Aktuālā kino izlase 0
Zane Dzene, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
“Fanija un Aleksandrs” (“Fanny och Alexander”, 1982, Zviedrija, Francija, VFR, režisors Ingmars Bergmans) – LTV7 16. decembrī plkst. 22.
Kinematogrāfiski apdarinot bērnībā pieredzēto un Čārlza Dikensa darbu nospiedumus, Ingmars Bergmans radīja “Faniju un Aleksandru”. Ir 20. gadsimta sākums, un pārtikušajā Ekdālu ģimenē aug Fanija un Aleksandrs. Ne tikai viņu acīs pasaules karalienes loma pieder vecmammai Helēnai, taču viņa, protams, nav vienīgais interesantais tēls šajā bagātīgajā vidusšķirai piederošo cilvēku mozaīkā, kurā saimnieku un kalpotāju attiecības iezīmē arī sabiedrības brīvo morāli. Viens no šīs brīvības iemesliem – Oskars Ekdāls ir teātra vadītājs, taču drīz pēc 1907. gada Ziemassvētkiem, beidzoties simboliskam Šekspīra “Hamleta” mēģinājumam, “poppa” dzīvei galu pieliek sirdstrieka. Tā arī pieliek punktu Emīlijas un viņas bērnu ierastajai dzīvei, un, kādu laiku pavadījusi atraitnes statusā, viņa piekrīt bīskapa Edvarda Vergerusa bildinājumam un kopā ar bērniem nonāk viņa māsas vadītajā baznīctēva mājā. Tās emocionālo noskaņojumu vada atturīga, pat vēsa saskarsme ikdienā, cienīgtēva noteiktie striktie noteikumi, kas paredz sodu pat par vismazāko pārkāpumu, un Aleksandra dzīvā iztēle, kas viņam ļauj uz brīdi izlauzties no cietumam līdzīgās mājas.
“Fanija un Aleksandrs” ir I. Bergmana pēdējā filma kā režisoram – viņš vēl turpināja rakstīt scenārijus un strādāja televīzijā. Un ironiski, ka tajā viņš uz pasauli raugās bērna acīm, izmantodams daudzus autobiogrāfiskus motīvus. Aleksandrs ir viņš pats, Fanija – I. Bergmana māsa Margarēta, patēvs Edvards – viņa paša tēvs, bet uz ekrāna Upsalā filmēts viņa “laimīgās un priviliģētās” bērnības atspoguļojums.
“Fanija un Aleksandrs” savulaik bija visdārgākais Zviedrijas TV projekts, un tā tapšanā piedalījās vairāk nekā 60 aktieru un 1200 statistu. Arī tā hronometrāža ir iespaidīga: daudzsēriju filmas notikumi atklāti 312 minūtēs ekrāna laika jeb sešās sērijās. Tās pirmizrāde notika Venēcijas kinofestivālā, kur I. Bergmana darbs saņēma “Fipresci” balvu. Režisors vēlējās, lai kinoteātros nonāk piecas stundas un 48 minūtes gara versija, taču gala versijai ir trīs stundas un astoņas minūtes. Filmai sekoja arī teātra iestudējums, kas izrādīts Zviedrijā, Somijā, Norvēģijā, Lielbritānijā un ASV.
“Fanija un Aleksandrs” kļuva par “Oskaru” rekordisti, saņemot balvas kategorijās “Labākais operators” (Svens Nikvists), “Labākais mākslinieks”, “Labākie kostīmi” un “Labākā ārzemju filma”, turklāt tā bija nominēta vēl divās kategorijās. Četras Amerikas Kinoakadēmijas balvas līdz šim saņēmušas vēl tikai divas filmas “Tīģeris un drakons” (2000) un “Parazīts” (2019).
“Pati sev piegriezusies” (“Sick of Myself”, 2022, Norvēģija, Zviedrija, režisors Kristofers Borgli) – “Kino Bize” 18. decembrī plkst. 20.30.
Izrādīta šogad Kannu kinofestivāla “Īpašā skatiena” programmā un rudenī iekļauta Rīgas Starptautiskā kinofestivāla repertuārā, Norvēģijas un Zviedrijas kopražojuma filma “Pati sev piegriezusies” ir ekstrēms piemērs mūsdienu narcismam, un tās galvenie varoņi – Signe un Tomass – dara visu, lai pievērstu sev uzmanību. Turklāt “visu” nozīmē arī savas veselības un dzīvības apdraudēšanu. Toksiskas attiecības aizved līdz traģēdijai, kas režisora Kristofera Borgli rokās kļūst par skalpeli sabiedrības absurdo vērtību uzšķēršanai, un var izrādīties smags pārbaudījums dažādību nepieņemošam un tikai pie zināmām formulām radušam skatītājam.
