Aktuālā kino izlase 0
Zane Dzene, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
“Labais boss” (“El buen patrón”, Spānija, 2021. Režisors Fernando Leons de Aranoa) – Latvijas kinoteātros
Viena no pērnā gada visvairāk titulētajām spāņu filmām “Labais boss” saņēmusi vairāk nekā 30 balvu, turklāt bija nominēta Spānijas “Oskaram” jeb “Goya Award” rekorddaudz reižu (saņēma sešas balvas, tostarp kā labākā filma, par režiju un galveno aktieri), kā arī bija izvirzīta Amerikas Kinoakadēmijas nominācijai kategorijā “Labākā starptautiskā filma”.
Satīrā par korporatīvo vidi galveno lomu nospēlējis Havjers Bardems – aktieris ar ražīgu karjeru gan dzimtajā Spānijā, gan ASV, un viņa atveidotais Hulio Blanko ieņem ļoti tēvišķu lomu attiecībās ar rūpnīcas darbiniekiem, vienmēr uzsverot lojalitāti, ģimeniskumu un rūpes citam par citu. Taču, protams, tas ir tikai vārdos, un, izdzīvojot Hulio dzīves vienu nedēļu, skatītājs arvien precīzāk saprot, kā ar komplimentiem un smaidiem var panākt savu, taču arī kļūst par liecinieku Blanko dzīves virpuļu sarežģītajiem pavērsieniem, kas norāda vienu – nekad nenovērtē par zemu savu pretinieku.
“Es piedzimu Rosellīni” (“The Rossellinis”, 2020. Režisors Alesandro Rosellīni) – LTV1 16. augustā plkst. 20.40
Guvis pasaules slavu ar filmām “Roma – atvērta pilsēta” (1945), “Paisa” (1946) un “Vācija, nulles gads” (1948), kādā no bēgļu nometnēm itāļu neoreālisma pionieris Roberto Rosellīni iepazinās ar latviešu bēgli. Viņas stāsts režisoru iedvesmoja uzrakstīt scenāriju filmai par ārzemnieci, kura pēc Otrā pasaules kara ieradusies Itālijā labākas dzīves meklējumos. Latviete gan pārvērtās par lietuvieti, bet tas bija mazsvarīgi, zinot, ka galveno lomu atveidos Anna Manjāni.
Tikmēr Amerikā R. Rosellīni filmas bija noskatījusies zviedru aktrise ar karjeru Holivudā Ingrīda Bergmane, un viņa uzrakstīja vēstuli, kurā minēja, ka labprāt filmētos pie R. Rosellīni. “Stromboli” (1950) tapšana kļuva par vienu no visvairāk apspriestajām filmām tās tapšanas laikā, jo profesionālu interesi nomainīja privātas kaislības, kurām sekoja puritāniskās amerikāņu sabiedrības atriebība – gan iepriekš par teju svēto pasludinātā I. Bergmane, gan R. Rosellīni ASV kļuva par izstumtajiem, un viņu filmas izņēma no repertuāra, liedzot gūt finansiālus panākumus, kas, iespējams, sāktu pavisam citu stāstu.
I. Bergmane kļuva par R. Rosellīni (otro vai trešo) sievu un daļu no šī patriarha plašās ģimenes, kas izkaisīta pa visu pasauli un tik ļoti saistīta ar daiļajām mākslām un kino – abu meita Izabella bija precējusies ar Mārtinu Skorsēzi un ilgus gadus bija Deivida Linča mūza.
“Es piedzimu Rosellīni” ir R. Rosellīni vecākā mazdēla Alesandro Rosellīni grēksūdze un vienlaikus arī mēģinājums izprast viņa vietu ģimenes hierarhijā, – bijušais narkomāns, kurš ar ieslēgtu kameru devās pasaulē, lai filmētu savas slavenās tantes un tēvočus, ir pārliecināts, ka visiem Rosellīni ģimenē piemīt “roselīnīts”.
Filmas gaitas diemžēl raupji aprāva pandēmija – dienu pirms tās nonākšanas Itālijas kino iznomā tika izsludināts lokdauns, pēc mēroga ne tik grandiozs, bet tieši tāds pats liktenis gaidīja arī šīs Itālijas un Latvijas kopražojuma filmas likteni Latvijā.
Taču tas nekādā mērā neietekmē uz lielā ekrāna redzamo, ko dokumentējis Valdis Celmiņš (Nacionālā kino balva “Lielais Kristaps” kategorijā “Labākais dokumentālās filmas operators”), ko no Latvijas puses producējis Uldis Cekulis, filmas tapšanā iesaistot “VFS Films” komandu un scenārija līdzautoru Dāvi Sīmani un kas piedzīvoja arī Venēcijas kinofestivāla sarkanā paklāja spozmi, bet savu ceļu pie skatītājiem sāka Varšavas kinofestivālā.
