Divu tango leģendu Marijas Nīves Rēgas un Huana Karlosa Kopesa attiecību stāsts. Aktuālā kino izlase 1
Zane Dzene, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
“Mūsu pēdējais tango” (“Un tango más”, 2015) – līdz 8. jūnijam, “Kino Bize”
Kinoteātra “Kino Bize” tiešsaistes piedāvājumā vēl iespējams noskatīties filmu, kas savulaik bijusi iekļauta gan Baltijas jūras dokumentālā kino foruma programmā, gan izrādīta iznomā – Vācijas un Argentīnas kopražojuma filmu “Mūsu pēdējais tango”.
Tās centrā ir divu tango leģendu Marijas Nīves Rēgas un Huana Karlosa Kopesa attiecības ļoti ilgā laika periodā, turklāt viņi bija pasaulslaveni deju partneri apmēram četrus gadu desmitus.
Kā nojaušams, ar kaislību pret deju viņu attiecības neaprobežojās, bet privātās dzīves peripetijas pielika punktu iespējamai kopdejai, ko gaidīja tūkstošiem skatītāju, – tieši Marija un Huans tango padarīja par Argentīnas zīmolu tālu aiz valsts robežām, abi dejoja Brodvejā, un izrādi “Tango Argentino” nominēja vairākām teātra pasaules prestižajām “Tony” balvām.
Germana Krāla filmā abu stāsts atklāts kā atmiņas, tās bagātinot ar arhīvu materiāliem un inscenētām epizodēm, un tās ir pilnas subjektīvisma. Un cilvēcīgi tas ir saprotami, jo Marija un Huans iepazinās, kad viņai bija 14 un viņam – 17 gadu, un abi pārstāv kultūru, ko pavada stereotipi par temperamentu, dzimumu dalījumu un kaislībām.
“Stiprāks” (“Stronger”, 2017) – “Tet+”
Īsā laikā par traģisko Bostonas maratona teroraktu, ko 2013. gadā īstenoja brāļi Carnajevi, Holivudā tapa divas filmas – Pītera Berga drāmā “Patriotu diena” (2016) notiekošais atklāts no policijas puses, uzreiz ķeroties klāt izmeklēšanai, un Deivida Gordona Grīna drāma “Stiprāks” (“Stronger”, 2017), kuras centrā ir viens no upuriem.
Džefam Baumanim visa dzīve ir priekšā, taču gūtie ievainojumi maratona finišā viņu padarīja par invalīdu. Savu pieredzi aprakstījis grāmatā, kas kļuva par filmas “Stiprāks” scenārija pamatu, Dž. Baumanis atklāj visu personīgo emociju gammu, un to novērtēja Toronto kino festivāla programmas veidotāji – tur notika šīs filmas pirmizrāde.
Neskatoties uz kinokritiķu vēlīgajām recenzijām un jo īpaši Džeka Džilenhola sniegumu, filma izgāzās distribūcijā un pat neatpelnīja salīdzinoši niecīgo budžetu (30 miljoni dolāru), bet tas, kā zināms, nav kvalitātes rādītājs. Lomās iejutušies arī Tatjana Maslani, Miranda Ričardsone un Klensijs Brauns.
“Makbets” (“Macbeth”, 2015) – “Tet+”
Maikls Fasbenders, skatoties uz viņa lomu plašo amplitūdu, nealkst tikt ierāmēts kādā ampluā, bet ar titullomu Šekspīra lugas “Makbets” ekranizācijā viņš tai pievienojis vēl vienu neprātīgu varoni.
Britu un franču kopražojuma režisors ir Džastins Kurcels, un lomās iejutušies arī Mariona Kotijāra, Padijs Konsidains, Šons Hariss, Elizabete Debicki, Deivids Tjuliss un citi, kuri uz lielā ekrāna izdzīvo kaislības, kas jau mēmā kino laikā valdzinājušas kinematogrāfistus.
“Makbetu” pēc sava prāta gribēja pārveidot Lorenss Olivjē, ko liedza izdarīt finansiālā rocība, un to izdarījuši Orsons Velss un Romāns Polaņskis.
Dž. Kurcela lente bija iekļauta Kannu kino festivāla konkursa programmā, kur tā kandidēja uz Zelta palmas zaru, un, kā steidza apgalvot pirmizrādes vakarā klātesošie, to pavadīja vismaz desmit minūšu ilgas stāvovācijas, kas gan vēlāk neatstāja nekādas pēdas uz kases ieņēmumiem.
Skotijas vēstures drāmas un Šekspīra kaislības adaptētas bez pietātes pret iepriekš veidotajām ekranizācijām, oriģināldarbam piešķirot vēl neredzētas nianses.
