Tēvs un dēls nonāk nezināmos attiecību labirintos. Aktuālā kino izlase 1
Zane Dzene, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
“Nebraska” (“Nebraska”, 2013), “Tet+”
Aleksandra Peina melnbaltā lente “Nebraska” turpina “mazo cilvēku” stāstus, ko režisors aizsāka lentēs “Par Šmitu” (2002), “Sānceļi” (2004) un “Pēcnācēji” (2011).
“Nebraskas” centrā ir vīrs (Brūss Derns) no Montānas, kurš ir pārliecināts, ka loterijā vinnējis vienu miljonu ASV dolāru, tāpēc cenšas nokļūt uz Nebraskas štata galvaspilsētu Linkolnu, lai kļūtu par bagātu vīru.
Viņa naudas tērēšanas plāni ir pieticīgi un ļaus nokārtot rēķinus ar pagātni, kurā ir gan traģiski notikumi ģimenē, gan dienests Korejas karā, gan ilga kopdzīve ar vienmēr neapmierināto Keitu (Džūna Skiba) un abu dēliem Rosu un Deividu (Vils Forte).
Sapratis, ka tēva spītība kāpj pāri viņa saprašanas robežām, Deivids nolemj tēvu pavadīt garajā ceļā, un tas ved arī abu attiecību labirintos, kuros nezināmā ir vairāk nekā tēva un dēla ciešas saiknes.
“Nebraskai” pēdējo gadu kino piedāvājumā ir maz līdzinieču, ja neskaita Deivida Linča režisēto “Straita stāstu” (1999).
Vūdijs Grants nav vīrs, kuru var aizkustināt ikdienišķais, taču vecā vīra ceļojums uz riteņiem uzliek gan “Nebraskas” galveno varoni, gan skatītāju, kura kinematogrāfiskai pieredzei (operators Fedons Papamaikls) atņemtas krāsas, lai izbaudītu Amerikas vidienes līdzenumu kolorītu, tomēr tās pārceltas uz šī kinostāsta tik dažādo varoņu mijiedarbību.
A. Peina filmu izrādīja Kannu kinofestivāla konkursa programmā, un tā bija nominēta “Zelta palmas” zaram, savukārt B. Derns saņēma balvu kā labākais aktieris.
Ar sešām nominācijām “Oskariem” “Nebraska” startēja cīņā pēc Amerikas Kinoakadēmijas balvas – labākā filma, režisors, aktieris (B. Derns), oriģinālscenārijs, operators un otrā plāna aktrise (Dž. Skiba), taču tas bija gads, kad Kinoakadēmijas biedri lēma par labu filmām “12 gadi verdzībā”, “Dalasas pircēju klubs”, “Gravitāte” un citām.
“Sieviete logā” (“The Woman in the Window”, 2021), “Netflix”
Pandēmijas aizsegā daudzas filmas ir zaudējušas iespēju nokļūt uz lielā ekrāna, taču, nonākot straumēšanas platformu filmotēkās, tās iegūst krietni daudzgalvaināku skatītāju pulku.
Tā noticis arī ar britu režisora un kostīmfilmu meistara Džo Raita (“Lepnums un aizspriedumi” (2005), “Piedošana” (2007), “Anna Kareņina” (2012), “Tumšākā stunda” (2017)) jaunāko darbu “Sieviete logā”, kas ekrānam adaptējusi A. Dž. Fina romānu (scenārists dramaturgs Treisijs Letss, kurš arī nospēlējis psihoterapeita lomu).
Anna Foksa jau labu laiku bailēs un murgos dzīvo savā Manhetenas dzīvoklī un laiku īsina, vērojot kaimiņus un tukšodama vīna glāzes. Kad sievietei šķiet, ka kļuvusi par slepkavības aculiecinieci, viņa izsauc policiju.
Kino vēstures citātu blīvi piebērtais psiholoģiskais trilleris “Sieviete logā” ir Dž. Raita veltījums Alfrēda Hičkoka trillerim “Logs uz pagalmu” (1954), kurā Džeimss Stjuarts spēlē fotogrāfu, kurš salauzis kāju un dienas īsina, vērojot kaimiņus.
Tāpat Dž. Raits atsaucas uz Frica Langa Holivudā tapušajām lentēm, “film noir” un A. Hičkoka “Apmāto”, kā arī žanra klasiku “Laura”, un kino vēsturē rūpīgāk iesvaidīto skatītāju pieredze viņa jaunākajā filmā notiekošo ļaus vērtēt žanra attīstības kontekstā.
Taču “Sieviete logā” nespēj stāties līdzās pieminētajiem vēstures milžiem, kaut arī aktieransamblis ir vairāk nekā spožs: Emija Ādamsa, Entonijs Makijs, Džulianna Mūra, Gerijs Oldmens un Dženifera Džeisone-Lī.
