“Splendid Palace” repertuārā tropiskā melodrāma “Neredzamā dzīve”. Aktuālā kino izlase 0
Zane Dzene, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
“Neredzamā dzīve” (“A Vida Invisível / Invisible Life”, 2019) – “www.splendidpalace.lv”
Tiešsaistes repertuāru papildinājis kinoteātris “Splendid Palace”, un tagad tur skatāma arī Karīma Ainousa melodrāma “Neredzamā dzīve”, ko dažos seansos izrādīja Rīgas starptautiskā kinofestivāla programmā.
Tāpat kā Martas Batāļas romāns, arī tā ekranizācija, kas tapusi kā Brazīlijas un Vācijas kopražojums, aizved uz pagājušā gadsimta piecdesmitajiem gadiem, un tā centrā ir divas māsas Gīda un Jūridīse, kuru likteņi šķiras pēc tēva apzinātajiem meliem, abas salauztās dzīves kļūst arī par liecību patriarhālās iekārtas nepiekāpīgajiem uzstādījumiem.
Iemīlējusies jūrniekā, Gīda aizbēg no mājām, lai jau drīz apzinātos, ka ne viņa pirmā, ne pēdējā, kas ļāvās skaistiem solījumiem, taču tēvs viņu padzen no ģimenes. Pianiste Jūridise par visu vairāk sapņo studēt Vīnes konservatorijā, taču arī viņas likteni salauž tēvs, liekot apprecēties ar nemīlamu vīru.
Māsas, kuru saite ir īpaši cieša, raksta viena otrai vēstules, taču tās nesaņem, un abu dzīve rit paralēli Riodežaneiro ielās, ko piepilda abu sapņi, ilgas, realitāte un vīriešu uzspiestais.
Karīma Ainousa filma bija iekļauta Kannu kinofestivāla programmā “Un certain regard”, kur to godalgoja, un tā bija viena no filmām, kas kandidēja uz Brazīlijas nomināciju “Oskaram” kategorijā “Labākā ārzemju filma”.
Nodēvēta par tropisko melodrāmu, K. Ainousa lente uz ekrāna projicē režisora jaunības kino atmiņu nospiedumus, kas vistiešākā mērā saistīti ar Latīņamerikas “ziepju operām”, un ir autora skatījums uz savas kultūras tradīcijām.
Šo filmu – tās garums ir divas stundas un 19 minūtes – franču operatores Helēnas Luvāras kamera atklāja niansēs, tās zib krāsās, abu galveno lomu atveidotāju harismā, mūzikas ritmos un aizved arī pa “maģiskā reālisma” taku, kas vieno sociālo kontekstu un sievietes pasauli.
Filma skatāma “www.splendidpalace.lv” līdz maija beigām.
“Cīsiņsuns” (“Wiener Dog”, 2016) – “Tet+”
Toda Solondza vārdu Latvijas kinoskatītāji iemācījās, pateicoties starptautiskajam kino forumam “Arsenāls”, kura eksistence apstājās 2011. gadā. Programmas veidotāji vērsa uzmanību viņa filmām “Laime” (“Happiness”, 1998) un “Stāstnieks” (“Storyteller”, 2001), kas jau bija iemantojušas Kannu labvēlību, savukārt režisora pagaidām pēdējais lielā ekrāna darbs “Cīsiņsuns” pirmizrādi svinēja Sandensā un bija skatāms Rīgas starptautiskā kinofestivāla programmā.
T. Solondzu var dēvēt par amerikāņu neatkarīgā kino veterānu, un “Cīsiņsuns”, tāpat kā režisora iepriekšējās un, visticamāk, arī vēl netapušās filmas, pēta sabiedrības nejēdzības, ko ārpus ASV dzīvojošie uzskata par amerikāniskās kultūras kritiku.
Šajā melnajā komēdijā, kuras četru daļu saistelements ir taksis, piedalās Žilī Delpī, Treisijs Letss, Grēta Gērviga, Denijs Devito, Ellena Bērstina, Zosja Mameta un citi, un tās notikumus pavada Kloda Debisī mūzika. T. Solondzs neslēpj savas ietekmes – “Cīsiņsuņa” gadījumā tā ir Fjodora Dostojevska grāmata “Idiots” un pēc tās motīviem tapusī Robēra Bresona filma “Baltazars” (1966) –, bet intervijās, vaicāts par galveno varoni, dalījās pārdomās par cilvēku un viņu mīluļu attiecībām, kas bieži vien tiek veidotas pēc citiem noteikumiem nekā attiecības starp cilvēkiem.
Ar “Cīsiņsuni” T. Solondzs norāda, kādi esam – arī ļauni, vīlušies, nelaimīgi –, un to uz savas ādas visskarbāk nākas izjust četrkājaiņiem.
