Aktrises Antas Krūmiņas liktenis: palīdzēt mazajiem brāļiem 0
Aktrisi Antu Krūmiņu tikko redzējām labsirdīgā, uzrunājošā un precīzā sociālajā reklāmā, kura aicina mūs katru būt atbildīgam un atturēties no vecvecāku apciemojuma, ja ikdienā nedzīvojam kopā. Taču pati māksliniece mīt zem viena jumta ar meitas Gintas ģimeni. Un vienmēr šajā saimniecībā bijis arī pa kādam mīļam dzīvniekam. Antai bērnībā bijis trusis, un meitene kopš tā laika iemācījusies ar mīlestību izturēties pret dzīvo radību. Kad apciemojām Antas ģimeni privātmājā Babītē, Anta ātri sarēķināja, ka ikdienā te staigā vismaz 24 kājas. Un kā nu ne – Antai, meitai Gintai, znotam Ēvaldam un mazdēlam Ģirtam ikdienā līdzās ir kaķenes Zete, Lote un Minna, kā arī sunenīte Bafija, un par katru četrkājaini Antai ir aizraujošs stāsts.
Tagad, trakajā koronavīrusa izplatības laikā, Antas ģimene, protams, atbildīgi ievēro visus krīzes laika noteikumus. Tas attiecas arī uz mazajiem draugiem: četri Babītes mājas dzīvnieciņi tagad laukā apmet vien mazu līkumu un – špukts! –atkal iekšā.
“Bez vajadzības nekur ārā nekustamies, dzīvojam mājās. Es turos pie savas labākās īpašības – slinkuma. Atpūšos no slinkuma. Dzīvniekiem un mums pašiem pēc pārtikas uz veikalu dodas meita ar znotu. Bet mājai apkārt ir zāliens, dārzs, koki un varam elpot svaigu gaisu un priecāties par dabu. No zemes lien pavasara puķes, un saulainās dienas palīdz uzturēt možu garu,” teic Anta. “Novēlu visiem būt prātīgiem, pildīt rīkojumus, nebūt gudrākiem par ārstiem. Lai mediķiem izturība un veselība! Manī ir ļoti liela pateicības sajūta par visu, ko viņi jau līdz šim darījuši un dara! Mediķu darbs beidzot jānovērtē arī finansiāli,” uzsver Anta.
Pat sarunājas savā starpā!
“Es tagad slinkoju, bet pēc dabas esmu cīrulis – varu celties piecos sešos no rīta. Tas sākas ar kafiju, un, kamēr gatavoju, man vienlaikus jāparūpējas par kaķu meitenēm Zeti, Loti un Minnu un suņu meiteni Bafiju. Parasti dodu sauso barību, bet, kad atgriežas no pastaigas, savas mīlules lutinu ar kādu kārumu. Pašai gan tas nepatīk, ka esmu bez stingrības, bet kurš tad cits vainīgs, ja zvēri ir izlutināti?” vaicā sirsnīgā mājasmāte. Dzīvnieki pēc īsās pastaigas skatoties saimniecē tik skumjām acīm, it kā nebūtu ēduši trīs dienas. Tad nu Anta vēl pa gardam kumosiņam piešķirot.
Anta atceras, kā dzīvnieki ienākuši viņas un meitas Gintas ģimenē. Savulaik Jaunatnes teātrī bija skatītāju ļoti iemīļota izrāde “Gaidīšanas svētki” un Singas (aktrise Vera Singajevska) spēlētajai varonei autors bija iecerējis mazo kompanjoni kaķīti Pusiju, kura arī darbojās uz skatuves. Kad izrādi beidza spēlēt, šis kaķītis patiešām nonāca Singas īpašumā. Kaķenītei radās bērniņi. Vienu paņēmusi kolēģe Alda Krastiņa ar pārliecību, ka tas ir Bricis. Bet pēc kāda laika visiem par pārsteigumu Bricim radās mazi “bricēni”. Un Aldas Bricis izrādījās Bricenīte. Tā viens no kaķēniem – melnā Mika – nonāca Antas ģimenē. Kaķītis nodzīvojis ilgi, apmēram 15 gadu, un tas vēl bijis Rīgas dzīvoklī. “Kad Mika jau bija aizgājusi mūžībā, mazdēls Ģirts mani reiz sagaidīja ar priecīgu paziņojumu: “Mums ir mazs kaķītis!” Sākumā biju šausmās, jo kaķēns bija atrasts uz ielas, baidījos, ka tikai bērnu neaplipina ar kādu slimību! Paldies Dievam, nekas slikts nenotika. Tā pie mums nonāca maza strīpaina kaķenīte, kuru nokristījām par Tinci. Maziņa, maziņa, bet ļoti runātīga,” ar aizrautību stāsta cienījamā aktrise. Ne mazāks pārsteigums bijis ar pirmo suņuku. Kādu citu reizi Antu priecīgs sagaidījis gan znots Ēvalds, gan mazdēls Ģirts, paziņojot: “Zini, mums ir kucēns!” Bijuši Ķīpsalā uz suņu izstādi, un iepaticies maziņš dobermanītis. Tā mājās ienāca kucēns, kuru nosauca par Zeronu.
“Izstāstīšu, kā suns ar kaķi sarunājas. Ja es pati nebūtu redzējusi, neticētu. Sēžu, adu un skatos televizoru. Uz loga sēž Tincīte, bet Zeroniņš vēl mazs, dumjā ģīmītī. Viņš pienāk pie manis un prasās iziet laukā. Nodomāju – nekādas vajadzības nav, ja gribi, ej ārā pats pa otrām durvīm. Un neceļos. Kucēns pieiet pie loga, uz kura sēž kaķenīte, un kaut ko viņai pasaka. Tincīte nolēca no loga, aizgāja pie durvīm, ieķērās rokturī – durvis atvērās un kucēns izgāja laukā. Bet Tincīte atgriezās uz palodzes, lai turpinātu skatīties uz putniņiem. Tā, lūk!” pasmej Anta.
Vajag tikai paplaudēt
Ar Zeronu vēlāk ģimene ļoti lepojusies, jo suns bijis gudrs un labi mācīts. Baltijas valstu čempions. Skaistulis! “Laiks gāja, un vienu dienu mazdēls no Maskavas forštates, no kādas kāpņu telpas atnesa mazu, melnu kaķīti ar salauztu asti. Dzīvnieciņš bija mitinājies kāpnēs, tur auksts, ar barošanu arī trūcīgi – citreiz cilvēki pabaro, citreiz ne. Ģirts, iedams pie drauga, mazo pamanīja un atnesa mājās. Tā ģimenē ienāca Zete, kura ar mums ir aizvien. Viņai šobrīd jau ir 17 vai 18 gadi. Zete mūsu mājas zvēriem ir noteicēja, un visi viņu respektē. Bet Tincīte jau aizgājusi citos medību laukos. Kad kaķīte bija pavisam slima, sapratām, ka pienācis laiks šķirties, to arī darījām,” ar skumjām saka aktrise un teic, ka Babītē ir brīnišķīgs veterinār-ārsts Jānis Baltkājis jeb, kā mediķi sauc Anta, dakteris Aikāsāp, kurš dažkārt vairāk izrādās nepieciešams dzīvnieku saimniekiem, nevis kaķītim vai sunītim.
“Pēc kādām Jāņu svinībām, kuras katrs svinējām savā kompānijā, mazdēls man uzmanīgi sāk stāstīt: “Ejam pa meža ceļu, kur nav nevienas mājas, tikai mežs. Pēkšņi pa šo vientulīgo ceļu mums pa pēdām skrien mazs kaķītis. Mēs viņu paņēmām līdzi uz lauku mājām, un meitenes visu laiku ar mazo spēlējās un pabaroja.” Es pavaicāju, kur tad kaķītis ir tagad. Puisis paceļ žaketes stūri un saka: “Re, kur viņš ir!” Tā pie mums ieradās Lote. Trīskrāsaina, atgādina Tinci, uz ķepiņām spalva atšķiras. Kā Pepijai Garzeķei. Jāsauc būtu par Pepilotu, Pepiju, bet kaimiņos bija suns Pepija, un tā mums palika tikai Lote,” vārdiņa izcelšanos skaidro Anta Krūmiņa un spriež, ka Lotei tagad varētu būt divpa-dsmit gadu. Lote neesot vienkārša kaķene, bet sportiste, lecot pa logu. Nemaz nevajagot saukt, tikai paplaudēt – un Lote jau pa logu ir iekšā!
Bafija māca Minnu
“Pēc kāda pasākuma reiz atnācu mājās, neviena nav. Zvanu, prasu, kur visi palikuši. Man atbild: “Neuztraucies, mēs tūlīt būsim, vedam suni.” Zerons jau bija aizgājis mūžībā, un tā ieradās Bafija. Izrādās, kāda meitene viņu bija paņēmusi no patversmes – bijis žēl sunīša, bet Bafija nav šķirnes, jauktenīte. Bez smalkiem ciltsrakstiem, kuri citiem ļaudīm izrādās svarīgāki par visu, un suns ģimenē nav iederējies,” ar nožēlu teic Anta un turpina savu stāstu par izglābtajiem un tik mīļajiem četrkājainajiem draugiem. “Bija vēls rudens pirms četriem gadiem. Mājās atnāk Ģirts un saka: “Klau, Babītē vienā šķūnītī ir maziņš balts runcītis. Viņš tur ziemu nepārcietīs.” Es teicu – jāglābj!
Un glābējs atnesa mājās – kur nu baltu – diezgan stipri pelēku, lai neteiktu vēl ļaunāk, blusainu maziņu kaulu kambarīti.
Mazgājām viņu, un es nekad nebiju redzējusi, ka kaķis tā, ūdenī stāvot, kamēr mēs viņu vannojām, ķemmējām, tīrījām, murrātu. Izmazgājām kažociņu, izslaucījām, satinām, lai guļ. Mūsu runcītis žūst. Izžūst, un izlien ārā balts, skaists, maziņš pūkainītis. Nosaucām par princi Vaitu. Gaidījām, kad mūsu princis izaugs. Izrādījās, ka tā ir princese, un neatsaucās viņa ne uz vienu vārdu – nelikās pat zinis. Noteicām: ja tu tā dari, tad esi īsta Minna!” turpina Anta. Viņa atceras, ka pēc šā vārdiņa nosaukšanas kaķenīte pagriezusies un teikusi skaļu “ņau!”. Tā arī palikusi Minna, un Bafija bija tā, kas Minnu audzināja. Kad kaķenīte vēl bija maziņa un pūkaina, gulēja Bafijai uz galvas, un sunenīte viņu mazgāja ar mēli. Minna visu laiku prasa uzmanību, grib sevi apliecināt. Lote un Zete tad šņāc, bet Bafija, protams, steidzas palīgā baltajam kamoliņam. Viņa ir ļoti mīlīga un paklausīga suņu meitene,” noteic Anta. Visi dzīvnieki, kuri Antas ģimenē ienākuši, ir izglābti, jo mazdēls Ģirts ļoti labi zina, ka nevienu te neatstums. Aktrise teic, ka mīļuprāt dotu pajumti vēl kādam, taču vietas jau sāk pietrūkt.
“Sētas augstdzimtības”
Vakaros, kad Anta skatās televīziju, viņai pietiek vien apsēsties, kad Bafija tūdaļ ir klāt vienā pusē, bet Zete otrā. Abas jāpaglauda reizē katru ar savu roku, citādi kļūstot greizsirdīgas. Tā nu trīs meitenes skatās raidījumus kopā.
Bafijai garšo pilnīgi viss, ko ģimene ēd, tikai zupas ne. Svaiga gaļa ir īpašs kārums. Kad Antas znots Ēvalds saimnieko virtuvē, tur līdzās vienmēr ir trīs minku astes un Bafija. Katra dabū savu kumosiņu un atkal gaida. “Man slinkums viņām vienmēr kaut ko speciālu pagatavot. Tagad taču ir sausā barība, bet Bafijai šad tad jāizvāra rīsi un griķi, kuriem tad piedevās ir sunim domātie konservi. Līdzekļi dzīvnieku uzturēšanai vajadzīgi diezgan prāvi, bet ar to jārēķinās. Lētāk varbūt iznāktu, ja visu laiku gatavotu ģimenē to, ko arī dzīvnieki var ēst. Bet kaķim taču rīsus nedosi, viņš prasa savu sauso barību un konservus. Viņi visi te tiek lutināti un tāpēc man danco pa galvu,” pasmej naskā stāstītāja.
Minna no visiem četrkājaiņiem ir lecīgākā, Zete – gudrākā un mēdz pārmācīt Minnu. Baltā kaķenīte grib spēlēties, tāpēc uzmācas pārējiem astaiņiem, bet Zete tad paceļ savu melno ķepu un Minna aiziet – it kā nemaz tuvumā nebūtu bijusi. Zete ir galvenā kārtības noteicēja, visu diktē pēc sava prāta. Savukārt Lote atbrīvojusi no pelēm ne vien savas, bet arī kaimiņu mājas, jo kaķis jau staigā visur, kur pats grib. Minna lēkā pa gaisu pēc visām mušām un tauriņiem. Zete ir solīdā kundze, kura iziet ārā, apēd kādu zāles stiebriņu un ir atpakaļ istabā. “Kaķi ir gudrāki par cilvēkiem. Kad ir slikts laiks, viņi nemaz tik ļoti laukā neprasās. Iziet ārā, nāk drīz atpakaļ un guļ. Minna bieži sēž uz palodzes un skatās uz kaimiņu runci Frici. Pa gabalu viņš viņai liekas tā nekas, bet Fricim Minna ļoti patīk un, kad kaķu meitene ir ārā, lec pār sētu un nāk ciemos. Bet Minna no tik veca runča laižas lapās, ar to viņas patikšana beidzas,” dzīvnieku izdarības apraksta Anta un piebilst, ka savukārt Bafijai esot arī ienaidnieks – kaimiņu suns Perisa. Perisas saimniece Sandra gan draudzējoties arī ar Bafiju – paglauda, parunājas. Bet Perisu Bafija, liekas, varētu saplūkāt gabalos. Viņa ir ārkārtīgi ātra, zibenīga. Kaut kas Bafijā ir no Stratfordšīras terjera. Bet kaķi, kā Anta smej, viņiem esot vislabākās šķirnes – visi dvorjaņini (no krievu val. – muižnieki).
Dzīvniekmīlestība – kopš bērnības
“Bafija manu mazdēlu Ģirtu vienkārši dievina, viņai Ģirts ir absolūti viss. Kad viņš paņem kaklasiksnu, lai ietu staigāt, Bafija vienkārši aiz laimes kūst, smilkst, lec. Jājautā, kur puisim tāda dzīvniekmīlestība radās. Slokā dzīvoja omammiņa, mana mamma, un, kad Ģirts ciemojās pie viņas, dārzā atrada sliekas un lika rindiņā. Ģirta bērnībā mums visvisādi dzīvnieciņi bija mājās. Vispirms uzradās bruņurupucis. Ģirtam tolaik bija divi gadi, un viņam šo dzīvnieku uzdāvināja. Bruņurupucis pie mums dzīvoja ļoti ilgi, bet laikam reiz par agru tika iznests laukā, zaļā zālītē un diemžēl nomira. Mums ir bijis kāmītis, jūrascūciņa, kura arī nodzīvoja ļoti daudz gadu. Acīmredzot mazdēlam jau no bērnības bija šī dzīvniekmīlestība – viņš nekad nevienam nedarīja pāri,” teic vecmāmiņa un atceras arī savu bērnību. Viņa dzimusi Latgalē, Svariņu ciemā, kurš agrāk saucies Kairiši. Vēlāk, ulmaņlaikos, ar ģimeni dzīvojusi Slokā. Kaimiņos bijis kaķītis bez astes. Nācis pie Antas spēlēties un vienu dienu nelāgā kārtā apčurājis meitenes spēļmantiņas. Antai tas bijis pārdzīvojums. “Dzīvnieciņus mūsmājās neturēja, tas jau bija kara laiks, bet man viens vācu virsnieks uzdāvināja trusi. To nu loloju un audzināju. Taču, kad pāri Slokai nāca frontes līnija, manai ģimenei nācās no dzīvokļa aiziet un slēpties mežā. Mēs, protams, trusim atstājām ēdamo, un viņš palika viens.
Kad atgriezāmies, dzīvoklis bija uzlauzts un gaitenī trusīša nebija. Visticamāk, ka bija kļuvis par vakariņām “atbrīvotājiem”.
Vēl tagad atceros to briesmīgo sajūtu pēc drauga zaudēšanas. Es staigāju visur, trusi meklēdama un cerēdama, ka tam izdevies paslēpties krūmos. Tolaik nespēju pieņemt zaudējumu,” savas bērnības sāpes izstāsta aktrise. Taču tieši no bērnības pārdzīvojumiem arī nākusi viņas mīlestība pret visu dzīvo radību.
Pieņem aklu taksīti
“Mēs skaidri apzināmies, ka visiem tiem zvēriņiem, kas nonākuši pie mums, esam vajadzīgi. Gandrīz visi viņi ir izglābti no bojāejas. Tāds laikam mums liktenis un uzdevums – palīdzēt! Diemžēl pārāk daudz ir cilvēku, kuri nerūpējas un dara pāri dzīvajām radībām. Domāju – viņi saņems pēc nopelniem. Dieviņš nav mazais bērns! Ja kāds piesien pie koka mežā sunīti un atstāj bada nāvē, viņam jāsaņem sods! Mūsu valstī spēkā ir likums, kas paredz stingrus mērus par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvniekiem, bet cik tos piemēro? Man liekas, efektīvāk būtu piespriest piespiedu jeb sabiedriskos darbus tādiem mocītājiem,” pārliecināta Anta. Labi, ka dzīvniekiem ir glābiņš patversmēs, un viņa priecājas, ka cilvēki no turienes paņem sev gan jaunākus, gan arī vecākus četrkājaiņus. Īpaši svarīgi to atcerēties tagad, smagās krīzes laikā. “Man ir jauka draugu ģimene, kura paņēma no patversmes aklu taksīti, kaut gan viņiem jau bija kaķis. Vīrs Uldis sunīti tagad ved staigāt, un neviens netic, ka taksītis neredz. Iet tik pārliecinoši, izstaigā visas vietiņas, mājās visu pazīst. Patiess prieks par viņiem!” ar aizkustinošu stāstu sarunu beidz aktrise Anta Krūmiņa.
