Aktrisēm nepieciešami satricinājumi. Saruna ar Elitu Kļaviņu 0
Arī talantīgām un atzītām aktrisēm var uznākt “melnie” – uz skatuves šķiet viss sasniegts, pašas sev vairs nepatīk un tādā garā. Vajadzīgs satricinājums! – atzīst Elita Kļaviņa, tāpēc pirms pāris gadiem uzsākusi studēt kinorežiju. Kas no tā sanācis – sarunā ar mākslinieci, kuras aktiermeistarība franču režisora filmā “Rīga. Dublis 1” nupat novērtēta ar Nacionālo kino balvu “Lielais Kristaps”.
Dabūjāt satricinājumu?
Protams, dabūju! Iesaku jebkuram – ja tevi nesatricina dzīve, dari to pats. Tas ir arī viens no veidiem, kā izkļūt no pusmūža krīzes.
Divi gadi Kultūras akadēmijā pagāja ļoti smagi – varēju aizmirst, ka esmu aktrise, kas kaut ko sasniegusi. Atkal biju jauna, zaļa un vienā līmenī ar citiem studentiem. Kad pavasarī piebeidzu savu diplomdarbu un devos to iesiet skaistos vākos, metaforiski pārņēma sajūta, ka līdz iesietuvei esmu aizrāpojusi uz ceļiem. Paralēli studijām man Jaunajā Rīgas teātrī bija četras pirmizrādes un arī rūpes par ģimeni neviens netika atcēlis.
Kāpēc izvēlējāties kino, teātra režija jums būtu tuvāka?
To daudzi jautā, bet man nav atbildes. Kāpēc šajā telpā pirms intervijas intuitīvi apsēdos vietā ar skatu uz logu, kokiem un debesīm? Tā ir dzīve. Ja izvēlētos jūsu krēslu, redzētu tikai durvis – kā teātrī ar skatu uz dekorāciju. Kino ir kā logs. Teātrī man pietrūkst īstas dzīves, debesu, lietus.
Tāpēc jūs savam diplomdarbam izvēlējāties veidot dokumentālu filmu, lai vairāk īstuma?
Kad iestājos akadēmijā, Krilovs (Latvijas Kultūras akadēmijas profesors Pēteris Krilovs. – I. P.) kā vienu no mācību uzdevumiem pasūtināja dokumentālu vērojumu, kas pašam jānofilmē. Manas domas virzījās uz jaunu sievieti, kura gaida bērniņu. Zvanīju pazīstamai vecmātei un jautāju, varbūt zina kādu, un tā nonācu līdz Zorjanai Horobrajai, manas filmas varonei. Tulkojumā latviski viņas vārds nozīmē Ausma Stiprā. Devos uz Drustiem un satiku ļoti gaišu un viedu sievieti.
Par ko ir filma?
Var dažādi atbildēt, bet kinoskolā man iemācīja, ka ir tāds apakšžanrs – pieaugšanas stāsts, un šis ir Zorjanas pieaugšanas stāsts, kad viņa no bērna kļūst par sievieti un nākas nošķirt nabas saiti ar savu māti. Filmas uzņemšanas laikā viņa otru reizi kļuva par māti, pirmais bērns piedzima 17 gadu vecumā, otrais – 19, un es biju klāt dzemdībās.
Un filmējāt dzemdības?
Man bija tāda iespēja.
Nefilmēju epizodes, kuras plašākai publikai negribētu rādīt pati varone, par to ļoti piedomāju.
Filmā apmēram 98 procenti ir mans nofilmētais materiāls, jo gribēju panākt klātbūtnes sajūtu arī šīs ģimenes intīmajā dzīvē. Kvalitāte nav tāda, kādu to būtu uzfilmējis profesionāls operators, taču man bija iespēja piekļūt šiem cilvēkiem daudz tuvāk un nodibināt uzticēšanos. Filma ir vērojums divu gadu garumā paskarbā Latvijas sociāli ekonomiskajā vidē, bet kombinācijā ar varoņu gaišajām personībām, kuri nevis sūdzas par dzīvi, bet optimistiski lūkojas nākotnē. Tas rada aizkustinošu un smeldzīgu stāstu.
Kāpēc viņi man uzticējās un piekrita piedalīties filmā, neesmu pat pajautājusi. Varbūt mana klātbūtne palīdzēja risināt kādas viņu lietas un katra atbraukšana piespieda pavērtēt savu dzīvi un skatīties uz priekšu. Režisora iejaukšanās kaut ko izmaina varoņu dzīvē, ceru, ka manējā būs uz labu. Vēl jau nāks vislielākais pārbaudījums, kad viņi skatīsies filmu. Cenšos tam iepriekš sagatavot.
Ieiešana citu cilvēku dzīvē un vēl ar kameru rokā bija grūta?
Neraušos taisīt vēl vienu dokumentālo filmu, jo ētiskā dilemma vienmēr ir klātesoša, un tā ir sāpīga. Ja nebūtu laimējies sastapt šādus cilvēkus, ko tādu neuzņemtos. No otras puses – pietuvināšanās realitātei ir tik interesanta! Esmu nonākusi pretrunās, jo man vairāk patīk dokumentālais kino un īsti cilvēki, nevis aktieri. Kad taisīju filmiņas, vienmēr izmantoju arī neaktierus.
Jūtat, ka ir ķēriens uz kino?
Dažreiz liekas, ka kosmoss palīdz vai kāds eņģelītis no muguras pastumj… Vai tas ir talants, nevaru pateikt, bet – iedrošina.
Toties par jūsu aktiermeistarību nav šaubu un vēl nupat saņēmāt “Lielo Kristapu”. No filmas esmu redzējusi tikai treileri un sapratu, ka jums ir aktrises loma.
Spēlēju aktrisi ar diviem maziem bērniem, kurai tuvojas pirmizrāde, jāsavāc kopā nervi, ko prasa jaunas izrādes gatavošana un režisors – tēlo Kaspars Znotiņš –, kas viņu strostē. Strikta scenārija nebija, vairāk uzstādījumi ar improvizāciju, kas man bija jauns veids, lai gan citur pasaulē šo metodi izmanto arī citi režisori. Izpildījums palīdz dabūt svaigu materiālu – spontanitāti un īstumu.
Kāpēc vajadzētu redzēt šo franču režisora Zigfrīda filmu, izņemot to, ka tajā augsti novērtēts jūsu darbs?
Tas ir nelatvieša skats uz Rīgu, rīdziniekiem un mūsu dzīvi citā rakursā – ar francisku vieglumu attiecībās, daudz skūpstiem, pilsētas nakts uzdzīvi, taču cilvēki nav perfekti, visiem ir problēmas, viņi plosās, jūtas nelaimīgi, cieš. Varētu likties, ka drūms fails, bet, un to man ir teikuši vairāki cilvēki, kopiespaids ir gaišs un liek vairāk mīlēt cilvēkus, kas ir šīs filmas ieguvums.
Kas ir tie temati, par kuriem jums šķiet vērtīgi runāt kino vai uz skatuves?
Galvenais ir patiesības grauds, spēja izgaismot dzīvi, kas ikdienā paslīd garām, un parādīt lietas kopsakaru.
Man liekas, ka mākslā vairāk esam tādi iesaiņošanas meistari.
Ne velti tūristi, kas brauc uz Latviju, saka, ka latvieši var sacensties ar japāņiem, kuri visu skaisti iepako. Varētu no iesaiņošanas pāriet uz būtību, vērojumu un patiesību.
Nepietiekami runājam par sociālām tēmām, mani velk nevis uz glancēto kino, lieliem blokbāsteriem, bet pie ikdienas dzīves, kurā atveras tik daudzas un skaistas tēmas. Kino spēj fokusēt uzmanību, un tu pēkšņi parastajās norisēs ieraugi kaut ko vairāk – patiesību par mūsu dzīvi. Tas tā filozofiski.
Jūsu gados teātrī pienākas karalienes – Šekspīra Ģertrūde vai Elizabete, taču vienīgo augstdzimušo dāmu, Montreija kundzi, kuru tēlojat, ar visu izrādi “Marķīze de Sada” pirmajā sezonā noņēma no repertuāra. Jums jāspēlē nacists Ginters “Persiešu valodas stundās” vai govs “Melnajā pienā”, un jau astoto gadu.
Es to jūtu arī pēc kleitas, ko mazliet grūtāk uzvilkt…
Droši vien sarāvusies pēc pārāk biežas mazgāšanas.
Jaunais Rīgas teātris nav karalieņu teātris.
Tomēr gribētos?
Vairāk vēlētos iestudējumus, no kuriem negaidi jaunu sižetisku atklājumu, bet vari pieslēgties mūžīgajām vērtībām, atkārtot to pašu, ko zinām, tikai jaunās skaņās – mani tas vienmēr ir interesējis, bet šajā ziņā laikam esmu mazākumā.
Jebkuru Čehova vai Šekspīra lugu taču var iestudēt desmitiem reižu, jo, ieliekot citus aktierus, izrāde jau veidojas savādāk. Latvijā tā netiek uzskatīta par pašpietiekamu vērtību, vienmēr kaut ko vajag sagriezt ar kājām gaisā, meklēt jaunu konceptu. Tā var darīt, bet man tas nav obligāti nepieciešams – esmu šai ziņā ļoti vecmodīga.
Man gribētos ik pa laikam nospēlēt labu klasikas lomu un būt tikai izpildītājai, bet nekā – Alvis (Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskais vadītājs un režisors Alvis Hermanis. – I. P.) atkal nāk ar ko jaunu. Nupat mums doti uzdevumi divām iespējamām izrādēm, kas būs balstītas uz veco labo etīžu principu līdzīgi kā “Latviešu stāsti” un “Latviešu mīlestība”. Šādi iestudējumi no aktiera prasa daudz vairāk.
Kā skaidrojat, ka “Melnais piens” tik ilgi turas uz skatuves? Nupat aizvedāt to uz Tallinas Starptautisko teātra festivālu, kurš pilnībā veltīts Alvja Hermaņa izrādēm.
Mēs arī, pašas aktrises, reiz par to spriedām, ka tur ir kaut kas maģisks. Varbūt tāpēc, ka taisījām ar tīru sirdi – veselu gadu vai pat ilgāk braucām uz laukiem un intervējām saimnieces, kurām ir gotiņas. Pat ja izrādē nepaņēma konkrētu mūsu tekstu, tad piedzīvotā atmosfēra ir jūtama uz skatuves. Šo izrādi esam radījuši enerģētiski. Spēlējot man atmiņā nāca arī bērnības ainas.
Bijāt lauku meitene?
Līdz astoņu gadu vecumam dzīvoju aiz Jēkabpils Salas pagastā, mājā, kur bija divas govis, teliņš un cūkas.
Mans pienākums bija dienas vidū pārsiet govis un vakarā atvest tās mājās – joprojām atceros to ķēdes žvadzoņu. Brīdī, kad “Melnajā pienā” visi lūkojas zvaigznēs un saka – Piena Ceļš, es it kā pārceļos uz savu bērnu dienu lauku māju. Uz kūti jāiet pa taciņu, ziemā zem kājām gurkst sniegs, pa pavērtām durvīm nāk tvaiks ar kūts smaržu, un vecmamma caur marlīti kāš pienu un dod padzerties ar putiņām. Kāds, kas to nav piedzīvojis…
No savas bērnības atceros brīvības sajūtu, ko dod dzīve laukos, – izej uz sliekšņa, un šķiet – vai viss pasaules plašums tev pie kājām paveras.
Esmu tā uzaugusi un zinu, ko tas nozīmē, varbūt tāpēc manas filmas beidzamajā monologā Zarjanas māte, kad meita ved savus bērnus uz Rīgu, ir pret to un saka: “Kur viņi tur dzīvos? Četrās sienās! Šeit viņiem ir plašums, viņi iziet ārā un ir paši sev saimnieki. Šeit var izaudzināt karaļus, bet tur, Rīgā, viņi būs tikai peškas!”
Jūsu bērniem ir lauki?
Vasaras pavadām savā Vecpiebalgas mājā, kur ir ezers un skaista ainava. Priecājos, ka bērniem ir iespēja ieraudzīt, kā izskatās agrais rīts, kad lec saule, ko tā īsti var pamanīt tikai laukos.
Vai kādam no viņiem ir vēlēšanās iet jūsu pēdās?
Meita Katrīna mācās Amerikā, viņai virziens ir skaidrs – klīniskā psiholoģija, vecākais dēls vēlas būt arhitekts. Vēl ir cerības uz pašu jaunāko, kuram februārī paliek 16 gadu, jo viņš vēl nav pateicis, kas vēlas būt. Varbūt kaut ko tādu slēpj, jo par šo profesiju neviens neatzīstas, sevišķi puiši.
Gribētu savā ģimenē vienu aktieri?
Es neiebilstu, man būtu ļoti interesanti, varētu palīdzēt, padomus dot.
Pati slēpāt sapni par teātri?
Es arī neteicu. Kāda gan varētu būt pārliecība par kaut ko tik marginālu – kļūt par aktrisi! Tas izklausītos nenopietni.
No kā jums mantojumā vilkme uz skatuves mākslu?
Mamma, kā izrādās, skolas gados spēlēja teātri – atradu fotogrāfijas, kas to pierāda. Vecmāmiņa bija Akuratere, un rakstnieks Jānis Akuraters sanāk mūsu attāls radinieks, viņa bērnība pagājusi turpat blakus, kur bija manas lauku mājas.
Tieši šogad Alvis Hermanis iestudēja Akuratera “Kalpa zēna vasaru” un tikai ar topošajiem JRT aktieriem.
Skatījos izrādē uz viņiem un domāju – ļoti daudzsološi, iekšēji un ārēji skaisti cilvēki! Viņu trumpis ir jaunība, bet priekšā vēl garš ceļš ejams.
Vai nav liela drosme tik ātri viņus likt uz skatuves?
Arī bišķiņ nežēlīgi, taču tas ir visātrākais veids, kā mācīties no savām kļūdām un sajust publiku. Līdzīgi arī es ieguvu aktiermeistarību, jo pirmā izrāde, kurā mani ielika Alvis, bija “Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās”, kur divas stundas nenogāju no skatuves. Pieredzes nebija daudz, bet tā ļoti strauji auga, pateicoties lielajiem uzdevumiem.
Šosezon ar izrādi “Linda Vista” Jaunais Rīgas teātris pievērsies pusmūža krīzē apmulsušajiem, bet “Jaunības putns ar saldo balsi” stāsta par apsēstajiem ar aizgājušo laiku. Vai sēras par jaunību nav pārspīlētas?
Goda vārds, es to neuztveru traģiski. Pati par sevi pasmejos, kad uzķeros kādai no feisbuka lapām ar pamācībām, piemēram, kā trenēt sejas muskuļus. Nospiežu “save” (saglabāt, tulkojumā no angļu val. – I. P.), lai kaut kad vēlāk to izlasītu. Tad nāk treniņu komplekss rokām, dubultzodam, celulītam, un atkal spiežu “save”. Pirms pieciem gadiem tik daudz vēl nebūtu “seivojusi”, bet ir laba sajūta, ka tagad par to padomāju un rīkojos. Kad būs atvaļinājums, ķeršos tik klāt!
Kā jūs ietekmē notiekošais teātrī – jaunas telpas, kolēģu atlaišana?
Vienmēr esmu apzinājusies, ka neaizvietojamu aktieru nav, un tā ir realitāte.
Jaunās pagaidu telpas man tīri labi patīk, lai gan ir daži mīnusi, par kuriem celtnieki nav iedomājušies, – nav tualetes blakus skatuvei.
Esmu prātojusi, kā aktieris, katru vakaru iemiesojoties kādā tēlā, galu galā neriskē pazaudēt kaut ko no savas personības?
Atklāšu noslēpumu, kuru visi zina, bet tāpat tas tiek slēpts – aktieri pēc savas dabas ir cilvēki ar identitātes problēmām. Es nevarētu pavilkt svītru – esmu tikai tāda un tāda, tas ir neiespējami, jo katrā lomā, kas var būt pilnīgi pretējas, – nacistu vīrietī, govī, bomzenē un vēl daudzos citus tēlos – atrodu kaut ko no sevis. Cilvēkā ir tik daudz no visa kā, jautājums tikai – kurā brīdī kam dot prioritāti un ko atbīdīt otrajā plānā.
Ko man negribētos pazaudēt? Lai teātris nepārņem tā, ka nepamanu sev blakām kaut ko ļoti būtisku. Lielākais risks – neredzēt, kā pieaug tavs bērns. Nākamgad vecākais dēls Aleksis sāks studēt arhitektūru, varbūt dosies uz ārzemēm, un es nodomāju – tā, viņš vairs nebūs pie manis. Meita jau ir prom. Vēl divi gadi – un ko Paulītis vēl izdomās.
Varbūt man jāiepauzē un vairāk jābūt kopā ar bērniem?
Šobrīd jūtu, ka to vēlos, jo esmu skrējusi un skrējusi, tāpēc tagad vajadzīgs uzkrāšanas periods, lai varu atkal darboties.
Vai teātris to atļauj, skatos, piemēram, gada nogalē katru dienu “Linda Vista”, kurā jūs spēlējat.
Varu atklāt vēl vienu profesionālu noslēpumu – lomas, kas iestudētas pareizi un ir gatavas, prasa mazāk enerģijas. Kāda kolēģe to salīdzināja ar kompjūteru – programma izstrādāta, un tev tai jāpieslēdzas. Mokas nāk ar izrādes radīšanu.
