Aktrise un trīs bērnu mamma Māra Mennika: “Esmu ievērojusi – jo grūtāk klājas, jo vairāk smaidu! 0
Šis rudens talantīgajai Valmieras teātra aktrisei Mārai Mennikai iegadījies ļoti spraigs – tikko Valmieras teātrī notikusi Edmunda Freiberga iestudētās komēdijas “Uz Akapulko, kundze!” pirmizrāde, kurā Māra iejūtas galvenās varones māsas lomā, savukārt aktrises talanta cienītāji var priecāties par viņas atgriešanos televīzijā – Māra pievienojusies seriāla “Radiņi” komandai un nu tajā spēlē kopā ar meitu Rasu. “Priecājos par katru dienu, kurā man ir ģimene, bērni, vīrs, lomas teātrī,” smaidot saka aktrise. Sarunā ar Māru par to, ka būšana trīs bērnu mammai, teātris un filmēšanas var nebūt neiespējamā misija, ja vien proti uz grūtībām paraudzīties ar smaidu.
Satiekot Māru – vaļsirdīgi smaidīgu, aiz bieza grima kārtas neslēptu dabas būtni –, pirmajā brīdī nav viegli noticēt, ka šī ir tā pati jaudīgā aktrise, kurai pa spēkam vienas sezonas ietvaros nospēlēt gan muļķīgu blondīni komēdijā “KLUSUMU! Notiek izrāde!”, gan skarbo lēdiju Vasu Žeļeznovu Maksima Gorkija “Dzimtā”, gan arī meitenīgu tulkotāju romantiskā pasakā “Ziema zem gala”. Jā, vēl arī norunāt 45 Aspazijas dzejoļus bez nevienas nepareizas ieelpas izrādē “Sarkanās puķes”, bet “Meža meitu” mēģinājumu pauzēs pagūt pabarot mazo dēlu Jēkabu Edvartu. Māra apgalvo – cilvēka iespējas ir neierobežotas, ja vien notic sev. Aktrises mierpilnais smaids ir apliecinājums tam, ka šis nav kārtējais pozitīvisma sauklis, bet ilgi rūdījusies patiesība.
Māra, teātra sezona nu sākusies ar pilnu jaudu. Kāda tā ir jums?
Man šī sezona ir iesākusies ļoti labi – varu būt laimīga, jo esmu nokļuvusi pie brīnišķīga režisora Edmunda Freiberga. Strādāt ar šo vecmeistaru, mācīties no viņa ir tīrā bauda. Edmunds atgādina ļoti daudz pamatlietu, kas būtu jāzina katram aktierim, bet kas laika gaitā ir piemirstas vai kaut kur paslīd garām. Turklāt viņš to nedara ar rīkstēm, bet inteliģenti un ar brīnišķīgu humoru, pat pazemību. Tad nu ar atvērtu sirdi un vaļā muti tveru visu, ko viņš dod.
Nevar nepamanīt, ka aktiera profesijas “garoziņu” pieminat ar smaidu.
Cenšos dzīvot ar smaidu. Esmu ievērojusi – jo grūtāk klājas, jo vairāk smaidu. Dažkārt no šīs domas pat sametas bail – vai tāpēc smaidu, ka man klājas grūti? Bet mācu to arī saviem bērniem – ja gadās kaut kas drūms, bēdīgas runas un domas neko daudz nepalīdzēs. Man pašai ir grūti ar cilvēkiem, kuri ir smagnēji un lietās saskata tikai tumšo, nevis gaišo pusi. Jautājums jau ir par to, ko tu ieraugi. Pērn vecākā meita (Rute Nikola, 15) bija devusies pārgājienā kalnos, piedzīvoja fiziski smagu kāpienu lejup – tā, ka kāju nagi bija pavisam noberzti. Viņa stāstīja – mammu, es gāju, un man nebija vairs spēka, asaras lija, bet tad es atcerējos, ka tu man esi mācījusi – kad man ir grūti, ir jādzied. Un es eju, dziedu – man bija tik viegli nokāpt! Pašai jāraud prieka asaras, kad to tagad stāstu!
Zinu, ka dziedāšanai, īpaši folklorai, jūsu dzīvē ir svarīga vieta.
Jā! Varbūt neesmu tas cilvēks, kas nemitīgi iet pa dzīvi dziedādams, bet bērniem gan gribu mācīt folkloru – tautasdziesmas un latviešu tautas pamatvērtības. Tā pa īstam to izbaudīt varam Jāņos. Salacgrīvā senču mājās kopā sanāk ne tikai radi, arī draugi, draugu draugi, tie, kas izjūt Jāņus tāpat kā mēs – ar tautastērpiem, ticējumiem, siera siešanu. Jāņu naktī mums pat nav laika apsēsties pie galda – pieskrien, kaut ko apēd un skrien tālāk. Tas viss paiet tādā notikumu virpulī, kad nemanām, ka saullēkts jau klāt. Pagājušajos Jāņos meita pat teica – kādreiz gribētu tos Jāņus pamēģināt svinēt mazliet citādi, bet domāju, ka viņa to novērtēs tikai pēc gadiem.
Dot prieka brīžus citiem, es domāju, spēlēt komēdijās, aktierim esot visgrūtāk.
Valmieras teātrī esmu 18. sezonu un šajos gados tādā īstā komēdijā piedalos otrreiz. Man ļoti patīk spēlēt komēdijās, jo tur parādās tas pats smaida faktors. Protams, viegli tas nav, jo ne katru zālē sēdētāju Dievs apveltījis ar humora izjūtu. Tāpat tu nekad nevari zināt, vai nepārkāp kādu robežu. Kad pirms 20 gadiem beidzām akadēmiju, kursa vadītājs Pēteris Krilovs katram kaklā uzkāra lapiņu ar viņa raksturojumu. Uz manas bija rakstīts – apveltīta ar humora izjūtu uz skatuves, novēlu to arī dzīvē.
Tā ir iespējamā misija – būt aktrisei un reizē trīs bērnu mammai? Kā izdodas noturēt līdzsvaru?
Nekāda līdzsvara tur nav. Neviens bērniņš mūsu ģimenē nav bijis plānots – Dievs iedeva, un mēs sakām par to paldies. Nezinu, kā būtu tikusi galā, ja man būtu bijuši trīs bērni pirms desmit gadiem, taču viss ir noticis tā, kā tam jānotiek – katrs bērns atnāca īstajā laikā. Rute piedzima tad, kad tikko biju beigusi akadēmiju. Toreiz likās – kā! Tik ļoti gribēju būt teātrī, bet šķita, ar bērnu viss beidzies. Bija sajūta, ka mani vairs nekur nepaņems. Atceros to brīdi, kad biju mājās Pārdaugavā ar mēnesi vecu bērnu uz rokām. Zvanīja telefons, un kāds teica, augustā man būs loma. Cik es biju laimīga! Fēlikss Deičs toreiz taisīja Blaumaņa “Aizbirušo avotu” un prasīja – tu varēsi? Protams, ka varēju! Atsāku strādāt, kad vecākajai meitai bija trīs mēneši. Tas viss varēja notikt tikai tādēļ, ka liktenis mums negaidīti piešķīra labāko iespējamo tā brīža auklīti. Šīs auklītes pārsteidzošais rūpīgums un čaklums, ko Rute nemitīgi redzēja, būdama auklēta, kā svētība pārlija gan pār Ruti, gan mūsu ģimeni kopumā. Ļoti zīmīgi, ka šīs auklītes vārds ir Lija. Liela nozīme bija arī tam, ka dzīvojam Valmierā.
Nezinu, vai Rīgā varētu strādāt teātrī, esot trīs bērnu mamma. Valmierā viss ir mazāks, viss ir citādi.
Kad Rute bija maza, dzīvoklis bija blakus teātrim, varēju viegli izskraidīt no mājas uz mēģinājumiem vai kādu ballīti, kas cilvēkam, kam tikko pāri 20 gadiem, ir ļoti svarīgi. Kad piedzima Rasa, viņu auklēja mūsu brīnišķīgā, vienmēr izpalīdzīgā teātra frizierīte Sarmīte, un nu meitai ir pastiprināta interese gan par teātri, gan grimu, gan kostīmiem. Nu esam pārcēlušies uz jaunu māju, teātris ir tālāk, bet milzīgs atspaids man ir mana mammīte.
Ar meitu tagad esat satikušās filmēšanas laukumā. Kā sadalāt lomas tur?
Rasa tur nokļuva, pateicoties manas mīļās kolēģes un draudzenes Elīnas Vānes neatlaidībai. Kādu dienu viņa zvanīja, mudinot – vajag lomai jaunu meiteni, tev taču ir Rasa, sūti bildes un video. Pēcāk loma kaut kā atnāca arī pie manis. Priecājos, ka atkal esmu tikusi pie komiskas raksturlomas. Avīžu virsrakstos izlasīju, ka es esot rūdīta vecmeita, bet man gan šķiet – Brigita drīzāk ir šerpa sieviete ar raksturu, humora izjūtu un iekšēju sāpi par neizdevušos dzīvi.
Profesionāla rakstura padomos dalāties?
Meitai gan labāk patīk filmēt viņas ainas tad, kad neesmu tuvumā (smejas). Padomus drīzāk dod Rasa, gan iesakot, kā man vajadzētu spēlēt, gan novērtējot manu garderobi. Vecākā meita ir absolūti dabas bērns, tāda pati kā es, bet Rasa ir tas cilvēks, kas lieliski orientējas pūderos, lūpukrāsās un frizūrās. Šobrīd viņa raugās aktrises nākotnes virzienā, tikai saka, ka gribētu vairāk filmēties.
Vai šajā ikdienas notikumu ritenī izdodas atrast laiku arī sev?
Lai atpūstos, patiesībā nevajag daudz. Man pietiek ar vienu vakaru, kad, piemēram, aizeju ciemos pie Elīnas Vānes. Ir vajadzīgi tādi brīži, kad nav nemitīgi par kādu jārūpējas vai jāuztraucas, un šobrīd, protams, mājās tas īsti nav iespējams – tur, kur vien pagriez galvu, redzi, ka kaut kas ir jādara. Tāpēc laiku pa laikam ir svarīgi kaut uz īsu brīdi vienkārši nomainīt vidi. Piemēram, pabūt dzimtas mājās Salacgrīvā. Vienkārši padzīvoties, izbaudīt bērnības sajūtu, kas man ir ļoti svarīga. Noķert tos mazos dzīves brīžus, kas iedod atelpu, pēc kā atkal vari skriet un darīt. Reizēm kopā ar vecāko māsu vienkārši guļam pie jūras, ietinušās guļammaisos, ēdam smilšu kūkas ar milzīgu sodas piedevu, dzeram tomātu sulu un skatāmies viļņos. Vecumnieku pusē man ir mīļa draudzene, tūrisma trenere, ar kuru kopā mēdzam doties kalnu pārgājienos. Reizēm vienkārši aizbraucu pie viņas, sēžam pie ugunskura un pļāpājam.
Trīs vārdi, kas jūs raksturo vislabāk?
Prieks. Vieglums. Skrējiens.
Bez kā nevarat iedomāties savu dienu?
Bez ūdens. Bez bērniem. Bez gaisa – man ļoti patīk vakaros paskatīties debesīs.
Lielākais sasniegums darbā?
Laikam jau ir tā, ka mūsu sasniegumus vairāk pamana citi, nevis mēs paši. Mans vīrs Niks ievēroja sezonu, kurā man bija trīs kardināli dažādas lomas – Vasja Žeļeznova Fēliksa Deiča iestudētajā “Dzimtā”, blondīne izrādē “KLUSUMU! Notiek izrāde!” un loma pasakā pieaugušajiem – “Ziema zem galda”. Pati biju pārsteigta, ka manī ir visas šīs dažādās krāsas.
Labākā izklaide?
Neierobežots laiks, mierīgi sēžot pie ugunskura labu cilvēku kompānijā.
