Zviedru rakstniece Martina Hāga: Šķiroties šķiet, – tu mirsi 0
Izdevniecībā “Latvijas Mediji” iznācis zviedru rakstnieces Martinas Hāgas (1964) romāns “Uz mūžu. Līdz sestdienai”, kas ir rakstnieces astotā un līdz šim veiksmīgākā grāmata. Romānu slavē kritiķi un mīl lasītāji, – romānam Zviedrijā pārdoti 300 000 eksemplāri, tas tulkots vairākās valodās un atzīts par 2016. gada grāmatu.
Martinai Hāgai ir saites ar Baltiju, – viņas tēvs dzimis Igaunijā. Martina Hāga ir arī aktrise un spēlējusi galveno lomu vairākās filmās, kuras uzņemtas pēc viņas grāmatām. Rakstnieces grāmatu tēmas aptver gan vientuļas, jaunas sievietes dzīvi lielpilsētā, gan humoristiski tvertus jaunas mātes dzīves mirkļus, bet romāns, kurš nu iznāk latviešu valodā, stāsta par šķiršanos.
Rakstniecei ir četri bērni kopā ar TV programmu vadītāju Ēriku Hāgu, pāris izšķīrās 2013. gadā pēc 18 gadus ilgas laulības, un lielā mērā tieši pašas sāpīgā šķiršanās kalpoja par iemeslu romānam “Uz mūžu. Līdz sestdienai”. Kādā brīdī Anderšs – tēls romānā, kurš vēlas šķirties, lai būtu kopā ar kolēģi, pazīstamu TV raidījumu vadītāju, sievai saka: “Tu vari par to uzrakstīt kādu jautru grāmatu, ja gribi. Jā, nedaudz no tādas kā neveiksminieces perspektīvas tāpat kā tavas pārējās grāmatas – ja jau neveiksmes ir tāda kā tava specialitāte, tad man nav nekādu iebildumu, ka tu par to raksti.” Šī ir tā grāmata – un tomēr arī nav, jo zem dzīvīgā, bet plānā humora slānīša slēpjas patiesas ciešanas, kas romānu padara neticami reālistisku un ticamu.
– Martina, vai varat, lūdzu, mazliet pastāstīt par sevi? Es, protams, zinu jūsu biogrāfijas pamatpunktus, kā to, ka esat aktrise, rakstniece un rakstāt arī rakstus presei. Taču kas īsti ir Martina Hāga?
– Es daudzus gadus strādāju par aktrisi, taču man īpaši labi neveicās, lielākoties man piešķīra mazas lomiņas, un es cerēju, ka reiz varētu iegūt patiešām lielu lomu kādā filmā. Nevarētu teikt, ka biju bez darba, ka es tādēļ būtu bijusi spiesta mainīt nodarbošanos, man visu laiku bija nelieli darbiņi, taču man ar tiem negāja viegli. Gaidot, kamēr kāds režisors man atzvanīs, pajautāju paziņai, vai varu uzrakstīt sleju viņas izdevumā – tas bija mēneša žurnāla “Cosmopolitan” zviedru izdevums. Kad tas iznāca, man piedāvāja uzrakstīt slejas vēl vairākos izdevumos, un pēkšņi saņēmu Gada komentētājas balvu. Saistībā ar to vairākas grāmatu izdevniecības man piedāvāja, vai es nevēlos uzrakstīt romānu. Un mana pirmā grāmatā, “Brīnišķīga un visu mīlēta”, ir tieši par aktrisi, kura palikusi bez darba, un gatava darīt pilnīgi visu, lai tiktu pie lielās lomas.
Kad grāmata bija iznākusi, nāca piedāvājums veidot pēc tās sižeta filmu. Tad es domāju: “Pag, Martina, reiz taču tev ir mazliet varas rokās!” Un tad es teicu: ja viņi grib uzņemt filmu pēc manas grāmatas, es gribu tajā spēlēt galveno lomu.
Pamazām tā kļuvusi par tādu kā manu biznesa ideju, – es uzrakstu grāmatu, izveidoju uz tās pamata scenāriju un nospēlēju galveno lomu. Patlaban man ir jau trīs pilnmetrāžas filmas, kurām pati esmu rakstījusi scenāriju. Nav nemaz tik daudz rakstnieku, kuri spēlē paši savās filmās, tad ir kas tāds, kas man kopīgs ar Vudiju Alenu. Un Kristenu Vīgu, kura spēlē seriālā “Līgavas māsas”, kuram pati raksta scenāriju.
– Vai atceraties, kas bija jūsu pirmā loma, kad izlēmāt, ka kļūsiet par aktrisi?
– Es debitēju uz skatuves septiņu gadu vecumā – tas bija Sagateater, un es tēloju banānu. Dzeltenā lietusmētelī…
– Gan rakstniecība, gan aktierdarbs ir radošas profesijas, taču man šķistu – diezgan atšķirīgas savās izpausmēs. Lielākā daļa rakstnieku, kurus zinu, ir introverti un necieš atrasties prožektoru gaismā, turklāt, lai uzrakstītu romānu, nepieciešams laiks un vienatne. Kā jūs apvienojat šīs abas puses?
– Man tā šķiet pilnīgi fantastiska kombinācija. Vispirms varu pilnīgā mierā un klusumā mēnešiem strādāt pie savas grāmatas. Es bieži mēdzu aizbraukt prom no pilsētas un rakstīt dabā, piemēram, Satltuoktas kalnu tūrisma namiņā, kas atrodas Sarekas nacionālajā parkā tālu Zviedrijas ziemeļos. Tur praktiski nevar sastapt nevienu cilvēku, un es tikai rakstu un rakstu. (Arī romāna “Uz mūžu. Līdz sestdienai” galvenā varone Petra pēc šķiršanās dodas uz kalnu namiņu, kur pieņēmusi namiņa saimnieces darbu uz trim nedēļām – L.K.)
Kad vēlāk pēc šī paša stāsta tiek veidota filma, kurā es piedalos, esmu tai uzrakstījusi scenāriju un spēlēju galveno lomu, mēs esam vesels lērums cilvēku, kuri mēnešiem katru dienu strādā cieši kopā. Man tas šķiet perfekts kontrasts vientulīgajam, klusajam rakstīšanas periodam.
– Kā saprotu, romāns “Uz mūžu. Līdz sestdienai” ir autobiogrāfisks izjūtās, ja arī ne visās detaļās. Kā lasītāji Zviedrijā to uztvēra? Kā jūs pati to uztverat?
– Es zināju, ka ap šo grāmatu būs tracis, tādēļ teicu izdevējam, ka nesniegšu par to intervijas. Šai grāmatai bija jāstāv pašai uz savām kājām. Jo es nevaru visu laiku sēdēt intervijās un skaidrot atšķirības starp sevi un grāmatas galveno varoni. Tāpēc man ļoti patīk, ka šī grāmata iznākusi Somijā, Norvēģijā, Fēru salās un citās vietās, kur par mani neko nezina.
Nebiju plānojusi rakstīt romānu par šķiršanos, man bija gluži citi plāni, taču tad mani vīrs bez brīdinājuma pameta pēc gandrīz divdesmit gadus ilgušas laulības, un es nespēju domāt neko citu, kā vien: “Kā es to pārcietīšu?” Tādēļ es uzrakstīju šo grāmatu. Jo šādos brīžos cilvēks cieš tik ļoti, ka šķiet – tu nomirsi. Kad tu esi bēdīgs, tu vispār neguli. Šajā laikā es nespēju ēst, man negribējās ēst. Bija pilnīgi neiedomājami iebāzt ēdamo mutē, un es domāju: “Kāpēc man to darīt?” Bēdās šķiet, it kā tu kristu tūkstošiem metru dziļumā, taču, kad tu esi izdzīvojis, kaut kādā dīvainā veidā izdodas tikt ar to visu galā, kaut gan šķiet – tu nekad vairs nebūsi priecīgs.
Es gribēju, lai šī grāmata būtu tik patiesa, cik vien iespējams, lai izjūtas nebūtu mākslīgi konstruētas. Taču šī nav grāmata par atriebību. Es gribēju dot grāmatu citiem, kuri ir līdzīgā situācijā kā es tobrīd biju. Grāmatu, kurā varētu smelties spēku. Jo šī nav grāmata par šķiršanos. Šī ir grāmata par izdzīvošanu.
Piedāvājam ieskatu Martinas Hāgas romānā “Uz mūžu. Līdz sestdienai”. No zviedru valodas tulkojusi Vizma Zaķe.
ES PIERAKSTOS uz ārkārtas konsultāciju pie sava vecā psihoterapeita. Guļu zem segas un trīcu kā suns, lai gan ir vasaras vidus.
– Mēs viens otram solījām, ka novecosim kopā. Mums visu dzīvi vajadzēja otram palīdzēt un, kad kļūsim veci, stumt otru ratiņkrēslā. Vai cilvēks var pakarināt otru cilvēku uz āķa kā vecu lietusmēteli un turpināt dzīvi bez tā otra cilvēka? Vai tiešām tas ir likumīgi – tā vienkārši aiziet? Kā viņš var domāt, ka viņa paša laime ir svarīgāka par bērniem? Man šķiet, ka es mirstu. Nopietni – es mirstu.
– Kā jūs guļat?
– Guļat? Nē, es gandrīz neguļu. Man ķermenī ir tāda kā panikas sajūta.
– Vai jūs ēdat?
– Nē, un tas ir tik savādi, man NAV VAJADZĪGS ēdiens. Agrāk man kļuva slikti jau no tā vien, ja izlaidu kādu ēdienreizi, bet tagad es varu izdzīvot, ja pa visu dienu apēdu vienu gabaliņu šokolādes, un man nemaz nav nelabi. Ēšana šķiet kaut kas nesaprotams. Tāpat kā iebāzt mutē lupatu un mēģināt košļāt. Kāpēc man tā būtu jādara? Vai es varētu dabūt kādas miega tabletes? Es nevaru pagulēt un nevaru būt nomodā. Cik ilgi es tā jutīšos? Es vairs nevaru izturēt.
– Parasti mēs šādos gadījumos runājam par sērām. Jūs esat spilgts cilvēks, tādēļ atbilstīgi personībai arī sēras ir spilgtas un spēcīgas, bet pakāpeniski tās mazināsies un ar laiku pāries.
– Tik ilgi tas nevar vilkties, es netieku ar to galā. Es nomiršu.
Man tiek nozīmēts vēl viens apmeklējums nākamajā nedēļā un kaut kādas trauksmi mazinošas tabletes – tās sauc “Atarax”.
Es salīmēju fotogrāfijas visos albumos. Svītroju stundu ceturkšņus. Gaidu, kad paies dzīve. Smēķēju. Man dārzā ir slepena vieta, kur no logiem nevar redzēt, kā es tur stāvu un smēķēju. Vismaz divas cigaretes vienā reizē. Piezvanu savai tuvākajai draudzenei un izstāstu, ka Anderšs pa vasaru dzīvo laukos un mēs varbūt šķirsimies. Katru reizi, kad es to kādam stāstu, tas kļūst mazliet ticamāk. Nekas nebūs kā agrāk. Tas notiek pa īstam. Kad es dzirdu sevi sakām šos vārdus, es ar katru reizi mazliet vairāk saprotu, ka tā ir mana ģimene, kas sabrūk. Mani bērni, mani mīļotie visjaukākie bērniņi, kā viņš varēja ar viņiem šādi izrīkoties? Kas tas ir, kas viņu spiež pamest mūsu ģimeni?
INGARE
Jūlijs
KĀDU VAKARU es paņemu mašīnu un braucu uz laukiem. Man jārunā ar Anderšu. Mums jātiekas – cilvēks taču nevar tā vienkārši nogriezt piecpadsmit gadus, uzlikt tiem vāku, un tad tas viss ir beidzies. Viņš taču nevar mani ignorēt, ja es stāvu tieši viņam priekšā.
Kad piebraucu pie mājas, tā ir tumša un klusa. Tā ir aizslēgta. Un atslēgas nekarājas kā parasti suņubūdā uz āķa. Tomēr es sāku dārzā kaut ko meklēt – īsti gan nezinu ko. Es meklēju, gluži kā nozieguma vietā izmeklētājs meklē lietiskos pierādījumus. Izskatu atkritumu konteineru. Nekā. Izskatu ugunskura mucu. Nekā. Atklāju, ka otrajā stāvā ir nedaudz pavērts logs. Kā ieprogrammēts robots es nevilcinoties eju, noceļu no šķūnīša trepes, stiepju tās uz māju un atslienu līdz logam. Rāpjoties augšā pa satrunējušajām trepēm, domāju – ja tagad tās apgāzīsies, es nokritīšu no tik liela augstuma, ka tikšu paralizēta un nonākšu ratiņkrēslā, un tad Anderšs nenāks, lai mani stumtu.
Trepes ir ļodzīgas, un, kad uzkāpju uz pēdējā pakāpiena un izmisīgi cenšos no ārpuses atvērt logu, uzpūš vējš, un mati krīt man acīs. Beidzot izdodas logu atvērt, un es uz vēdera velkos pāri rāmim, līdz šausmās izdzirdu, kā trepes aiz manis pēkšņi salīgojas un ar skaļu brīkšķi nokrīt zemē, kamēr es ierāpjos bērnu istabā.
Esot mājā, pārņem savāda satriecoša tuvuma un skumju sajūta. It kā es būtu nokļuvusi paralēlajā pasaulē. Viss ir tāds pats, bet tomēr pavisam citāds. Bērnu rotaļlietas izbalējušas. Griesti kļuvuši mazliet augstāki. Mūsu kopīgā gulta daudz lielāka. Es staigāju turp un atpakaļ pa augšstāvu, iekšā guļamistabā, atpakaļ bērnu istabā, guļamistabā. Ieslēdzu guļamistabā griestu lampu. Gulta nav saklāta. Pasmaržoju Anderša spilvenu. Cenšos sajust viņa smaržu, tomēr nevaru. Aplūkoju istabu – te iekšā ir auksts – no mutes nāk garaiņi. Atveru drēbju skapi. Meklēju kaut ko bikšu kabatās. Tukšas. No mūsu lauku drēbēm uzvējo tik neticama PAMESTĪBA, it kā tās vairs nepiederētu man. Pat manas novalkātās vasaras kleitas, kas joprojām karājas uz pakaramajiem, šķiet, vairs nav manas. Es nometos uz ceļiem un paskatos zem gultas – putekļi; turpinu meklēt visās atvilktnēs, aiz visām grāmatām. Es kaut ko meklēju. Tomēr neko neatrodu.
