Aktrise Rēzija Kalniņa: “Man šķiet, šobrīd ar mums vienkārši spēlējas…” 18
Aija Kaukule, “Nedēļa Kabatā”, AS “Latvijas Mediji”.
Aktrise Rēzija Kalniņa pandēmijas laiku sauc par sevis apzināšanās un iespēju laiku, kurā sadzirdēt sevi un izvēlēties darīt tikai to, kas sniedz gandarījumu. Viņai šis laiks nesis pašai savu kopā ar vīru, diriģentu Aināru Rubiķi, izlolotu mākslas telpu “OratoriO”, kurā 30. oktobrī gaidāma pirmizrāde Rēzijas Kalniņas iestudētajai Šona Grenana lugai “Tagad un tad”, savukārt aktrises talanta dažādās šķautnes šajā rudenī uzmirdz pat trīs jaunos televīzijas seriālos: “TV3” skatāmajā dzīves drāmā “Nemīlētie”, kā arī psiholoģiskajā trillerī “Bezvēsts pazudušās” (“Shortcut Films”, pirmizrāde šodien, 29. oktobrī) un attiecību miniseriālā “Projekts: šķiršanās”, kam pirmizrāde 30. oktobrī “LTV1”.
Tikko divas dienas pēc kārtas Dailes teātrī spēlēta karalienes loma izrādē “Lauva ziemā”. Kāda ir atgriešanās sajūta uz teātra skatuves?
Izrāde nebija notikusi astoņus mēnešus. Tā ir loma, kas prasa ļoti lielu spēku un sagādā arī ļoti lielu gandarījumu, bet pēc tās ir grūti atgriezties realitātē. Izrāde runā par tā dēvētajiem virsotņu jautājumiem – ne tikai tāpēc, ka viņa ir karaliene un tiek skarti vēsturiski procesi, bet tāpēc, ka tas sasaucas ar visu, kas šajā brīdī notiek arī mūsu valstī, pasaulē. Manai Eleonorai ir ļoti skaists teksts, ko viņa saka saviem trim dēliem: “Mums visiem ir naži tāpēc, ka mēs visi esam slepkavas. Mēs, nevis kaut kādas vēsturiskas likumsakarības, idejas, taisnība vai tās trūkums, vai reliģijas. Mēs to nesam sevī kā tādu sifilisu. Mirušie pūst laukos tāpēc, ka sapuvuši esam mēs, dzīvie.”
Tas ir atbilstošs rezumē arī tam, kas notiek arī šajā brīdī. Man šķiet, šobrīd ar mums vienkārši spēlējas. Kurš – mēs to uzzināsim, iespējams gan, vairs ne šajā ķermenī.
Pasaule, cilvēce un viss dzīvais tiek pakļauts dažu spēlmaņu, dažu “Karabasu-Barabasu” iegribām – viņi pasauli, cilvēkus, valdības, valstis un kontinentus uzskata par savu spēļu platformu.
Kāds pārmetīs ticību sazvērestības teorijām…
Es neesmu ne par, ne pret sazvērestības teorijām – katrs var domāt un just, kā viņš jūt. Man ir ļoti žēl, ka ar mums spēlējas šajā brīdī, manipulējot un spiežot uz mūsu instinktiem – vadošais instinkts ir bailes, un mūs dzen bailēs. Es gribētu piekrist manam brīnišķīgajam osteopātam Artūram Ķirpam – šobrīd ir jāiet saskaņā ar dabu. Jāiet ārā dabā. Domāju, tikai daba mūs var dziedināt – nevis ārstēt. Daba ir veselais saprāts, bet mēs, cilvēki, – slimais prāts, jo esam atkarīgie – no ātruma, informācijas, trokšņa. No jebkā, kas mūs novērš no sevis, lai mēs varētu sevi nedzirdēt. Ja mēs sāksim sevī klausīties un sevi dzirdēt, mums būs jāpieliek daudz darba, bet mēs to negribam. Mēs gribam ātru patēriņa preci – popkornu, fāstfūdu. Dzīvi gribam uztvert kā fāstfūdu.
Pašreizējais laiks daudzus kultūras cilvēkus ir apturējis, bet, šķiet, tev ir pretēji, tas ir īpaši auglīgs. Trīs seriāli, teātra pirmizrāde…
Nevaru atbildēt par visiem, kuri tiešām šajā krīzes laikā nonāk oflainā. Cilvēki patiešām nonāk grūtībās, krustcelēs – tiek izmesti no darba, atzīti par nederīgiem vai “saīsināti”, taču man šķiet, šis laiks ir arī jaunu iespēju laiks. Nevis kaut ko meklēt, bet kaut ko saņemt. Šovasar mūsu dārzā novācām milzīgu tomātu ražu. Septiņus mēnešus nodzīvojām mājās, un šis otrais vilnis, kas ir apzinātu manipulatoru radīts vilnis, ļauj mums attālināties no visa, kas notiek, un piepildīt kaut ko, pie kā nebūtu pieķērušies nekad. Kāds sāk adīt, kāds – rakstīt, kāds – audzēt tomātus. Šie piemēri, protams, nav jāuztver burtiski. Gribu teikt, ka katrā no mums ir kāds unikāls talants, kas mums sagādā prieku.
Brīdī starp vīrusa viļņiem esmu sapratusi to, ko vairs nevēlos darīt. Par to signalizē mans ķermenis – ja nonāku tur, kur mana dvēsele nevēlas būt, man sākas panikas lēkmes.
Pirmoreiz tādu lēkmi piedzīvoju jau pirms gadiem divdesmit – toreiz tas lika pieņemt izšķirošus lēmumus un izbeigt attiecības, kas mani pilnīgi iznīcināja. Stresa līmenis, darot to, kas tev patīk, un to, kas tev nepatīk, ir identisks, bet ieguvumi ir pilnīgi dažādi – vienā gadījumā iegūsti, otrā – zaudē. Šis laiks man ir lakmusa papīrs tam, kas ir derīgs, un tam, kas ne.
Seriālā “Projekts: šķiršanās” manis spēlētā Laura un Aivars (aktieris Gatis Gāga) dzīvo Covid laikā, un viņi pēkšņi ir īstā kopdzīvē, nevis blakus dzīvē vai paralēlā dzīvē, un tas ved pie šķiršanās domas. Šis laiks uzrāda, ka rutinēta “būrīša dzīvīte” nepakļaujas ekstremāliem apstākļiem.
Atklāti sakot, biju pārsteigta, redzot tevi atgriežamies seriālos. Kas ir izšķirošais, lai piekristu piedalīties – stāsts, loma, režisors?
Lai es pateiktu “jā”, nav tik liela nozīmē scenārijam, kā cilvēkiem, ar ko strādāju. Mēs taču dzīvi nedzīvojam caur lomām, scenārijiem vai tēliem, bet dzīvojam attiecībās. Atšķirībā no dažiem kolēģiem man nav svarīgs rezultāts – es vispār neskatos televīziju. Man ir svarīga mana profesionālā un cilvēciskā pieredze. Visos šajos projektos ir pa cilvēkam, kas manā dzīvē paliks uz mūžu. Katram aktierim vai aktrisei novēlētu piedzīvot tādas rūpes kā “Bezvēsts pazudušajās”, tādas kostīmu mākslinieces un grimētājas kā “Nemīlētajos”. Jebkurā projektā – vai tas ir “OratoriO”, vai Dailes teātris, vai seriāls, mani kaitina un iedusmo cilvēki, kuri nav profesionāli tajā, ko viņi dara. Katram iesaistītajam būtu jāvar atbildēt, kas ir viņa paša vēstījums šajā kopējā lietā. Tāpēc mans un Aināra galvenais vadmotīvs, veidojot “OratoriO”, ir – ko tu gribi teikt, vai tev ir ko pateikt un vai tas saskan ar “OratoriO” nolikumu.
“OratoriO” ir vieta, kur jūs abi paši varat būt radītāji no sākuma līdz beigām. Tomēr tu un Ainārs esat divas dažādas personības, jāvaicā, kā sadalāt lomas šajā kopdarbā.
Esmu tas cilvēks, kurš absolūtā pareizticībā ir za mužem – aiz vīra. Un man tas ļoti patīk. Aiz vīra esot, varu realizēt sevi un uzlikt viņam atbildību par lietām, par kurām es nevaru un negribu atbildēt. Mums ar Aināru ir tā, ka cilvēkiem no malas ir ārkārtīgi grūti tikt mums līdzi, jo esam nonstopā 24/7. Gan Ainārs savā profesijā, gan es – savā. Atdevīgam idejas vārdā. Manā gadījumā runa par to, kas ir tas, ko tu vēlies atstāt aiz sevis. Te nav runas par bērniem – bērni tev nepieder. Halils Džibrāns saka – tu esi loks, un tavi bērni – bultas. Man šķiet, svarīgākais, ko vari atstāt aiz sevis, ir sevis nenodošana. “OratoriO” šobrīd kļūst par independent telpu, par būtni, kas ir ļoti izvēlīga. Tai neder viss. Viņa ir kā karaliene, kurai nevajag kalpus, bet līdzi dzīvotājus, domātājus, līdzcilvēkus – māksliniekus, radītājus. Nu jau viņa sāk izplest spārnus.
Kādēļ tieši “OratoriO”, nevis Dailes teātrī savu vietu atradis tavs, pēc skaita trešais Šona Grenana darba iestudējums. Agrāk iestudētajām “Liec Dievam pasmieties” (2017) un “Alvas sievietei” (2019) nu seko “Tagad un tad”.
Šons Grenans ir mans atradums, un, ja “OratoriO” būtu pirms “Alvas sievietes” vai “Liec Dievam pasmieties”, tad šīs izrādes tiktu iestudētas šeit, tāpat arī manis iestudētie Dankana Makmillana “Dzīves dārgakmentiņi”, ko tagad spēlē Rīgas Krievu teātrī. Es un Šons Grenans – mēs runājam vienā valodā. Viņš apskata attiecību tēmas, kas man ir svarīgas kā sievietei, kā meitai, kā māsai, kā aktrisei, kā cilvēkam un arī kā kristietei. Šons Grenans runā par iespējām izvēlēties. Sevišķi luga “Tagad un tad” ir par jebkurā brīdī pieļaujamu izvēles iespēju – izvēli kaut ko darīt vai kaut ko nedarīt, kā un kāpēc darīt vai nedarīt. Es strādāju tikai ar to, kas mani uzrunā. Es neesmu režisore, bet aktrise, kura iestudē izrādes kopā ar saviem līdzdomātājiem.
Izrādes pieteikumā ir doma – jautājums par to, ko mēs savos 40, 50 un vairāk gados teiktu paši sev mums jaunībā, 15 vai 20 gados. Tev pašai ir atbilde uz to?
Zinu, kas būtu tas, ko es jaunajai Rēzijai teiktu – nedari nekādā gadījumā! Varbūt tāpat kā mana mamma vienkārši ieslodzītu sevi istabā, aizslēgtu durvis, atslēgu izmestu pa logu un nelaistu ārā, iespējams, vairākus gadus. Bet reizē es kā tagadējā Rēzija arī ieslēgtos istabā kopā ar viņu un runātu ar viņu. Būtu viņai klātesoša. Domāju, mēs tiktu pāri daudz kam. Tomēr bez tā, kā bija tad, nebūtu tā, kas ir tagad. Mēs vienmēr, esot kopā ar mammuci, runājām, ka visu uzzināsim pēc tam, kad mēs atstāsim šo brīnišķīgo mētelīti, kas ir ķermenis. Un viņa jau zina visu.
Pieņemot sevi “tagad”, jāpieņem arī savas “tad” kļūdas, un tas nav viegli…
Teiciens “no kļūdām mācās”, manuprāt, ir muļķīgs. Es tās nesauktu par kļūdām, bet pieredzēm.
Ja sakām, ka esam kļūdījušies, mēs sevi noniecinām, bet saprotot, ka tās bijušas pieredzes, varam caur šo pieredzes tiltu doties tālāk.
Vārds “kļūda” mūs apstādina. Pieredze no mums veido izdzīvotājus.
Šobrīd ir šī izdzīvotājas sajūta?
Drīzāk šis ir piedzīvojums. Īpaši brīdī, kad tev nāk ārā izrāde. Tu piedzīvo kaut ko kopā ar komandu uz vientuļas salas, ko sauc “Tagad un tad”. Ir grūtības un mirkļi, kad kāds no komandas ir pieprasīgs un paģērošs, bet kāds cits – lūst. Tad tu to komandu turi kopā kā kuģi. Man ļoti patika tas, ko man teica Jakovs Rafalsons: “Amatieri radīja Noasa šķirstu, bet profesionāļi – Titāniku,” – un es izvēlos būt amatieris. Varu teikt, ka atrodos amatiera līmenī attiecībā pret dzīvi.
Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?
Apzināšanās. Miers. Gandarījums.
Bez kā nevari iedomāties savu dienu?
Pastaiga no rīta un vakarā ar suņiem trīsreiz ap māju. Duša ar sālsūdeni. Sevis ieraudzīšana caur spoguli.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Iestudējumā “Tagad un tad” aktieru prieks, gandarījums un uzticēšanās.
Labākā izklaide?
Pastaiga ar suņiem.
