Aktrise Marija Bērziņa uz skatuves savam tēvam reiz pat iekodusi! 0
Nacionālā teātra aktrisei Marijai Bērziņai teātris ir gēnos. Viņa uz skatuves vairākas reizes spēlējusi kopā ar tēti, aktieri Andri Bērziņu. Kādas sajūtas ir, spēlējot kopā un tad, kad viņu redz uz skatuves? Un vēl daži attiecību jautājumi.
Vairākas reizes ar Andri Bērziņu esat bijusi partnerībā uz skatuves.
O, jā, un mūsu abu pieredzē ir viena briesmīga anekdote, mūsu ģimenes kuriozs. Nacionālajā teātrī spēlējām Zigmara Liepiņa “Adatā”. Tēvs spēlēja lielo, ļauno suteneru, narkodīleri. Man izrādē bija jābūt ne tikai briesmoņa mīļotajai, bet arī jāgaida no viņa bērns. Ģimenes locekļiem spēlēt kopā patiesībā ir diezgan grūti. Tur vajag lielu toleranci. Un kur nu vēl attēlojot šādas attiecības. Režisoram Romānam Kaubrim lūdzāmies – nelieciet mūs vienā sastāvā! Bet viesis no Lietuvas neizpratnē: kāpēc ne? Abi esat spēcīgi aktieri, tiksiet galā… Jāteic godīgi, tēvam gāja mazliet grūtāk, brīžiem viņš pārvērtās koka dieviņā, bet kaut kā jau tai situācijai izrullējām cauri. Vispār tēvs ir nežēlīgs partneris. Ja jūt, ka kāds ir vājāks par viņu, ļoti elementāri kolēģi “nospēlēs” no skatuves.
Kā Džūlija Lamberte Streiča filmā “Teātris”, pēkšņi aplikusi košo lakatu, atstājot uztveres ēnā jauniņo aktrisīti, viņu teju iznīcināja.
Bet tēvs bija aizmirsis, ka darīšana pretspēlētājā ar savām paša asinīm. Vienreiz izrādē neveiksmīgi paņēma mani pie kakla, gandrīz vai aizžņaudza elpu. Iekodu viņam rokā tā pa īstam, viņš iebļāvās un aizlidoja divus metrus atpakaļ (smejas).
Ne viens vien raud, klausoties Andra Bērziņa dziedāto “Svētvakaru”. Jums arī kļuvušas miklas acis, vai arī profesionalitāte gūst virsroku?
“Svētvakars”… Otrā latviešu himna… Uz mani lielāku iespaidu atstājusi cita viņa dziedāta dziesma. Kad pēc deviņiem bez teātra pavadītiem gadiem tēvs 2000. gadu sākumā atgriezās uz skatuves, viņš tika uzaicināts piedalīties Teātra dienas koncertā Dailē, kur dziedāja “Mēmo dziesmu”. Tajā ir vārdi, ka visapkārt viss tik dzīvs un ziedošs, bet tu atkal esi bešā. Sēdēju zālē, riju asaras, tāpat kā viņš uz skatuves. Tajā brīdī sapratu, ko aktierim nozīmē ilgstoši dzīvot bez teātra. Tā man bija vissāpīgākā atziņa. Bet tagad laikmets diemžēl tāds, ka es to vairs neuztveru tik saasināti un tieši tāpēc patlaban apgūstu arī citu, režijas profesiju maģistrantūrā Kultūras akadēmijā, kaut nākotnē domāju par pedagoģiju. Jo man nav nekādu ilūziju, ka brīnišķīgais veiksmes rats, kurš šobrīd uzvedis augšpusē, pēc diviem trim gadiem nenonesīs apakšā. Vecākā paaudze ar šo kapitālisma situāciju netiek galā, mēs esam kaut kur pa vidu, jo esam piedzīvojuši gan veco, gan jauno un sākam mācīties sevi pārdot, bet jaunajai paaudzei ar to vispār nav problēmu, sper durvis ar kāju vaļā.
Viena no mūsu laika lielākajām nelaimēm ir tā, ka daudzās profesijās cilvēka liktenis ir atkarīgs nevis no viņa prasmēm, bet no citu subjektīvā viedokļa.
Tā ir. Bet dzīve nav prece ar garantijas laiku. Šai monētai ir divas puses. Runājot par teātri, joprojām dzīvojam medusmaizē, jo Austrumeiropa ir vienīgā, kur vēl joprojām eksistē repertuārteātris ar pastāvīgu aktieru trupu. Nekur pasaulē sen vairs tā nav. Izņemot Šekspīra “Gloube” teātri Londonā vai “Comedie Francaise” Parīzē. Rietmos pārsvarā darbojas projektu teātri. Jā, nedrošība, nepārtraukti jāiet uz kastingiem, jābūt labā formā, turpretim repertuārteātrī vari ieaijāties, nekas vairs nav jāpierāda…
Vai varat pavērt privātās dzīves lappuses?
Esmu kopā ar Oskaru (Nacionālā teātra galvenais gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš. – V. K.).
Ja drīkst pajokot, kā aktrise, kura vienmēr ir starmešu gaismā uz skatuves, var ieraudzīt vīrieti, kurš lielākoties ir ēnā?
Jā, jā, īsts dienesta romāns (iesmejas). Ja man Oskars jāraksturo nopietni – ļoti daudz miera, liels talants, plats smaids un izcila humora izjūta.
Jums ir skaistas mājas Košragā, pašā Kurzemes augšmalā. Priecē tikai zālājs un ziemcieši, vai audzējat arī gurķus un tomātus?
Mājas atrodas Slīteres rezervātā, kur visam jāaug savā vaļā. Dārzam šovasar patiešām pateicām paldies, vairāk nevajag. Tēta mamma tur dzīvo cauru gadu, viņa visu mūžu bijusi ar rokām zemē, un viņas dārziņš palicis. Bet vienmēr augušas arī dilles, loki, gurķi, burkāni, salāti, baziliks… Pagājušajā vasarā nemaz nebija laika tam visam pievērsties, biju aizņemta ar stāšanos maģistrantūrā. Nu esmu pierunājusi savu mammu, ka mums nevienam nevajag pierādīt savas prasmes marinēt un konservēt. Maijā, kad jāsēj, teātra sezona vēl pilnā sparā, bet augustā, kad jānovāc raža, teātra sezona jau atsākas.
Pilnu interviju ar aktrisi Mariju Bērziņu lasiet jaunākajā žurnāla “Mājas Viesis” numurā vai tā elektroniskajā versijā.
