Aktrise Liene Sebre: “Reizēm pēc izrādes nav vienkārši aiziet mājās – gribas ieiet dušā un to visu noskalot….” 0
Šoruden uz Latvijas Televīziju pārceļojusi jaunākā vecuma skatītāju pazīstamā rotaļu biedrene Tuta un viņas vadītais raidījums “Tutas lietas”. TV bērnauklīte Tuta jeb Latvijas Nacionālā teātra aktrise Liene Sebre atklāj, kā notikusi viņas un Tutas sastapšanās, kā arī ļauj ielūkoties viņas “pieaugušo” dzīvē – tajā, kur skatītāji Lieni nereti sajauc ar viņas spēlēto afēristi Samantu seriālā “Viņas melo labāk”, kurā viņa meklē piepildījumu savam teātra gēnam, bet ikdienā ir gādīga mamma, kura joprojām mācās atrast laiku arī sev.
Liene, mēs tiekamies pašā teātra sezonas sākumā. Kāds tas ir tev?
Šī sezona man sākās ar pirmizrādi – iestudējumu “Katls” Ināras Sluckas režijā. Mēģinājumi notika visu augustu, paralēli filmējām “Tutas lietas”, vēl arī meita sāka iet trešajā klasē! Šī sezona patiešām iegriezusies straujā darbu mutulī. Tagad galvenais ir loģiski saplānot laiku, vienkārši iet un izdarīt. Arvien pārliecinos, ka patiesība – jo vairāk tev ir jādara, jo vairāk vari paspēt – ir spēkā. Teātrī šī man būs mājīga, relaksēta sezona. Pēc “Katla” būs neliela pauze, un tad jau sekos “Sudraba slidu” lielais bloks (Liene Sebre ir Fanijas lomā. – A. K.). Turpinām arī jaunu Teātra dienu iestudējumu – šogad tas būs eksperimentāls, ceru, viss izdosies un būs ļoti labi. Sezonas beigās pie Elmāra Seņkova iestudēsim Šekspīra “Sapni vasaras naktī”, bet skaidrāk par to zināšu, tuvojoties mēģinājumiem.
Jādomā, tev kļūšana par aktrisi bija tāds pašsaprotams ceļš, ņemot vērā “teātra gēnu” ģimenē. Tēvs Amerikas latviešu mākslinieks, bijis cieši saistīts ar teātri, esi arī leģendārā Kārļa Sebra brāļa mazmeita.
Kaut kur līdzās teātris patiešām vienmēr ir bijis. Mans tēvs (Andrejs Sebris. – A. K.) ir mākslas pasaulē, savulaik veidojis dekorācijas vairākām amatieru teātra izrādēm. Starp citu, arī mani vecāki iepazinušies ballē pēc kādas izrādes. Tiesa, vecāki nekad nav apzināti virzījuši mani uz teātri. Atceros gadījumu, kad bija atvadīšanās no Kārļonkuļa (aktiera Kārļa Sebra. – A. K.) Nacionālajā teātrī, stāvējām tur kopā ar tēti. Tā bija ziema, pēc kuras vasarā bija izsludināti iestājeksāmeni Kultūras akadēmijā. Tobrīd vienkārši sapratu, ka man tas jādara. Cilvēki tic dažādām reliģijām – pati esmu kristiete, ticu Dievam –, bet tajā mirklī ticēju, ka man palīdz. Bija sajūta, ka Kārļonkulis ir blakus. Ir laba sajūta, ja jūti tādu neredzamu mugurkaulu ar domu – būs labi, aiziet, mazā! Pēc tam atceros pirmo mēģinājumu uz Nacionālā teātra lielās skatuves, kas man pats par sevi jau bija milzu notikums, – kādā mirklī tieši aiz skaņu pults ieraudzīju Kārļonkuļa attēlu. Tā nu satiekamies arvien.
Esi Nacionālā teātra štatā jau sesto sezonu, kādas ir tavas atziņas par profesiju, teātri?
Vienu gadu no sākuma biju ārštatā – teātrī ienācu ar iestudējumu “Jūtu tektonika”. Mana varone bija Elīna, jauna rumāniete. Toreiz režisors Mihails Gruzdovs, topot izrādei, uzdeva izveidot tādu kā sajūtu līniju par visu viņas dzīvi. Viņas sapnis ir nokļūt Parīzē – māksla, literatūra, zinātne, studijas. Tad viņa “aplauzās”, tika apmānīta, nokļuva uz ielas, un bija jācīnās, lai izķepurotos. Tas izdevās, bet līdz tam cīnoties uzkrājās milzu dzīves pieredze. Man šis stāsts kaut kā saslēdzās ar mani pašu. Teātris bija tas, kur vienmēr esmu gribējusi būt. Kad nokļuvu uz Nacionālā teātra skatuves, bija tāds “o!” – lielā skatuve, telpas, pietāte pret visu, ārkārtīga cieņa pret visu un visiem. Šķita, nu tikai es varēšu darīt, ko gribu, – kā vajag spēlēt un parādīt jauno mākslu. Līdz nāca apziņa, kā šis mehānisms strādā realitātē. Kādā brīdī tu saproti, ka ne jau visiem ir iedotas visas krāsas ar ko gleznot. Esmu saņēmusi dažādas mācības, sapratusi, kurš ierocis der cīņā. Iespējams, šobrīd gribētu lielāku uzticību no teātra – dodiet man vairāk krāsu, ar ko pakrāsot.
Tu teātri uztver kā kaujas lauku? Ar ko tad ir jācīnās?
Pirmkārt – ar savu ego. Savu pašpārliecinātību, spītu vai, tieši pretēji, ar nepārliecinātību. Pat, ja reizēm šķiet, ka nevari, ir jāraujas un jādara, jāizmanto iespējas. Vai arī jāprot dozēt spītības devu, jo tā ne vienmēr ir labākā padomdevēja. Apzinos, ka dzīvoju laikā, kad aktieru Latvijā ir ļoti daudz un daudzi ļoti talantīgi. Vieniem uzspīd laime, zvaigznes saslēdzas, citiem jāpacīnās.
Kuri ir tavi teātra laimīgie brīži?
Tad, ja izrādē gadās labs partneris. Arī tā ir sava veida cīņa, kas raisa prieku. Piemēram, “Jaunā ārsta piezīmēs” tāda laba saspēle izdevās ar Igoru Šelegovski. Ir cīņa, azarts – ir tiešām interesanti spēlēt, nu jau ceturto sezonu. Tā ir loma, kurā varu būt, izcīnīt, ir pārmaiņas. Laimīgu var darīt arī maza loma. Piemēram, “Katlā” man ir ļoti maza lomiņa (Laima Avotiņa – A. K.), bet man tā ļoti patīk, jo jūtu tajā dvēselīti. Protams, gadās tikai pārgājiens pār skatuvi, taču saprotu, ka tas arī ir vajadzīgs, lai turpinātos galvenā līnija. Arī tādi mirkļi mūs bagātina. Ir jāmāk būt arī otrajā plānā, lai teātris vispār notiktu.
Esmu mācījusies saprast, ka ne vienmēr esi līderis.
Ja aktieris izdomā, ka viņš tagad izspēlēsies tikai par sevi, viņš vispirms “nogalina” parējos aktierus un arī izrādi. Tu taču esi komandā, kopā ar tērpiem, grimu, mūziku. Ir jāprot sadarboties, nevar visu laiku – es, es.
Seriāls “Viņas melo labāk” ir iespēja parādīt citādas tavas šķautnes?
Man seriāls ir sava veida pieredze. Tas iemāca ātri domāt un ātri adaptēties apstākļiem. Ir jāstrādā kopā ar cilvēkiem, ar kuriem tu ikdienā nestrādā, te nav iespējas iepriekš samēģināt. Jābūt gatavam uz kompromisu, arī uz dažu labu scenārija absurdumu. Traki ir, ja mani patiešām kāds uztver kā Samantu arī dzīvē, nāk klāt un pārmet, ka izmantojot vīriešus, izspiežot viņiem naudu. Tā patiesi ir gadījies! Nebūtu par ļaunu saprast, ka tomēr esmu aktrise, kas spēlē jaunu, ambiciozu meiteni ar taisnvirziena domāšanu. Kad man cilvēki prasa – vai tu esi Samanta no “Viņas melo labāk”, atbildu – nē, esmu Liene Sebre. Tādos brīžos man gribas teikt – mēs taču esam aktieri – un aicināt atnākt uz Nacionālo teātri, paskatīties, kā spēlējam, cik daudzveidīgi spējam būt. Mūsu teātra trupā ir ļoti talantīgi aktieri – katram ir pa spēkam nospēlēt jebko.
Kā nokļuvi Tutas lomā un pašlaik vienīgajā raidījumā mūsu televīzijās, kas domāts gados jaunākajiem skatītājiem?
Interesanta sakritība, ka Tuta piedzima tieši 8. martā, svinējām Sieviešu dienu. Marta Selecka, idejas autore, negaidīti piezvanīja un uzaicināja uz provēm. Viss šķita jauki, tikai tad viņa paziņoja, ka tās ir jau nākamajā dienā. Todien man bija pirmizrāde, tas likās neiespējami, taču nolēmu – saplānošu, izdarīšu. Atnācu, sakoncentrējos – bija jānospēlē tāda maza rotaļāšanās etīde. Galu galā brīnumainā kārtā raidījuma veidotājiem un man kaut kas sapasēja. Tā tas apauga un aizgāja tālāk. Protams, Tuta nav viena, man riņķī ir vesela komanda – grima mākslinieks, tēla veidotājs, operatori, fotogrāfs, scenārija, mūzikas autori. Man šī ir ļoti mīļa lieta – uztveru to kā vietu, kur mājo bērnība, – dauzīšanās, atļaušanās. Gribu, lai cilvēki saprot, ka mūsu mērķis nav pievērst mazos bērnus ekrānam. Tomēr, nebūsim naivi, ir brīži, kad mammai, vecākiem patiešām ir jāizdara kas svarīgs un bērnam tikmēr jāpasēž mierā. Mūsu doma – lai viņam tikmēr iedotais ekrāns ir patiešām jēdzīgs.
Vai meita ir paudusi savu vērtējumu Tutas gaitām? Nodomāju, viņai tāds varētu būt, jo Emīlija pati jau nedaudz iemēģinājusi aktrises lomu seriālā “Divi vienā”.
Kādu dienu viņa pateica – mammu, es esmu ļoti priecīga, ka tu esi Tuta. Tas ir labākais novērtējums, un šo sajūtu vienmēr nēsāju sev līdzi. Meitai vienmēr paticis atnākt līdzi uz filmēšanu, paskatīties, kā viss notiek. Meita bija man puncītī, kad biju teātra akadēmijā, pēcāk nāca gan uz baleta, gan teātra un vokālajām nodarbībām, sēdēja lekcijās. Viņai nav lielā pretreakcija pret filmēšanos, kāda nereti ir aktieru bērniem. Viņai ir lepnums par paveikto.
Meitai novēlētu aktrises ceļu?
Neesmu pārliecināta. Šis tomēr ir grūts ceļš – jāsamierinās ar kritiku, jāprot pēc tās piecelties kājās. Aktieris ik dienu maļas cauri gadsimtiem, kariem, nelaimēm, darbā ņem līdzi savas bērnības atmiņas, traumas, piedzīvotās šķiršanās, bailes kā materiālu lomām. Uz skatuves pārsvarā ir problēmas – cilvēki taču grib redzēt, kā tēls tiek no problēmas ārā. Mēs ikdienā spēlējamies ar mūsu pašu pieredzi, izprovocējam sevi ik dienas.
Reizēm pēc izrādes pat nav vienkārši aiziet mājās – gribas vispirms ieiet dušā un to visu noskalot….
Enerģiju apmaiņa ir bijusi tik intensīva, ka negribas uzreiz iet mājās un pārvērsties par mammu. Ir jāiemācās sevi veselīgi atdalīt no profesijas.
Ko tu dari, kad dzīvo dzīvi ārpus teātra?
Man patīk darboties praktiski. Darīt. Piemēram, nokasīt skapītim krāsu un to pārkrāsot, nolakot no jauna. Vai tamborēt. Tā darbošanās ar rokām man laikam no tēva – viņš ir mākslinieks, scenogrāfs, gleznotājs. Vēl es jūtu tēlniecības vilinājumu – veidot, domāt formu. Protams, man patīk pavadīt laiku kopā ar savu ģimeni. Pagaidām neesmu apguvusi to, kā veltīt laiku sev, bet mācos (smejas). Kad man saka – tagad būs brīvdiena, diena tev, nemaz īsti nezinu, ko iesākt. Aktiera profesija, tāpat kā būšana mammai, visu laiku prasa dot un vēlreiz dot. Vēl man ir svarīga daba. Man vajag redzēt un dzirdēt jūru, sajust zāli. Betonā dzīvot ir ļoti grūti. Cenšos uz darbu braukt ar riteni, lai gan reizēm esmu apkrāvusies ar mantām kā bruņurupucis. Bet tā jūtu svaigumu – dabā ir dzīvība!
…
Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?
Empātija. Pārāk liela uzņemšanās darīt visu pašai. Nepacietība.
Bez kā nevari iedomāties dienu?
Bez pamošanās pirmajai un bez rīta kafijas. Bez 15 minūšu klusuma dienas vidū. Bez kaut kā laba pateikšanas citiem.
Lielākais sasniegums darbā?
Režisores Ināras Sluckas komentārs, ka, redzot, ko es esot izdarījusi uz skatuves, viņai pārskrējušas skudriņas. Tutas tēls. Spēja ar darbu sasniegt skatītāju.
Labākā izklaide?
Ikreiz cita. Šobrīd gribētu spēlēties smiltīs.
