Aktrise Lelde Dreimane: “Tomēr nauda laimi nedeva…” 0
Apburošajai aktrisei Leldei Dreimanei, kura savulaik par labu teātrim atteikusies no modeles karjeras, šajā vasaras nogalē sāksies jau piektā sezona Dailes teātrī. Lelde nebeidz pārsteigt ar vienu jaunu talantu pēc otra – iekarojusi ne vienu vien sirdi kā populārā seriāla “Viņas melo labāk” Ketija, kurai šī ir pēdējā sezona. Lelde veiksmīgi pievērsusies arī dziedāšanai, bet nu pirmoreiz izmēģina radio personības lomu, “Radio SWH” ēterā aizstājot pašu Andri Freidenfeldu. “Esmu brīvs putns, kam jāļauj lidot,” par sevi smaidot teic Lelde, uz sarunu ieradusies motorollera sedlos.
Vajag drosmi, lai ikdienā uz motorollera lavierētu mūsu galvaspilsētas satiksmes džungļos!
Nav tik traki, un es to daru tikai vasarā. Latvijā rolleru kultūra vēl tikai sākas, braucēju uz ielām ir salīdzinoši maz. Ja paskatāmies, kāda satiksme ir, piemēram, Taizemē! Kā viņi brauc! Raugos uz to visu no tāda skatpunkta un daudz par bīstamību nedomāju.
Kurš gan labāk par tevi zinās, kas notiek tuvās un tālās zemēs? Kā modele savulaik esi tās izbraukājusi atliku likām, un tomēr – atgriezies Latvijā.
Pirms vēl pabiju ārpus mūsu zemes, šķita, kas gan tā Latvija tāda ir – nekas īpašs. Likās, ka īstā dzīve ir tur, aiz robežām. Atlika tur padzīvot, lai saprastu, ka Latvija ir skaistākā un mīļākā zeme pasaulē. Pat pēc Parīzes! Jā, man Parīze ļoti patika, īpaši arhitektūra un cilvēki – mākslinieciski un brīvi domājoši, tāpēc Rīgu saucu par kompakto Parīzi.
Tomēr, esot tur, jutu, ka man modeles darbs nesniedz nedz gandarījumu, nedz laimi.
Lai gan tas bija laiks, kad patiešām izbaudīju, kā ir dzīvot ļoti labi un arī pelnīt labu naudu saviem gadiem. Tomēr nauda nedeva laimi. Tagad atskatos uz to mierīgi, saprotot, ka bija forši, bet tas nebija man. Ne mirkli neesmu nožēlojusi, ka vairs neesmu modele. Un jebkurā brīdī, ja sadomātu, varu atsākt.
Tavā piektajā teātra sezonā esi pilnībā iejutusies teātrī? Kādas ilūzijas par teātri sabrukušas, kādas ambīcijas nākušas klāt?
Līdzšinējos četros gados daudz kas ir sagruvis, daudz kas – uzbūvējies no jauna. Šobrīd saprotu, cik grūta ir šī profesija – gan fiziski, gan mentāli. Tā prasa milzīgu nervu tērēšanu un disciplīnas ievērošanu. Reizē esmu ieguvusi kārtīgu dzīves skolu – gan no režisoriem, gan kolēģiem. Šī ir joma, kurā nekas nenotiek mierīgi.
Tev ir radusies nojauta, kas ir laba aktrise?
Tā, kura dzīvē netīksminās par to, ka viņa ir aktrise. Tā, kura mēģinājumu procesā ir gatava uzklausīt režisora ieteikumus, izmēģināt – kas strādā, kas nestrādā. Tāda aktrise – nevis ar vienu, bet visiem lielajiem burtiem – ir mana teātra krustmāte Rēzija Kalniņa. Turklāt ne tikai laba aktrise, bet arī režisore. No viņas var mācīties visu – tik dievīga viņa ir. Rēzija, iestudējot darbu kā režisore, ikreiz katru tēlu izdzīvo caur sevi – tieši tā bija arī ar manis spēlēto Semiju “Alvas sievietē”. Man tikai atlika viņu vēl “izlaist caur sevi”.
Katrā lomā, varonē tu spēlē kaut ko no sevis, vai tomēr tēls liek pilnībā mainīties?
Katrs varonis ir cits cilvēks – cita plastika, cita domāšana. Protams, ja jums abiem ir līdzīgas īpašības, tu vari to izmantot, tomēr nereti iznāk iet pilnīgi prom no sevis, un tad ir jāmēģina sadraudzēties ar to svešo. Atzīstu, ir pat bijis tāds tēls, kuru vispār nesaprotu, – tad ķeros pie kaut kādiem salmiņiem. Man nebija viegli spēlēt Rouziju (“Būt Kejai Gondai”) – mājsaimnieci, kura atdevusi savus labākos gadus vīram, mātei, ar kuru dzīvo kopā. Man nav ne bērnu, ne vīra – dabūt to “sievieti” sevī bija izaicinājums.
Anna Kareņina, šķiet, bija tev tuvāka – emocionāla, kaislīga būtne.
Jā! Pati zinu, ko nozīmē “pavilkties” uz kaislībām. Anna nejūt iekāri pret Kareņinu, tomēr savā veidā mīl viņu – par to, kā viņš rūpējas par viņu, par viņu dēlu. Līdz brīdim, kad viņa sastop uguni, Vronski, kurš “norauj viņai jumtu”. Manā dzīvē ir bijusi līdzīga situācija, un es ļoti labi saprotu, kā sieviete līdz tādai var nonākt. Lai arī šā iestudējuma centrā ir Kareņins, nevis Anna, šī ir liela loma! Milzīga uzticēšanās no Džilindžera puses, jo spēlēt Annu Kareņinu taču varēja uzticēt jebkurai citai aktrisei! Kad mani nostādīja fakta priekšā – tu spēlēsi Annu –, biju ārkārtīgi pārsteigta, ka man dod tik lielu lomu. Protams, es kādreiz nākotnē gribētu nospēlēt to īsto, klasisko Annu. Ja aktrisēm ir sava sapņu loma, tad šī ir viena no tām.
Uzskati sevi par veiksminieci – ar pirmo mēģinājumu tevi uzņem aktieros, pēcāk – uzaicina Dailes teātris, tu filmējies, spēlē galvenās lomas.
Nezinu, kas tas ir – liktenis, veiksme, vai tas, ko neapzināti pati vēlos un domas kaut kā materializējas. Man taču sākumā nebija nekādas domas par to, ka būšu aktrise. Arī modele nesapņoju būt. Savulaik domāju, ka gribu būt arhitekte, tad psiholoģe, vēlāk – žurnāliste. Sagadījās, ka mani nejauši ieraudzīja sievietes no ārzemju modeļu aģentūras, un bija kā sadegušas, ka man jābūt modelei, aizsūtīja mani uz Latvijas modeļu aģentūru. Nemaz nebiju ar abām rokām par. Šķita, tā vide nav man domāta. Tās meitenes tur likās tādas dāmiņas – augsti papēži, somiņas… Bet es klausījos pankroku, sapinu matos dredus. Tomēr dzīve visu laiku stūma atpakaļ tajā pasaulē, ļāvos plūsmai. Kā smejies, cilvēks domā, Dievs dara.
Droši vien bieži saņem komplimentus par izskatu – aktrisei skaistums noteikti ir priekšrocība.
Saņemu, pasaku paldies, bet nav tā, ka pieeju pie spoguļa un nodomāju, ka te nu stāv planētas dieviete (smejas). Patiesībā aktrises darbā tas pat ir mīnuss.
Ja man izdodas kaut ko labi izdarīt uz skatuves, cilvēki nereti saka – nemaz negaidījām, un tas apbēdina.
Savulaik Anna Eižvertiņa atklāti pateica, ka mani paņēmuši skaistu ārējo “dotumu” dēļ un sākumā atgādināja, ka varētu gribēt atdevīgāku darbu. Tikai vēlāk pedagogi, kuri manī kādu laiku neko nesaskatīja, sāka pamanīt citas šķautnes. Esmu pieradusi, ka cilvēki domā, ka esmu žurnāla vāka attēls. Un ir spīts pierādīt, ka varu vairāk.
Jau labu laiku esi redzama arī TV ekrānos. Kas tevi saista seriāla formātā, par ko dažs pat mēdz pavīpsnāt?
Arī seriāls ir kino – ātrais kino. Man patīk tie vīpsnātāji, jo viņi vīpsnā, bet reizē arī skatās. Seriāla reitingi taču ir labi.
“Viņas melo labāk” Ketijas stāsts turpināsies?
Mana varone aizbrauc, tā tas paredzēts pēc oriģinālā lietuviešu scenārijā, tāpēc šī viņai ir pēdējā sezona. Man ir vislielākais prieks par komandu – bija iespēja strādāt ar foršiem cilvēkiem. Režisors Sigita Račkis, pats, būdams aktieris ar superīgu humora izjūtu, ir cilvēks, kurš īpaši labi prot strādāt ar aktrisēm. Šeit nebūs nevienas, kura sūdzētos. Bet es neskumstu – bija skaidrs, ka kaut kad šī nodaļa būs jāaizver, lai varētu sākt citu.
Tūlīt uz sliekšņa jauna teātra sezona – kāda tā būs?
Pie Rēzijas veidosim Ziemassvētku koncertu – man ir laimējies būt dziedošai aktrisei, lai gan sākumā biju “iemesta” pie tām, kas nedzied vispār. Ar Džilindžeru iestudēsim izrādi Lielajā zālē. Ar nepacietību gaidu Remarka “Trīs draugu” iestudējumu Lielajā zālē Regnāra Vaivara režijā. Esmu daudz dzirdējusi par viņu, bet nekad nav strādāts kopā – būs ļoti interesanti.
Pamazām nudien esi kļuvusi par dziedošo aktrisi – vasarā pat esi manīta kopā ar apvienības “Saldais” aktrisēm.
Jā, mums ar meitenēm šī bija īsta koncertvasara dažādās Latvijas pilsētās. Tāpat priecājos, ka nu paaicina dziedāt arī mani pašu – solo. Lepojos, ka biju dziedātāju pulkā kopā ar tādu talantu kā Dināra Rudāne. Ja esmu aktrise, kāpēc man nerealizēt piemēram, mūzikas talantu? Man tiešām ļoti patīk dziedāt. Mana mūzika ir liriskā – patīk tādas lēnas, sentimentālas dziesmas. Tādas, kur dvēsele kliedz. Tāpat arī lomas teātrī, lai gan nenoliedzu, ka man patīk spēlēt arī komēdijās. Ir lieliska sajūta, ka tu strādā pilnā nopietnībā, bet zāle tikmēr smejas kā kutināta. Pēc tādas izrādes tu esi tāds forši uzlādēts.
Kā vasaras atvaļinājuma laikā nokļuvi radio?
Vladis Goldbergs vienkārši piezvanīja, aicinot izmēģināt spēkus, aizstājot Andri Freidenfeldu ēterā. Piekritu momentā. Šobrīd kopā ar Eviju Gulbi (Juta Jazz) pieslīpējamies viena otrai un klausītājam, kurš nav redzams, un tas uzliek citus spēles noteikumus atšķirībā no teātra. Izrādās, man ļoti patīk. Protams, tam, ko dara Fredis, mēs nevaram līdzināties un nevajag. Man ļoti laimējies ar Eviju, viņa ir ļoti pieredzējusi, nosvērta meitene, kura mēdz arī pajokot – ar viņu ir ļoti viegli.
Tev šogad gaidāma apaļa dzimšanas diena – kalendāra datumiem ir nozīme?
Man tas nav nekāds atskaites punkts, par tādu to padara līdzcilvēku viedoklis, komentāri. Es tos klausos, bet šķiet – tas nav par mani. Neskaitu datumus, un vēl varu priecāties, ka man reizēm prasa uzrādīt apliecību.
Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?
Smaids. Brīnīšanās prieks. Mērķtiecība.
Bez kā nevari iedomāties savu dienu?
Bez smaržām. Bez izkāpšanas no gultas ar kreiso kāju – par spīti māņticībai. Bez rīta paskatīšanos spogulī un pateikšanas sev, ka viss ir labi.
Lielākais sasniegums darbā?
Esmu uzņemta lielākajā un labākajā Latvijas teātrī – Dailes teātrī, kur man joprojām ir izdevies nepazaudēt sevi.
Labākā izklaide.
Sēņošana – mežs, azarts, savas gaileņu, baraviku vietas. Un izbraucieni, vai tā būtu laiva vai auto. Galvenais, lai ir kustība un piedzīvojums.
