Aktrise Klinta Reinholde: “Tie, kuri teic, ka kritika viņiem ir vienaldzīga, visticamāk, nesaka taisnību” 10
Aija Kaukule, “Nedēļa Kabatā”, AS “Latvijas Mediji”.
Jauns, Latvijā filmēts trilleris “Ketijas jaunā dzīve” vēsta par kādas meitenes izmisīgu cīņu par saviem sapņiem, kas viņu noved mīklainu un bīstamu notikumu virpulī.
Filmējoties kopā ar pazīstamu latviešu aktieru pulku – Juri Bartkeviču, Kasparu Zāli, Arti Jančevski, Maiju Doveiku, Voldemāru Šoriņu un citiem –, galvenajā, Keitijas, lomā iejutusies Valmieras teātra aktrise Klinta Reinholde.
Jauno aktrisi līdz šim esam iepazinuši gan Valmieras teātra izrādēs, gan kino darbos, starp kuriem ir gan filmas “Klases salidojums” un “Tabu”, gan seriāls “Nebaidies ne no kā”.
“Man ļoti patīk iejusties dažādās lomās – ikreiz būt citam cilvēkam,” par sevi teic Klinta. Sekot līdzi viņas spēlētās Ketijas cīņai ar negaidītiem likteņa pavērsieniem šobrīd iespējams televīzijā “Go3”.
Klinta, kas savulaik licis skatīties uz aktrises profesijas pusi un uz Valmieras teātri?
Bērnībā biju liels kinomāns. Skatījos daudz kino, tāpēc varu teikt, ka tieši kino bija tas, kas mani ievirzīja interesē par aktiermākslu. Tā kā Latvijā nav kinoaktieru skolas, iestājos teātra aktieru kursā.
Nebija tā, ka mani neinteresētu teātris. Protams, biju iepriekš gājusi uz teātri, domājusi par to. Viena spilgta atmiņa – sēdēju kādā izrādē, skatītāju zālē, un domāju par to – kā būtu uzkāpt uz skatuves, runāt ar aktieriem…
Tomēr nevarētu teikt, ka pēcāk šajā virzienā gāju ļoti mērķtiecīgi, lai gan mana ģimene varbūt teiktu citādi. Lai gan viņi bija nedaudz pārsteigti par šādu manu izvēli, tomēr reizē pieņēma, ka tā atbilst manai būtībai jau kopš bērnības.
Arvien biju piedalījusies runas konkursos, dziedājusi, dejojusi. Mazotnē man ļoti patika vadīt dažādus pasākumus – ļoti nopietni uztvēru savas dzimšanas dienas. (Smejas.)
Kā no kinomānes kļūt par teātra mīlētāju?
Teātri iemīlēju tad, kad iestājos Kultūras akadēmijā un sāku mācīties. Sapratu, cik brīnumaina un krāšņa ir šī pasaule un cik pilnīgi citāda ir kino pasaule. To gan aptvēru tikai tad, kad pati sāku filmēties.
Man ļoti patīk iejusties lomās – ikreiz būt citam cilvēkam. Tas mani ļoti aizrāva. Bērnībā nezināju, kas es nākotnē vēlos būt, gribēju izmēģināt dažādas profesijas, bet tagad, esot aktrisei, tas kaut kādā ziņā ir noticis – tu vari izdzīvot dažādas dzīves. Vienu vakaru teātrī tu esi viena, nākamajā – jau cita.
Esmu Māras Ķimeles studente, un viņa ir mana mentore un pamats. Lielāko bagāžu esmu saņēmusi tieši no viņas.
Tāpat mācījāmies no Elmāra Seņkova, mūsu kursa otra vadītāja. Daudz devis arī Mihails Gruzdovs. Pēcāk manu teātra pasauli veidoja katrs režisors, ar kuru strādāju kopā gan diplomdarba izrādē, gan pēc tam teātrī.
Pati esat no Dobeles. Kā nokļuvāt Valmieras teātrī?
Tas notika nejauši. Patiesībā neko daudz iepriekš nezināju par Valmieras teātri. Viss sākās 4. kursā ar uzaicinājumu “ielēkt” pēdējā mirklī Valmieras teātra izrādē “80 dienās apkārt zemeslodei”, aizvietojot citu aktrisi.
Izrādē lēkāju no vienas lomas uz otru – spēlēju gan indieti Audu – tur ir romantisks stāsts starp viņu un Filiasu Fogu, kā arī žurnālisti, kura stāsta šo stāstu no malas.
Pamazām veidojās saikne ar Valmieras teātri. Es to uztveru kā dzīves posmu un telpu, kur man attīstīties un mācīties.
Kāda jums bija aizvadītā sezona?
Aizgājusī sezona bija vienkārši fantastiska, pārpildīta viesizrādēm. Lielāko daļu darbojāmies Dailes teātrī, jo Valmieras teātrī notiek būvdarbi un spēlēt var tikai vienā zālē.
Mans sezonas lielākais notikums ir izrāde “Mēs, roks, sekss un PSRS” (stāsts par jauniem cilvēkiem, kuri 1985. gadā piedzīvoja leģendāro grupas “Pērkons” koncertu Ogres estrādē, režisors Jānis Znotiņš. – A. K.).
Te man tuva ir ne tikai mana loma, bet pati izrāde – tēma, viss kopums. Ļoti mīļa man ir arī izrāde “Nākošpavasar” (Lelde Stumbre, rež. Toms Treinis), kur attēloju Kristu.
Tāpat ļoti interesanti bija strādāt režisora Vara Braslas izrādē par Emīlu Dārziņu (“Es neesmu klaviernieks”).
Kādas lomas ir sirdij tuvākas?
Man patīk, ka man iegadījušās lomas izrādēs, kurās varu būt ļoti dažāda. Tas man ir ļoti svarīgi, lai varu būt cits cilvēks, varu pārmainīties. Teātrī kaut kādā ziņā tas ir grūtāk nekā kino, piemēram, tu nevari dzīvē veikt spēcīgas vizuālas izmaiņas – kaut vai pēkšņi nogriezt matus.
Esat gana daudz filmējusies dažādos kino projektos. Tā ir apzināta virzība uz kino pusi, piemēram, doties uz kinoprovēm?
Patiesībā provēs īsti nemaz neesmu piedalījusies, jo visām lomām, ko esmu spēlējusi kameras priekšā, esmu saņēmusi tiešu piedāvājumu. Vai nu esmu kaut kur redzēta un noskatīta, vai kāds ir ieteicis…
Tā sagadījies, ka pa “kastingiem” nestaigāju.
Kino man arvien ir ļoti tuvs, jo, kā jau teicu, tas bija pirmais iemesls, kāpēc mani interesēja aktrises profesija.
“Ketijas jaunā dzīve” un galvenā loma pieredzējušu aktieru pulkā – kāds ir šis stāsts?
Aktieru sastāvs ir patiešām fantastisks – Maija Doveika, Juris Bartkevičs, kurš nedaudz bijis arī mans pasniedzējs, tāpat arī jaunākās paaudzes lieliski aktieri. Man gan nav ne jausmas, kādēļ lomai esmu izvēlēta tieši es.
Varbūt sakrita kaut kādas zvaigznes un bija īstais laiks. Ketija ir jauna meitene, ar kuru nemitīgi notiek visnegaidītākās lietas, un tad ir jautājums, kā viņa tiks ārā no jaunās situācijas.
Iespējams, viņai kaut kas ir jāmaina domāšanā, sevī pašā, lai šādās situācijās nenonāktu.
Šis ir īsts “krimiķis”, netrūkst asu sižetu un negaidītu pavērsienu, bet ceru, ka skatītāji varēs just līdzi viņai, viņas izvēlēm un rīcībām, saprotot, ka nekas nav melns vai balts.
Kāds vilinājums ir filmēties seriālos, kas pēdējā laikā kļuvuši ļoti populāri visā pasaulē?
Ir atšķirība starp seriālu un daudzsēriju filmu, no kuriem pēdējā ir kaut kas starp filmu un seriālu. Taču pēdējā laikā redzam, ka seriālu kvalitāte ir jūtami uzlabojusies.
Kādreiz šķita, ka seriāls ir kaut kas “zemāks” par kino, bet tagad daudzi seriāli, piemēram, “Netflix”, ir tik augstas kvalitātes, ka var stāvēt blakus kino.
Es neteiktu, ka man ir īpašs vilinājums filmēties seriālos, īpaši agrāk šo žanru nevērtēju visai augstu, bet tad sapratu, ka viss mainās. Arī seriāls var būt labā kvalitātē, ja tu pats pret to izturēsies ar pienācīgu nopietnību un darīsi savu darbu ar tīru sirdsapziņu – vislabāko, ko vari.
Mani pašu iedvesmo katrs aktieris vai aktrise, kuri ir labi izdarījuši savu darbu.
Visvairāk mani iespaido tas, ja aktierim ir izdevies pārveidoties līdz nepazīšanai.
Piemēram, Džereds Leto filmā “Guči nams” – ja viņa vārda nebūtu titros, es pat nenojaustu, ka filmā spēlē viņš. Tas mani patiešām fascinē.
Protams, tas nav tikai aktiera nopelns – aiz viņa ir viss mākslas departaments, kostīmi, režisors, vesela komanda. Pati zinu, ka arī teātrī ļoti svarīga ir visa izrādes komanda – tie ir cilvēki, kas tev palīdz veidot tēlu.
Tomēr galvenais, lai man būtu tuvs kāds aktiera darbs, ir ticamība. Ja es absolūti noticu tam, ko aktieris dara, es to tiešām novērtēju.
Kura no lomām kameras priekšā jums ir līdz šim tuvākā?
Laikam seriālā “Nebaidies ne no kā” (balstīts narkokurjera Rolanda Priverta autobiogrāfiskā grāmatā) – Paula, Priverta sieva. Tā kā esmu ļoti paškritiska un vienmēr skatos no malas uz savu darbu, domājot, vai man ir izdevies nospēlēt to, ko gribēju, tad šis darbs bija tas, kurā biju ļoti tuvu tam, ko vēlējos izdarīt.
Protams, loma arī tiešām bija ļoti labi veidota, turklāt man bija iespēja piefantazēt, kāds cilvēks ir šī – Priverta sieva. Rezultāts man pašai tiešām patika – nebija kauns skatīties.
Loma bija arī seriālā “Tabu” – mācījāmies zīmju valodu. Tulks Ilze Veismane ar mums strādāja ļoti skrupulozi, savukārt es esmu perfekcioniste, tāpēc tiešām gribēju runāt šajā zīmju valodā – patiesībā tas man nozīmē spēlēt citā valodā.
Reaģējat uz kritiku – profesionālu vai komentāros rakstītu?
Esmu cilvēks un nevaru nereaģēt.
Tie, kuri teic, ka kritika viņiem ir vienaldzīga, visticamāk, īsti nesaka taisnību.
Tomēr mana paškritika vienmēr būs augstāka par citu pausto. Protams, izvērtēju, no kā nāk kritika.
Ja tā ir no profesionāļiem, protams, to vērtēju augstāk. Skaidrs, ja kritika ir pamatota, es no tās nedaudz iespaidojos, tomēr mēģinu saglabāt pati savu viedokli, nevis noticēt pirmajam, kurš teic, ka nav labi.
Kas ir izaicinošākais, kas darīts kameras priekšā?
Sākumā tādas šķita kaut kādas kailuma ainas. Pirmā tāda loma man bija “Klases salidojumā”, pirmajā daļā – pirms tam nebiju droša, kas nu būs, un tam bija jātiek pāri. Taču nekad neesmu darījusi kaut ko pret savu gribu. Man ir savas robežas, ko nepārkāpšu.
Kad nespēlējat vai nefilmējaties – kas ir jūsu darbakārtībā?
Protams, ir brīži, kad ir jāatslēdz prāts no darba. Tas gan nav viegli, jo tad, kad ir ilgāks brīvs posms, tu nevari pierast pie šīs brīvības, kad vari, piemēram, lasīt to, ko gribi, nevis to, kas ir jālasa kādai lomai.
Brīvajā laikā man ļoti patīk ceļot – katru gadu mēģinu kaut kur aizbraukt, pilnīgi atslēgties no darba. Ceļojums ir iespēja fiziski nebūt Latvijā, un tajā brīdī es patiešām izbaudu to, ka esmu prom, citādi, esot šeit, zemapziņā ar vienu kāju allaž esi kādā darbā. Šīs vasaras ceļojums nu jau aiz muguras, nu jau esmu nākamās sezonas ceļa jūtīs.
Ko tā nesīs?
Pirmais iestudējums man ir pie režisora Elmāra Seņkova – top Dostojevska “Velni”. Sezonas pirmajā pusē būs arī darbs pie režisora Reiņa Suhanova. Plānots arī daudz viesizrāžu Dailes teātrī, bet ar izrādi “Mēs, roks, sekss un PSRS” dosimies tūrē Kurzemē.
Šī būs ļoti aktīva sezona, ja vien pasaulē kaut kas nemainīsies.
–––
Trīs vārdi, kas jūs raksturo vislabāk?
Perfekcionisms. Godīgums. Darbaholisms.
Bez kā nevarat iedomāties savu dienu?
Bez brokastīm.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Sajūta, ka esmu uz pareizā ceļa.
Labākā izklaide?
Ceļojums, ja tajā ir gan izklaide, gan uzziņa.
