Aktrise Ieva Florence – Vīksne: “Taksists man uzbrēca, lai kāpju ārā un eju kājām!” 0
Radio personība Valdis Melderis krieviski runā kā taksists, bet aktrise Ieva Florence-Vīksne reiz dabūjusi kārtīgu rājienu no taksometra šofera. Tas un daudz kas cits atklājies 27. augustā kinoteātrī “Splendid Palace”, kur ar Martina Skorsēzes filmas “Taksists” seansu sākusies kino cikla “Desmit izcili ceļojumi” jaunā sezona.
Filmas galvenais varonis Treviss (Roberts De Niro), kurš cieš no depresijas un hroniska bezmiega, strādā par nakts maiņas taksistu Ņujorkā, savā darbā pastāvīgi saskaroties ar pilsētas tumšāko pusi. Gatavojoties lomai, Roberts De Niro ieguva taksista licenci un vairākas nedēļas brīvajos brīžos strādāja par taksistu, kā arī zaudēja 14 kilogramus svara. Bet pirmā jaunās sezonas seansa līdzbraucēju lomās iejutās radio personība Valdis Melderis un aktrise Ieva Florence-Vīksne, daloties savos novērojumos par Ņujorku, ar to saistītajām filmām un taksometriem Latvijā un Amerikā.
Ieva Florence – Vīksne: “Taksists man uzbrēca, lai kāpju ārā un eju kājām!”
Ieva, kura daudz kur dodas kājām, tomēr visai bieži izmanto arī taksometru pakalpojumus. Kādā braucienā viņa pārliecinājusies, ka pat tad, ja ceļu zini labāk nekā taksists, pie stūres sēdošo prātīgāk nemācīt. “Kaut kā ieminējos, ka vajadzēja nogriezties pa labi, jo pa taksista izvēlēto ceļu ātrāk būtu aiziet kājām. Taksists man uzbrēca, lai tad arī kāpjot ārā un ejot kājām. Lai kā es atvainojos, viņš rājās visu ceļu,” stāsta Ieva un piebilst – var jau saprast, jo taksista darbs ir gana grūts un bīstams. Visvairāk esot jābaidās no pasažieriem, kas sēž aizmugurējā sēdeklī, Ievai sarunās atklājuši taksisti.
Filmu “Taksists” Ieva ir redzējusi vairākas reizes. Viņasprāt, skatītāju vienmēr visvairāk uzrunā tā kinoklasika, kuru skatoties, iespējams identificēties ar varoņiem vai situāciju.
“Esmu bijusi Ņujorkā diezgan ilgi un izbaudījusi visu, kas ar to saistīts. Mūsu pavadone bija aktrise Laila Robins, kas ievadīja Ņujorkas dzīvē. Mums arī bija iespēja braukt ar taksi, kas šodien Ņujorkā ir diezgan liels retums,” stāsta Ieva. Izrādās, tur patiešām joprojām aizmugurējo sēdekli no vadītāja vietas atdala restes. Vienīgā atšķirība – automašīnās ieviesti ekrāni, kuros pasažieris brauciena laikā var skatīties reklāmas.
“Katrā filmā par Ņujorku patiešām ir kaut kas no Ņujorkas, tie nav meli, izskaistinājums vai pārspīlējums. Dažas ainas no Skorsēzes filmas gandrīz vai esmu redzējusi pati savām acīm, jo mēs ar vīru, tādi piedzīvojumu meklētāji, ļoti bieži blandījāmies pa Ņujorku naktīs un iekūlāmies visai amizantos atgadījumos,” secina Ieva.
Valdis Melderis: “Ja kāds grib runāt ar mani krieviski, brīdinu – krievu valodu apguvu no tēva, un viņš bija taksists!”
Pretējās domās gan ir Valdis Melderis, kurš, pirmoreiz aizbraucot uz Ņujorku pirms astoņiem gadiem, bijis tīri vīlies: “Nesapratu, par ko ir visas tās Ņujorkas filmas – kādi noziegumi, kāds Elles ķēķis? Nekā tāda tur nav. Bronksa, Hārlema – tur viss ir tik normāli! Bet ir arī iemesls priecāties, cik tālu esam tikuši civilizācijas virzienā.”
Pirmoreiz pirms krietni daudziem gadiem skatoties filmu “Taksists”, Valdis Melderis nospriedis, ka tas ir pilnīgs sviests. “Tolaik jau bija “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” un citas citējamas filmas. Un ar “Taksistu” man bija apmēram tāpat kā ar “Kasablanku” – skaties un nesaproti, par ko visi tā fano. Esmu vadījis pasākumu “Kasablankas” stilā, kur 100 cilvēki saaicināti un visi it kā zina, par ko ir stāsts. Bet tad tu paprasi, kurš ir redzējis “Kasablanku”, un viens cilvēks paceļ roku,” stāsta Valdis Melderis.
Ar takšiem viņam ir īpašas attiecības – viņa tēvs strādājis par taksistu Rīgas taksometru parkā. Kad Melderis pirmoreiz iekūlies ceļu satiksmes negadījumā, viņš trāpījis aizmugurē tieši 24. volgai ar raksturīgajiem kvadrātiņiem uz sāna, taču visus zaudējumus gan viņam nav likuši atmaksāt, jo Rīgas taksometru parka grāmatvede atcerējusies viņa tēvu.
“Ja kāds ar mani grib runāt krieviski, es viņu brīdinu – es krievu valodas pamatus apguvu no tēva, un viņš bija taksists! Cilvēkam manā vecumā nav jāskaidro, kādā valodā es ar viņu runāšu. Bet vispār tolaik taksisti, šveicari un bārmeņi bija tāda ekskluzīva suga, tu nemaz nevarēji tā vienkārši kļūt par taksistu. Tēvs par to nekad nerunāja un nestāstīja, kā viņam bija gājis taksista gaitās. Bieži vien tur nav, ar ko lepoties. Varbūt tāpēc, otrreiz skatoties Skorsēzes filmu, es jau krietni labāk sapratu, par ko ir stāsts,” atzīst Valdis Melderis.
Vai arī tev kādreiz ir gadījies kāds pārpratums vai amizanta situācija, braucot ar taksi?
