Aktrise Ieva Aleksandrova – Eklone: Šobrīd ir tāds mierīgs riksītis, nekādu auļu! 0
Kamēr raidījums “Dzīvīte brīvdienās” devies vasaras brīvdienās, tā vadītāja, aktrise un zirgu jāšanas trenere Ieva Aleksandrova – Eklone ceļo, lai atjaunotu enerģijas rezerves nākamajai televīzijas sezonai. Aktrise atzīst, atkārtoti kopā ar vīru Elvingu Eklonu baudījuši Rietumeiropas, īpaši Francijas šarmu, un neslēpj – ceļojumos dodas spilgtu sajūtu meklējumos.
Ieva, pēdējā laikā lielākoties esat bijusi publiski redzama kā raidījuma vadītāja, tomēr jūsu darbības lauks ir gana plašs – esat arī aktrise, zirgu jāšanas trenere un pasākumu vadītāja. Kura no šīm nodarbēm jums ir pirmajā plānā?
Nevaru nosaukt vienu lietu, kas būtu absolūtā priekšplānā. Jebkurā gadījumā mana pamata profesija ir aktrise, un viss pārējais ir izaudzis no tās.
Ko jums kā aktrisei nozīmēja kļūt par televīzijas cilvēku?
Ja aktierim ir arī žurnālista spējas, tas ir ideāli. Šajā gadījumā “Dzīvīte brīvdienās” varu būt arī žurnāliste un izmantot iespēju ikdienā tikties ar fantastiskiem cilvēkiem, ar kuriem citādi mani ceļi nekrustotos. Es patiešām to novērtēju, aizraujos. Reizēm pat bijis tā, ka kameras jau izslēgtas, bet esmu tā iedegusies, ka saruna nevar vien beigties arī aizkadrā pie kafijas!
Nepietrūkst kameru un spēles laukumu kā aktrisei?
Protams, ja ir tukšuma periods, tu sāc sevi mazliet “grauzt”. Tomēr es nevaru sūdzēties – vēl pirms gada vai diviem bija tieši pretēji – iekrita ļoti spilgts un intensīvs filmēšanas periods – gan “Nameja gredzens”, gan Ilonas Brūveres “Ievainotais jātnieks”, gan “Bille”, gan “Svešā seja” un arī “Out” (slovāku režisora Georga Kristofa filma – aut.), kas aizveda mūs līdz Kannām. Tobrīd likās, ka tā visa pat ir mazliet par daudz. Tagad ir tāds atslābums, un nu jau pieķeru sevi pie domas, ka atkal gribas to darbu, jo tas ir tas, ko man patīk darīt visvairāk. Esmu baigais darba rūķis un strādāju ar prieku dažādos projektos. Šobrīd vairāk nekā jebkad esmu pārliecināta par sevi, savu varēšanu. Gadiem ejot, nākušas klāt dažādas profesionālas atskārsmes, galvā ir vairāk informācijas.
Ieva filmējoties filmā “Nameja gredzens”:
Kur šajā atrodas vieta zirgiem?
Tie man nāk līdzi jau no bērnības – sākotnēji kā hobijs. Jāatzīst, ka bērnībā vecāki man neļāva nodarboties ar zirgu sportu, jo tas bija bīstams. Tāpēc spēlēju klavieres un nodarbojos ar peldēšanu. Pie zirgiem tiku tikai laukos, ciemojoties pie onkuļa. Pirmoreiz man bija iespēja mācīties jāšanu Rīgas kinoaktieru studijas laikā – paguvu vēl būt tajā studijā, kur šī apmācība bija obligāta, jo mūsu kursu pēc pilnas programmas, gatavoja lielajai padomju kino mašinērijai. Kad sabruka Padomju Savienība, sabruka arī visas šīs iespējas, un mēs vairs nebijām nevienam vajadzīgi. Bet zirgi palika. Mūs pielika pie pieccīņas grupas, kur gan treneru nevērības dēļ iemācījos nepareizi jāt – treniņi beidzās ar jēliem ceļgaliem. Kad sapratu, ka ne velna neprotu jāt ar zirgu, nācās pārmācīties, un viegli tas nebija. Tas arī ir viens no iemesliem, kādēļ izmācījos par treneri, jo svarīgs ir tieši pats sākums.
Tagad pati esat zirga īpašniece.
Divu. Man ir zirgs Milords un dižciltīgs melns frīzs no Nīderlandes – Maikls van stal Daimlers.
Ko mācāt saviem audzēkņiem?
Strādājot ar bērniem un zirgiem, esmu ievērojusi, ka mūsdienās bērniem tā sajūsma par zirgiem nereti sākas ar ponijiem multfilmās, bet, ieraugot īstu dzīvnieku, viņi nobīstas. Mans treneres uzdevums ir saprast, vai bērnam tiešām patīk zirgi vai īstenībā viņš vēlas dejot, bet zirgi ir vecāku ideja. Reizēm vecākiem atklāti pasaku, lai netērē naudiņu un laiku, jo ar zirgiem darboties ir vērts tikai tad, ja tu ar to patiesi aizraujies.
Filmējoties “Nameja gredzenā”, varējāt apvienot abus, treneres un aktrises talantus.
Manam tēlam gan nebija paredzēts kāpt zirgā, toties vairākās ainās dublēju filmas varoņus. Bija viena ļoti skaista aina – jāju starp diviem ugunskuriem, tad pār koka tiltiņu, visapkārt nakts un dūmi. Skaisti! Un reizē ļoti grūti zirgam. Cepuri nost Aigaram Graubam – viņš vienmēr konsultējās par absolūti visiem zirgu skatiem – jautāja, vai zirgs varēs uziet stāvumā, cik tuvu zirgs ies pie purva. Nebija tā – man vajag, un viss! Filmā gan šie kadri nav iekļuvuši, bet es par to nebēdāju, jo zinu – ja kaut kas nevirza uz priekšu filmu, bez žēlastības jāizgriež.
Apmācīju jāšanā gan mūsu aktierus, gan galveno varoni Edvīnu Endri, gan lietuviešu aktrisi Aisti, arī “ļauno varoni” Džeimsu Blūru, kuram jāšana uz zirga izrādījās sapņa piepildījums.
Bija prieks, ka aktrises pieredze noder. Zināju, kurš mirklis ir vajadzīgs kadrā, saprotu, kādas prasmes vajadzīgas, lai aktieris zirgā izskatītos profesionāli. Viss notika ļoti viegli, sapratāmies lieliski. Un neviens zirgs nav cietis!
“Billē” gan tika jāts ne tikai uz zirga, bet arī uz govs!
Jā! Mani lūdza atrast govi, uz kuras var jāt, notika pamatīgs atlases process. Feisbukā izsludināju atlasi, man sūtīja gotiņu bildes – ar un bez jātniekiem. Turklāt govis spēj ne tikai to, bet arī, piemēram, lēkt pāri šķēršļiem. Atradām “Billei” īsto gotiņu, iznākums bija ļoti labs.
Jādomā, pēc intensīva posma televīzijā un filmējoties nu ir iespēja baudīt vasaru. Tikko kopā ar vīru apceļojāt Franciju. Kas lika tur atgriezties – varbūt skaistā pieredze uz Kannu sarkanā paklāja?
Beidzot sakrita divas nedēļas brīvas gan man, gan vīram. Nolēmām ar savu mašīnu izbraukt kādu tūri pa Eiropu – Vāciju, Franciju, Austriju, Čehiju un Poliju. Nobraucām ap 7250 kilometru! Francijā nudien iznāca netieša saistība ar Kannām, jo apciemojām filmas “Out” līdzrežisores Ievas Norveles mammu, ar kuru iepazināmies tieši Kannās. Gan man, gan vīram Francija ir kaut kā iekritusi sirdī. Pirms pieciem gadiem bijām Normandijā, kur gribēju redzēt vispasaules zirgu sacīkstes. Šoreiz bijām vairāk dienvidu pusē, Tulūzā, Albī.
Man ļoti patīk francūžu dzīvesveids. Ja Latvijā cilvēki šķiet noguruši – no neziņas, ko nesīs nākamā diena, kādi būs tavi nodokļi, vai tev vispār būs pensija – un tikai “rukā”.
Tur cilvēki strādā no desmitiem līdz pieciem, turklāt ar pusdienu pārtraukumu, vakaros gatavo ēdienu vismaz trijās kārtās, bauda dzīvi, smaida vairāk. Man patīk arī Tulūzas sievietes – viņas nav pārpucējušās. Esmu sajūsmā par viņu patriotismu – arī ar tūristiem viņi runā tikai savā, franču valodā. Kāds paziņa teica – es taču esmu Francijā, tā ir mana dzimtā valoda, Francijas valoda. Tad man paliek skumji, ka šeit, Latvijā, ir cilvēki, kuri uzskata, ka var nemācīties vietējo valodu un ka tas ir normāli.
Cilvēki ceļo dažādu iemeslu dēļ – lai aizbēgtu no ikdienas vai, tieši otrādi, “atrastu sevi”. Kurš ir jūsu gadījums?
Mums ceļošana ir jaunu iespaidu, pieredzes un jaunu krāsu gūšanas veids. Esmu no tiem cilvēkiem, kuriem nepietiek redzēt “Discovery Channel”, man vajag pašai pamēģināt, aptaustīt. Esmu baudītāja. Sajūtas, ēdienu aromāti, daba. Ja man kaut kur augtu naudas koks, droši vien ceļotu vismaz četrreiz gadā. Kopā ar vīru esam apceļojuši Turciju, ko redzējām no citas, atpūtniekiem neredzamās puses – gan Kapadokijas pazemes pilsētu, gan senās baznīcas no pašiem kristietības pirmsākumiem. Fascinējoša ir Taizeme, kur Kočangas salā ir fantastisks miers, cilvēki tur smaida ar acīm un joprojām vari atrast pludmali, kur nav neviena cilvēka. Ļoti gribu aizbraukt uz Bali. Bet tikpat labi ir ceļot Latvijā. Šeit ir ļoti daudz skaistu vietu, ar ko varam lepoties. Labi, mums nav, piemēram, Morāvijas alu kā Čehijā, bet ir Straupes pazemes ezeri, klintis, alas. Var izveidot tik skaistus maršrutus, ka tūristiem būtu mutes vaļā.
Ieva kopā ar vīru filmas “Nameja gredzens” pirmizrādē:
Jūs, šķiet, neesat rāmā baudītāja.
Tas mierīgais, rāmais nav mans. Tāpēc man ir zirgi, loka šaušana no zirga. Man vajag, lai ir interesanti. Tāpēc es nevarētu strādāt par sekretāri no deviņiem līdz pieciem, pārkārtot dokumentus vai stāvēt pie konveijera. Man ir svarīgi, lai lietas notiek. Tad ir, no kā smelties, lai varu dot tālāk cilvēkiem.
Ja var lietot tēlainu salīdzinājumu ar zirga skrējienu, kāda ir jūsu dzīve šobrīd?
Šobrīd ir tāds mierīgs riksītis, nekādu auļu. Varu apskatīties apkārt, padomāt un sakārtot. Izrevidēt drēbju skapi pēc Francijas. Mēdzu reizi pusgadā to darīt un nevajadzīgo atdot Sarkanajam Krustam. Man tas ir sava veida atjaunošanās process. Vadot raidījumu, man bija interesanta tikšanās ar bezatkritumu dzīvesveida jeb zero waste kustības pamatlicēju Beu Džonsoni. Tagad pati mēģinu iedzīvināt viņas ieteiktos pamatprincipus – refuse, reduce, reuse, recycle, rot (atteikties, samazināt, izmantot atkārtoti, pārstrādāt otrreiz, sapūt). Man tas vispirms tas nozīmē atteikšanos no lietām, kuras patiesībā tev nav vajadzīgas. Pajautāt sev divreiz – tiešām tev vajag to košo kleitiņu? Nu nevajag! Un nav taču grūti paņemt šo auduma somu uz veikalu. Patiesībā tā ir vieglāk dzīvot. Paliek vairāk laika priekam. Dāvināt draugiem nevis kādu ķiņķēziņu, bet kopā būšanas pieredzi, jo sajūtas nevar atņemt.
Kādas būs jūsu šīs vasaras sajūtas?
Vēl neesmu nopeldējusies jūrā. Noteikti uzlabošu loka šaušanas no zirga prasmes. Zinu, ka Eiropā ir ārkārtīgi maz sieviešu, kas zirga mugurā šauj no loka, un Eiropa ir plaša, tam būs lietojums. Rīgas svētku laikā, augustā, vadīšu pirmo poniju skaistumkonkursu Latvijā. Citādi – ļaušos plūdumam, jo dzīve piespēlē negaidītas lietas. Piemēram, līdz pēdējam brīdim neticēju, ka būšu Kannās, iešu pa to pašu sarkano paklāju, kur visas lielās pasaules zvaigznes mūs vedīs ar tām pašām mašīnām, baudīšu to pašu atmosfēru.
Trīs lietas, kas jūs raksturo vislabāk
Ceļot. Baudīt. Būt.
Bez kā nevarat iedomāties dienu?
Bez zaļās tējas no rīta.
Lielākais sasniegums darbā?
Liels gandarījums bija par aktieru sagatavošanu zirgu ainām “Nameja gredzenā”. Šāda pieredze bija pirmoreiz, un varu uzsist sev pa plecu, viss izdevās!
Labākā izklaide?
Ceļošana.
