“Man jau patiktu, ja būtu dzīve pēc nāves.” Aktrise ar noslēpumu – Astrīda Kairiša 5
Ģirts Kasparāns, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Astrīda Kairiša vairāk nekā pusgadsimtu bija Nacionālā teātra zvaigzne, bet skatītājiem par viņas dzīvi ārpus teātra vienmēr ir bijis zināms ļoti maz, jo aktrise mācēja ap sevi saglabāt noslēpumainības auru.
Valdzinošu, bet vienlaikus skumju auru, kas apvija arī viņas atveidoto Lauru filmā “Ezera sonāte”. 13. janvārī izcilā aktrise aizgāja mūžībā, neilgi pirms 80 gadu jubilejas.
Dažu cilvēku sejas ir kā atvērta grāmata, kurā viegli nolasīt visas domas un jūtas, bet Astrīdas Kairišas seja vairāk līdzinājās sarežģītam rēbusam, kura noslēpumu var atminēt tikai izredzētie.
“Esmu dīvainas jutoņas varā. Pretī man raugās lielas acis ar vēdekļveidīgām skropstām, sejā ir kas maigs, bikls un tomēr pavīd arī liegas skumjas,” tā par tikšanos ar Astrīdu Kairišu reiz rakstīja teātra kritiķis Gunars Treimanis.
Laikabiedru atmiņās par Astrīdu bieži atkārtojas vārdi “skaistums”, “noslēpums”, “mīkla” un jā, arī “skumjas”.
To ievērojis arī vidējās paaudzes aktieris Ainārs Ančevskis, kuram bija ļoti siltas un draudzīgas attiecības ar Astrīdu: “Domāju, ka daudziem viņa visvairāk paliks atmiņā kā skaistā, valdzinošā sieviete no “Ezera sonātes”, kuras acīs bieži bija lasāmas skumjas.”
Neatminama mīkla
Kairišas spēja rosināt skatītāju iztēli bija viens no iemesliem, kas viņu padarīja par teātra un kino režisoru mīluli. “Aktrise, ar kuru režisoriem gribas strādāt, aktrise, kuru režisori redz un pie tam visdaudzveidīgākajās lomās, aktrise, ar kuru neviens režisors nebaidās riskēt un kuras neveiksmes neviens sāpīgi nepārdzīvo.
Tas laikam tāpēc, ka Astrīda Kairiša ir mūžam minama un tomēr neatminama mīkla. Un, kā zināms, noslēpums vienmēr vilina,” tā par Kairišu bija rakstīts 1979. gadā žurnālā “Liesma”.
Nacionālā (toreizējā Drāmas) teātra režisors Alfreds Jaunušans par viņu teica, ka “Astrīda izstaro it kā iekšēju gaismu, kas savdabīgi un neparasti padara redzamas viņas varones visslēptākās dvēseles norises”.
Teātra zinātniece Edīte Tišheizere norāda, ka Kairišas aktierspēlei piemita fantastisks dziļums.
“Skatītāji par viņas tēliem domāja vēl ilgi pēc izrādes vai filmas noskatīšanās. Viņas izpildījumā tie bija īsti, dzīvi cilvēki, nevis dramaturga vai scenārista iztēles auglis.”
Tišheizere spriež, ka pagājušā gadsimta 70. gados pasaules kino bieži bija redzams tēls, ko varētu raksturot kā “sievieti ar noslēpumu”. Franču kino šādus tēlus lieliski atveidoja Katrīna Denēva, bet Latvijas kino tas vislabāk izdevās Astrīdai Kairišai.
“Piemēram, filmā “Tauriņdeja” viņai bija maz teksta, bet tas arī nebija vajadzīgs, jo Astrīda prata daudz ko pateikt bez vārdiem, katrai kustībai un acu skatienam bija nozīme.”
Spilgta debija
Astrīda Kairiša nāca pasaulē sarežģītā laikā, 1941. gada 8. aprīlī, kad Latvija jau bija okupēta un mūsu zemei tuvojās Otrais pasaules karš. Astrīdai ir dažus gadus jaunāka māsa Digna, kas vēlāk kļuva par baletdejotāju.
Pēc kara Astrīda mācījās Rīgas 28. vidusskolā un prātoja par mediķes karjeru, taču liktenis pavērsās tā, ka viņa sāka studēt aktiermākslu. 1962. gadā viņa absolvēja Dailes teātra 3. studiju, kurā mācījās virkne vēlāk slavenu aktieru: Olga Dreģe, Helga Dancberga, Leons Krivāns, Ilze Vazdika, Juris Strenga, Lidija Pupure u. c. Dailes teātra vadītājs Eduards Smiļģis gan nav bijis augstās domās par Kairišas talantu un aktrises potenciālu, tādēļ pie darba Rīgā viņa netika un nācās doties uz Liepājas teātri.
Tieši tur pirmoreiz pa īstam uzplauka Kairišas skatuves meistarība; skatītāji un teātra kritiķi viņu slavēja par spoži atveidoto Madaras lomu 1963. gada izrādē “Salna pavasarī”.
Pēc dažiem gadiem Kairišai radās iespēja atgriezties Rīgā, jo viņu savā trupā uzņēma Drāmas teātris, kur Astrīda nostrādāja vairāk nekā pusgadsimtu, līdz pat 2019. gadam.
Kairiša uzreiz iekaroja arī Rīgas publikas mīlestību, jo ar Zanes lomu izrādē “Pūt, vējiņi!” viņa apliecināja sevi kā ļoti spilgtu, talantīgu aktrisi. Astrīdas partneris šajā izrādē bija jauneklīgais skaistulis Ģirts Jakovļevs, kurš kļuva par viņas draugu un domubiedru mūža garumā.
Ulda un Zanes jūtu ķīmija bija tik spēcīga, ka Jakovļevs un Kairiša saņēma piedāvājumu spēlēt šīs lomas arī 1973. gada kinofilmā “Pūt, vējiņi”, kas kļuvusi par Latvijas kino klasiku.
“Kurš teicis, ka latviešu temperaments ir rāms un remdens? Astrīda Kairiša, būdama izteikti introverta aktrise, šajā lomā atklāja tādas slāpētu kaislību dzīles, sāpes un dramatisku, pat traģiska vēriena temperamentu, ka vēl šodien, atceroties, kā viņa burdamās ripināja dzijas kamolus pa mežu uz klints pusi un kā lejā klusi burbuļoja Zanes greznās, ūdenī samestās rotas, skudriņas skrien pār muguru. Viss sievietes liktenis, viss mīlestības neprāts, likteņa nolemtība un vientulība tika iekodēta, izspēlēta šajā lomā,” teātra kritiķe Guna Zeltiņa portālā “Kroders.lv” raksta par Kairišas sniegumu šajā lomā.
Antonija kā karaliene
Teātra kritiķi par Kairišas lomām spriež, ka tās varēja iedalīt trīs grupās: mīlētājas, mātes un karalienes. Pie pēdējās kategorijas pieder arī viņas Antonija “Skroderdienās Silmačos”, iespējams, visu laiku labākā Antonija šīs lugas teju 120 gadu ilgajā vēsturē.
“Blaumaņa lugā “Skroderdienas Silmačos”, kur viņas Antonija saspēlējas ar Ģirta Jakovļeva atveidoto Dūdaru, mīlestības valoda bija nolasāma bez vārdiem, to saprastu pat skatītājs, kurš nezina ne vārda latviski,” par Kairišas sniegumu šajā lomā sajūsminās teātra kritiķe Tišheizere.
“Lai zālē sēdošais cilvēks nepaliktu vienaldzīgs, skatoties izrādi, nav iespējama vienaldzība un auksts amatnieciskums uz skatuves. Lai būtu savstarpēja saprašanās starp aktieri un skatītāju, ir jāstrādā. Daudz un smagi jāstrādā,” par sadarbību ar Astrīdu teicis viņas ilggadējais skatuves partneris Ģirts Jakovļevs.
“Strādāt Astrīda prot. Prot strādāt ne sev, bet izrādei, partneriem, autoram, skatītājiem. Tāpēc vienmēr ir patīkami būt kopā ar aktrisi mēģinājumos, izrādēs. Viņas attiecība pret darāmo ir nopietna, klusa, ieinteresēta. Un tāda tā ir vienmēr, nekad sevi neatvieglojot, netaupot, citus līdzi vedot.”
Savukārt pati Astrīda vienā no jaunības dienu intervijām par savu misiju teātrī teica: “Nav labākas dienas par to, kas sākas aktierim vēlu vakarā pēc pirmizrādes, kad aizveras priekškars un skatītāji dodas mājup. Tad vari piekļaut galvu vēsai loga rūtij un uzelpot, lai rīt no rīta atvērtu jaunas lugas eksemplāru un ar patīkamām bailēm izlasītu, kāda cilvēka sirds tev no jauna jāiepazīst, lai tās pukstieniem ticētu skatītāji.”
Vientuļā sieviete
Teātris ir lielā mērā gaistoša māksla, kas galvenokārt saglabājas laikabiedru atmiņās, bet Kairiša plašu atpazīstamību ieguva arī kā talantīga kino aktrise.
Viņas rēķinā ir vairākas spilgtas lomas: Ieva filmā “Tauriņdeja”, Zane “Pūt, vējiņos”, Ingrīda “Cīrulīšos”, Velta filmā “Valsis mūža garumā” u. c., bet viņas mūža loma neapšaubāmi ir skolotāja Laura filmā “Ezera sonāte”, kas uzņemta pēc Regīnas Ezeras romāna “Aka” motīviem.
“Gunārs Cilinskis (filmas scenārija autors un režisors. – Red.) bija pārliecināts, ka Lauras lomā jābūt tieši Astrīdai. Citas kandidatūras nemaz netika izskatītas,” stāsta režisors Varis Brasla, kurš kopā ar Cilinski veidoja šo filmu.
Astrīdai par “Ezera sonātes” filmēšanas laiku gan saglabājušās ne tās labākās atmiņas, jo viņa saslimusi ar meningītu un diezgan ilgi nācies ārstēties.
1980. gadā žurnāls “Kino” rakstīja, ka Kairišas filmu tēliem ir vairākas kopīgas īpašības.
“Visas šīs sievietes vieno likteņa dramatisms. Viņu ceļš nav viegls: ciešanu un sāpju svaru kauss pārsver to, kurā prieks, siltums, mīlestība. Otra īpašība, kas vieno Kairišas varones, ir viņu vientulība. Vientuļa ir Zane filmā “Pūt, vējiņi!”. Vientuļa ir Justīne filmā “Trīs minūšu lidojums”. Vientuļa ir Ieva “Tauriņdejā”, Irēna “Liekam būt” un Laura “Ezera sonātē”, jo nevienai no šīm sievietēm dažādu apstākļu dēļ nav izveidojusies ģimenes dzīve.”
Astrīdai pašai liktenis bija veiksmīgāks, viņa bija precējusies ar Dailes teātra aktieri un režisoru Kārli Auškāpu (starp citu, viņš bija piepildījis Astrīdas jaunības sapni par medicīnu, jo pirms kļūšanas par aktieri bija izmācījies par ārstu).
Viņiem bija viens bērns, dēls Kārlis. Astrīda ļoti rūpīgi sargāja savu privāto dzīvi no publikas uzmanības: viņa ļoti reti piekrita intervijām un nelabprāt stāstīja par savu ģimeni.
“Kāds varbūt domā, ka esmu iedomīga. Patiesībā… Kad sveši cilvēki liek man atklāt savu dzīvi un domas, uztraucos un mulstu. Tās ir neizrunājamas lietas,” Kairiša atzina vienā no retajām intervijām žurnālam “Santa”.
Aktrises rudens
Teātra un kino režisors Viesturs Kairišs secina, ka Astrīda bija īsta aktrise, kas visu mūžu bija uzticīga skatuvei un daudz ko ziedoja teātrim. Viesturam un Astrīdai ir vienāds uzvārds, bet viņi nav tuvi radinieki.
“Manā bērnībā un vēl joprojām daudzi domā, ka esmu Astrīdas Kairišas dēls. Ar viņas īsto dēlu Kārli pat mācījāmies vienā skolā, bet cik zinu, mēs neesam tuvi radi. Vēlāk, kad jau biju iepazinies un satuvinājies ar Astrīdu, mēs ilgi centāmies noskaidrot, vai esam radi, bet neko konkrētu neatradām. Bet pieņemu, ka esam attāli radi, jo gan viņai, gan man dzimtas saknes ir saistītas ar Latgali. Arī uzvārds par to liecina, jo latgaliešu valodā Kairišs nozīmē “kreisais, kreilis”,” stāsta Viesturs.
Astrīdai mīļākais gadalaiks bija rudens, un tāds neizbēgami pienāk arī katra cilvēka un aktiera mūžā. “Skroderdienās Silmačos” viņa vairs nebija lepnā Antonija, bet gan omulīgā Tomuļu māte, taču arī savās pēdējās lomās Kairiša apliecināja, ka ir aktrise ar Dieva dāvātu talanta dzirksti.
Kairišas karjera uz Nacionālā teātra skatuves apmeta pilnu loku, jo 2018. gadā, kad režisors Elmārs Seņkovs atkal iestudēja lugu “Pūt, vējiņi!”, viņai piedāvāja spēlēt Zani vecumdienās, tieši 50 gadus pēc tam, kad Astrīda ar Zanes lomu debitēja Drāmas teātrī.
“Tā kļuva par vienu no Astrīdas pēdējām lomām. Kad izrādes beigās viņa iznāca uz skatuves, es pirmoreiz aizdomājos, kāda gan bijusi Zanes dzīve. Skatoties šo izrādi, mēs parasti domājam par Baibas traģisko likteni, bet Astrīda lika aizdomāties par tiem, kas paliek dzīvi,” spriež teātra kritiķe Tišheizere.
Ģimenes traģēdija
Astrīdai pašai mūža beigās nācās piedzīvot traģēdiju, jo vispirms mūžībā aizgāja viņas bijušais vīrs Kārlis Auškāps, bet pēc nepilna gada 46 gadu vecumā nomira arī abu vienīgais dēls Kārlis.
Aktrisei tas bija ļoti smags trieciens, viņas veselības stāvoklis pasliktinājās, un mūža nogali Kairiša pavadīja vienā no Rīgas aprūpes namiem. Draudzenes un jaunie aktieri centās viņu apciemot, bet pēdējā laikā arī tas vairs nebija iespējams Covid-19 ierobežojumu dēļ.
“Kad mūžībā aizgāja vienīgais dēls, Astrīda to ļoti pārdzīvoja. Bet gan nonākšanu aprūpes namā, gan visu traģisko savā dzīvē viņa pieņēma kā savu likteni. Astrīda bija ticīgs cilvēks un pieņēma to, ka Dievs viņai uzlicis šādu pārbaudījumu, jo uztvēra to kā šķīstīšanu” stāsta finansiste un kulinārijas eksperte Ilze Jurkāne, kas bija laba Astrīdas draudzene, abas sadraudzējušās vēl 1979. gadā, kad Drāmas teātra aktieriem radās iespēja apmeklēt ASV.
“Astrīdai bija ļoti labas attiecības ar jauno aktieri paaudzi, piemēram, Ainārs Ančevskis viņai bija gluži kā otrs dēls.”
Ančevskis vēsta, ka Astrīdas draugu loks nebija ļoti plašs. “Viņa ļoti sargāja savu ģimeni un iekšējo pasauli no sabiedrības uzmanības. Kad tikāmies, Astrīda ļoti interesējās par teātri: par jauniestudējumiem, par jauno kolēģu veiksmēm un neveiksmēm. Kopā varējām gan smieties par dzīves priekiem, gan kreņķēties par nebūšanām,” stāsta Ančevskis.
“Astrīda nekad nežēlojās par savu likteni. Gan fiziskas, gan garīgas sāpes viņa paturēja sevī; pār tām varēja nojaust tikai paši tuvākie cilvēki.”
Dieva svētība
8. aprīlī Astrīda varētu svinēt 80 gadu jubileju, bet viņas mūžs aprāvās 13. janvāra rītā.
“Viņas aiziešana – tas ir briesmīgi, bet pārsteigums tas nav. Situācijā, kādā bija Astrīda, notikušais ir Dieva svētība, jo veselība bija viņu pievīlusi,” sarunā ar “Latvijas Avīzi” atzina Ģirts Jakovļevs.
“Vakarā pirms aiziešanas mūžībā viņa teikusi aprūpes nama māsiņai, lai telefonu vairs nelādē, atteikusies no skābekļa maskas. Vakarā viņa aizmigusi un no rīta jau bija aizgājusi. Kopš viņa slimoja, vairākas reizes biju pie viņas ciemos, sazvanījāmies. Jau pirms kāda laika šķita, ka viņa īsti nevēlas ne ar vienu runāt, bija sevī ierāvusies, taču decembra otrā pusē Astrīda bija tik gaiša, runātīga.”
Spožās aktrises mūžs ir noslēdzies, bet viņas daiļrades cienītājiem paliek atmiņas par Kairišas lomām teātrī un kino.
Pirms dažiem gadiem intervijā žurnālam “Teātra Vēstnesis” viņa teica: “Vienīgais, kas ir skaidrs, – enerģijas nezūdamības likums, tātad enerģija kaut kur paliek, un tāpēc mēs varam runāt par atgriešanos. Man jau patiktu, ja būtu dzīve pēc nāves. Es pieņemu to, kas man patiktu, proti, ka es pēc kāda laika atgriezīšos uz zemes.”
