Aktrise ar dievišķu dzirksti – Gvineta Paltrova 0
Bērnībā viņa neesot ieredzējusi savu vārdu, jo tas šķitis pārāk lecīgs, un nekad nav vēlējusies kļūt par slavenību, bet vienīgi par aktrisi – tāpat kā viņas māte. Visu viņas dzīvi izsaka trīs galvenie notikumi – tēva nāve, iepazīšanās ar nākamo vīru un pirmā bērna piedzimšana.
Stāsts ir par GVINETU KEITU PALTROVU – Holivudas zvaigzni, kurai nemaz tik ļoti nepiestāv šis apzīmējums. 27. septembrī viņai apritēs apaļi četrdesmit.
Gvinetas Paltrovas dzīvē, it sevišķi jau pēdējos gados pēc apprecēšanās un bērnu piedzimšanas, nav nekā skandaloza, un tas licis žurnālistiem pat nodēvēt viņu par garlaicīgāko šovbiznesa zvaigzni. Tostarp viņas mārketinga talants nesnauž, vadot kulinārijas šovu, reklamējot kosmētiku, aplaimojot cilvēci ar jaunu apģērbu līniju, atklājot vingrošanas centrus, laižot klajā ceļvedi pa savām iemīļotākajām Londonas vietām u. tml. Pasaules tīmeklī var uziet vietni www.goop.com., kurā Gvineta sniedz padomus visdažādākajās dzīves jomās. Starp citu, tur atrodamas arī viņas iecienītākās receptes, kuras vislabāk novērtēs pārliecināti veģetārieši. Ar Gvinetu var iepazīties, arī lasot viņas ierakstus “twitter.com”. Pati aktrise kādā intervijā gan izteikusies, ka viņai kā noslēgtam cilvēkam nav nācies emocionāli viegli pievienoties pasaules tīmekļa saimei, tomēr viņa to paveikusi, jo vēlējusies rast vietu, kur viņas joki un domas netiktu rediģēti un pārveidoti. Lai vai kā – šobrīd Gvinetas tviterkontā var sekot līdzi visai viņas dzīvei, par kuru viņa pastāvīgi informē.
Mazliet norobežojoties no visa šā raibuma un daudzajām televīzijas ekrānos drillētajām komēdijām ar viņas piedalīšanos, man Gvinetas Paltrovas aktrises talants gan vienmēr saistīsies ar burvīgās Estellas lomu Čārlza Dikensa romāna “Lielās cerības” spožajā ekranizācijā, ar Mārdžu skaisti grēcīgajā lentē “Talantīgais misters Riplijs” vai arī ar Emīlijas lomu filmā “Ideālā slepkavība”, kurā, tēlojot kopā ar ģimenes draugu Maiklu Duglasu, viņa tik spoži spēja iemiesot Alfrēda Hičkoka 1954. gada lentes dīvas Greisas Kellijas – savas priekšgājējas šajā lomā – šarmu.
Aktrise kādā intervijā britu laikrakstam “The Guardian” atklāti pateikusi, ka strikti dala filmas divās kategorijās – tās, kurās piedalās mīlestības dēļ, un tās, kuras top vien naudas dēļ.
Līdzās lentēm “Tenenbaumu ģimene” (2001) un “Pierādījums” (2005) par savas karjeras virsotni viņa uzskata tēlojumu britu režisores Kristīnes Džefsas 2003. gada filmā “Silvija” – skumji eksistenciālā stāstā par amerikāņu dzejnieces Silvijas Platas un viņas vīra dzejnieka Teda Hjūza dzīvestāstu. Gvineta Paltrova šajā lomā ir spoža, pierādot, ka ir arī spēcīga dramatiskā aktrise.
Sacīkšu zirgs bez iemauktiem
No pirmā skata var šķist, ka Gvineta ir piedzimusi laimes krekliņā un viņas dzīvē nekas nav prasījis pārlieku lielas pūles. Viņa nāca pasaulē 1972. gada 27. septembrī “eņģeļu pilsētā” Losandželosā. Gvinetai ir jaunāks brālis Džeiks, kurš šobrīd ir veiksmīgs režisors. Viņas vecāki – šovbiznesa aprindās ietekmīgais kinorežisors Brjūss Paltrovs, kura senči bijuši Novgorodas rabīni trīspadsmit paaudzēs, bet māte – slavenā, “Oskaram” nominētā aktrise Blaita Dannere. Viņas senči cēlušies no Pensilvānijas vācu kvakeriem – pārliecinātiem protestantiem, kuri svēti ticēja dievišķajai dzirkstij un tam, ka Dievs meklējams katra paša sirdī.
Bērnībā Gvinetai bija iespēja mācīties vienīgi privileģētās skolās, kurās viņa gan ne vienmēr jutās pilnīgi laimīga. Iepriekš gājusi Santamonikas “Crossroads School”, vienpadsmit gadu vecumā viņa vecākiem pateica, ka vēlas dzīvot Ņujorkā un spēlēt uz skatuves. Vēlāk, atceroties laiku, kad mācījās vienā no elitārākajām Ņujorkas privātskolām “The Spence School”, Gvineta atcerējās, ka nav bijusi populārākā meitene klasē, tomēr vienalga jutusies droša par sevi – šo pārliecību viņā radījuši vecāki. Gvineta bērnībā neesot cietusi, ja kāds viņai norādījis: “Tu nevari, tu nedrīksti, es tev aizliedzu.” Tēvs Brjūss Paltrovs, kuru Gvineta idealizēja un dievināja līdz pat viņa pāragrajai nāvei 2003. gadā, reiz bija teicis, ka abi ar māti viņu esot salīdzinājuši ar sacīkšu zirgu, kuru nedrīkst ierobežot, bet vienīgi vadīt vēlamajā virzienā.
Ņujorkā Gvineta bieži kopā ar māti gāja uz viņas izrādēm. “Uz skatuves viņa manās acīs kļuva par dievieti. Es zināju, ka septiņdesmitajos gados māte atteicās no vairākām spožām iespējām kino manis un brāļa dēļ, jo nevēlējās uz ilgu laiku pamest ģimeni,” viņa atcerējās.
Savus pirmos soļus uz skatuves Gvineta spērusi jau piecu gadu vecumā, tomēr tēvs režisors un māte aktrise nav vēlējušies, lai meita dotos viņu pēdās. Kādā intervijā Gvineta atceras, cik māte reiz bijusi apbēdināta, sastopot viņu savā grimētavā pie spoguļa izmēģinot Ņinas Zarečnajas monologu no Čehova “Kaijas”. Gvinetai toreiz bijuši kādi desmit gadi, un viņai bijis ļoti svarīgi iespējami bieži satikties ar māti. Tieši tāpēc, zinot, ka māte nodarbināta kādā filmā kopā ar Čārliju Šīnu, kas tiek uzņemta tikai sešus kvartālus no viņu mājas, pēc skolas viņa aizvien metusi īpašu līkumu, lai noietu garām filmēšanas laukumam. “Nekad neaizmirsīšu šo fantastisko sajūtu – būt piederīgai filmēšanas mistērijai. Jau tad skaidri zināju – šī pasaule ir mana un es noteikti kļūšu par aktrisi,” izteikusies Gvineta. Šobrīd viņa ar humoru piebilst, ka citas alternatīvas varēja būt ja nu vienīgi darbs kādā mākslas galerijā, akciju namā vai arī par šefpavāru restorānā, jo tieši gatavošana ir darbs, ar ko viņa pēc abu bērnu piedzimšanas aizņemta visvairāk.
No Haklberija Fina līdz Bredam Pitam
Astoņdesmito gadu beigās Gvineta vairākas vasaras pavadīja, vērojot savas mātes uzstāšanos Viljamstaunas Teātra festivālā Masačūsetsā, līdz pienāca laiks arī pašas necilajai skatuves debijai izrādē “Haklberijs Fins un viņa piedzīvojumi”.
Gvineta neilgu laiku Kalifornijas universitātē mācījās mākslas vēsturi un antropoloģiju, taču jau 1991. gadā, pateicoties tēva sakariem, ieguva nelielu lomu filmā “Kliedziens” līdzās Džonam Travoltam un drīz pēc tam kopā ar Robiju Viljamsu un Džūliju Robertsu filmējās Vendijas lomā sava krusttēva Stīvena Spīlberga filmā “Kapteinis Kriks”. Pēc tam Gvineta ieguva galveno lomu televīzijas miniseriālā “Cietsirdīgās šaubas”, kur spēlēja kopā ar savu māti Blaitu Danneri.
Varētu turpināt filmu sarakstu, kurā Gvineta parādījās drīz pēc tam, tomēr tās visas bija līdzīgas savā viduvējībā. Mazliet no šīs vienveidības 1995. gadā izcēlās vienīgi šausmu kinolente “Septiņi”, kurā Gvineta liktenīgi filmējās kopā ar Holivudas smukulīti Bredu Pitu. Tieši uzņemšanas laukumā abi ieslīga neprātīgā romānā, kas visai pasaulei deva iespējas trīt mēles vēl vairākus gadus.
Nožēlojamā kārtā turpmāk Gvinetu neviens neuztvēra citādi kā vien Pita garkājaino draudzeni. Taču 1996. gadā viņa spoži pierādīja savu komēdijas aktrises talantu galvenajā lomā Duglasa Makgrata romantiskajā komēdijā “Emma”, kas bija veidota pēc Džeinas Ostinas romāna motīviem.
Filmu uzņēma Londonā, un Gvineta, kura šobrīd ar vīru, britu supergrupas “Coldplay” solistu Krisu Mārtinu jau gandrīz desmit gadus dzīvo okeāna otrā krastā, atceras: “Man ļoti nepatika daudzas lietas, ar kurām tur nācās saskarties. Es ne vien negatavojos palikt Britu salās, bet var teikt, ka manī izveidojās īsa britufobija.”
Gvinetas talants nākamajos gados tika izmantots vairākās lentēs, no kurām kaut cik izceļas ja nu vienīgi fantastiskā melodrāma “Uzmanīgi, durvis aizveras”. Tajā viņa meistarīgi tēlo jaunu sievieti, kuras liktenis kādā liktenīgā mirklī itin kā sašķeļas uz pusēm. Radošas veiksmes spārnots Gvinetas dzīvē izrādījās 1998. gads, kad kopā ar Etanu Hauku, Robertu de Niro, Ennu Bankroftu un Krisu Kūperu viņa tēloja Estellu “Lielajās cerībās” – Čārlza Dikensa romāna lieliskajā ekranizācijā. Komerciāli veiksmīga, bet ne kritiķu viennozīmīgi pozitīvi pieņemta filma ar Gvinetas piedalīšanos bija Alfrēda Hičkoka 1954. gada klasiskās lentes atjauninājums “Ideālā slepkavība” Endrjū Dēvisa režijā.
“Mana sirds it kā salūza”
Visu šo laiku dzeltenajā presē Gvinetas vārds tika dažādi locīts, saistot te ar Breda Pita (pāris izšķīrās 1997. gadā), te Bena Afleka, te Leonardo di Kaprio vārdu, tomēr viņa centās izvairīties no lētas Holivudas zvaigznītes viendienītes tēla – kaut vai izvēloties lomas, kurās tēloja varones, kas scenārijā bija krietni vecākas par viņu. Intervijā žurnālam “Vanity Fair” Gvineta ir atzinusi, ka šķiršanās no Breda Pita, kā arī viņas tēva slimība (Brjūsam Paltrovam 1998. gadā izoperēja kakla vēzi) pilnībā pārvērtusi viņas dzīvi un piespiedusi kļūt pieaugušai. “Pēc šķiršanās manī kaut kas mainījās. Mana sirds it kā salūza,” teica Gvineta, piebilstot: “Neviens nevēlas nokļūt tur, kur tu skaities pieaugusi un kuru katru brīdi piederēsi nākamajai paaudzei. Tēva slimība man lika nonākt šajā vietā.”
1998. – savas dzīves liktenīgo pavērsienu – gadā Gvineta saņēma Amerikas Kinoakadēmijas balvu par labāko sieviešu lomas tēlojumu Džona Medena filmā “Iemīlējies Šekspīrs”, kas bija izcelta 13 nominācijās, no tām apbalvojumus iegūstot septiņās. “Oskaru” vēsturē palikusi Gvinetas emocionālā runa, saņemot balvu, kā arī viņas fuksijsarkanā “Ralph Lauren” kleita, kas sava pārāk dziļā dekoltē dēļ gan izraisīja diskusijas modes lietpratēju aprindās. Neilgi pēc piedzīvotā triumfa tēva slimības un šķiršanās izraisītos pārdzīvojumus Gvinetai vēl padziļināja viņas mīļā vectēva Arnolda slimība un nāve 85 gadu vecumā.
Drīz pēc tam Gvineta kopā ar Metu Deimonu un Džūdu Lovu filmējās labsirdīgās Mārdžas lomā elegantajā, visai patumšas morāles caurstrāvotajā Entonija Mingelas lentē “Talantīgais misters Riplijs”. Pēc Brjūsa Paltrova atveseļošanās tēvs un meita sāka īstenot jau ilgu laiku loloto ieceri uzņemt komēdiju “Duets”, kurai tēvs bija režisors, bet meita spēlēja galveno lomu. Šī filma bija viena no pirmajām reizēm, kad Gvineta apliecināja, ka viņai ir arī brīnišķīga balss.
Jaunās tūkstošgades sākumā Gvinetai nācās pieredzēt murgu, ko jau bija piedzīvojuši daudzi Holivudas kolēģi – psihiski slima pielūdzēja aplidošanu. Viņa tika burtiski apbērta ar sūtījumiem, kuru saturs variējās no mīlestības solījumiem, ziediem un saldumiem līdz reāliem draudiem. Pirms Federālā izmeklēšanas biroja iejaukšanās bija nonācis pat tik tālu, ka pielūdzējs – kāds Dante Maikls – vairākas reizes ieradās pie Gvinetas mājās.
Atvadoties no tēva
Pēc “Oskara” saņemšanas Gvineta, protams, varēja pati izvēlēties, pie kādiem režisoriem filmēties. Viņa atzīst, ka kritēriji darbu izvēlē mainījušies, jo izjutusi lielāku atbildību. Taču tajā pašā laikā arī bijusi nesagatavota tik daudzu sliktu scenāriju “uzbrukumam”, kur itin visos viņai bijusi atvēlēta galvenā loma. Kā soli uz priekšu savā karjerā aktrise vērtē Margo Tenenbaumas lomu Vesa Andersona filmā “Tenenbaumu ģimene” 2001. gadā. Pilnīgi noteikti panākums bija arī viņas tēlojums pēc Pulicera prēmijas laureāta Dēvida Oburna lugas veidotajā Džona Medena filmā “Mēģinājums”, kurā viņa atveidoja uz nāvi slima, ekscentriska matemātiķa meitu Ketrīnu. Saspēlē ar seru Entoniju Hopkinsu Gvinetas aktierdarbs bija lielisks – intensīvs un nesaudzīgs. Sirmais spēles partneris pat vēlāk teica: “Manā dzīvē bijušas divas izcilas filmu partneres – Džodija Fostere un Gvineta Paltrova.”
Īsti nenovērtēts, liekas, palicis arī Gvinetas kā teātra aktrises talants, jo viņa matemātiķa meitas lomu iepriekš bija spīdoši atveidojusi uz Londonas “Donmar Warehouse” teātra skatuves un tikai pēc tam filmā. Starp citu, Dēvida Oburna luga 2010. gadā Valtera Sīļa režijā iestudēta arī uz Nacionālā teātra skatuves ar Daigu Kažociņu galvenajā lomā, un viņa par to ieguva Spēlmaņu nakts balvu nominācijā “Gada aktrise”.
Traģiski sakrita, ka, sākot filmēt “Pierādījumu”, Romā no vēža tikai 57 gadu vecumā aizsaulē aizgāja Gvinetas tēvs Brjūss Paltrovs – cilvēks, ko viņa uzskatīja par tuvāko visā pasaulē. Gvineta centusies pārtraukt līgumu, tomēr tas nav izdevies.
“Manas varones un viņas tēva savstarpējā uzticība bija līdzīga tai, kāda bija mums ar tēvu. Es neizmantoju sāpes tēva nāves dēļ, lai ticamāk atveidotu uz ekrāna savas varones ciešanas, tomēr pēc viņa nāves man bija grūti pat pateikt šo vārdu – “tēvs”.
Tagad tas jau kļuvis vieglāk, jo mans vīrs man ir kļuvis it kā par tēvu, un šis vārds ir ieguvis jaunu jēgu,” saka Gvineta.
Negrib būt Joko Ono
Ar Krisu Mārtinu Gvineta salaulājās 2003. gada decembrī slepenā laulību ceremonijā. Visās intervijās Gvineta vienmēr uzsvērusi, ka līdz Krisam viņas dzīvē bijuši trīs īpaši vīrieši – tēvs Brjūss, vectēvs Basters un pirmā skolas laika mīlestība – Harisons Kravics, kurš nosities ar motociklu 18 gadu vecumā. Viņi tad nu bijuši ideāls, ar ko Gvineta salīdzinājusi visus savus pielūdzējus. Nav brīnums, ka Kriss Mārtins – talantīgs dziedātājs un komponists, kurš turklāt nekad nav pieķerts lietojam ne alkoholu, ne narkotikas, šo salīdzinājumu godam izturējis. Abi satikušies skumjajā laikā, kad Gvineta, tikko pavadījusi aizsaulē tēvu, bija aizgājusi uz grupas “Coldplay” koncertu un nejauši nokļuvusi aizkulisēs. Šobrīd viņu ģimenē jau ir divi bērni – astoņgadīgā meita Epla un sešus gadus vecais dēls Mozus. Kriss ne reizi atzinis, ka viņu ģimenē galvenā noteicēja esot Gvineta, tomēr tikšanās ar viņu vienalga esot kā debesu dāvana. Tikmēr skauģi, kuru šovbiznesa pasaulē netrūkst, ik pa laikam trin mēles, ka laikam jau abu savienībā viss nav gluži tik gludi, kā izskatās. Patiešām – grūti atrast kāda sabiedriska saieta bildes, kurās Gvineta būtu redzama kopā ar vīru. Tāpat savā “twitter” kontā viņa ar saviem pielūdzējiem labprāt dalās domās, labprāt pat publicē bildes kopā ar bērniem, bet nekad kopā ar vīru.
“Sveša dzīve tikai no malas liekas tīrā paradīze. Īstenībā mums tāpat kā visiem ir pietiekami daudz problēmu,” teic Gvineta. “Kur gan mēs kopā varam parādīties, ja Kriss nepārtraukti ir viesturnejās!”
Pēc ne pārāk veiksmīgās pieredzes, kad viņa abu attiecību pašā sākumā devās Krisam līdzi tūrē pa Ameriku, izpelnīdamās pārējo muzikantu klusējošu boikotu, viņa tagad pie katras izdevības atkārto, ka nevēloties būt kā Joko Ono, kas, apprecēdamās ar Džonu Lenonu, savulaik izjauca “bītlus”. “Es, piemēram, nezināju, kur mans vīrs bija iepriekšējā Valentīna dienā – šķiet, kaut kur Austrālijā. Nu un kas? Ziniet, kas mūs glābj? Mēs esam absolūti godīgi viens pret otru un, lai kas arī notiktu, jūtamies kā viena ģimene.” Starp citu, vēl pavisam nesen, jūlijā, kāda koncerta laikā Maiami Kriss Mārtins negaidīti nolēcis no skatuves un devies pūlī, lai sniegtu sirsnīgu skūpstu savai pagalam samulsušajai sievai.
Pēc ilgiem meklējumiem ģimene Londonā, Belgrāvijā, nopirkusi daudzus miljonus mārciņu vērtu triju stāvu namu. Gluži pretēji agrāk izjustajai “britufobijai” viņa tagad aizstāv britu dzīvesveidu, tomēr ar labu vārdu piemin arī dzimto Ameriku. Gvineta, kuru žurnāls “People” nupat atzinis par pasaulē labāk ģērbto sievieti, ir pazīstama kā aizrautīga veselīga dzīvesveida kopēja – viņa nodarbojas ar sportu trīs reizes dienā, ir pārliecināta veģetāriete un arī pati māk garšīgi gatavot (klajā nākusi viņas recepšu grāmata, kas veltīta tēvam Brjūsam Paltrovam).
Ļoti rūpīgi izvēlēdamās projektus, kuros filmēties, Gvineta teic, ka viņas ideāls ir Merila Strīpa, kura līdzās fantastiskai karjerai izaudzinājusi četrus bērnus. Tomēr savu sapni filmēties mūziklā viņa vēl nav piepildījusi…
Dažas labākās Gvinetas Paltrovas filmas: “Septiņi” (1995); “Emma” (1996); “Uzmanību, durvis aizveras” (1998); “Lielās cerības” (1998); “Ideālā slepkavība” (1998); “Iemīlējies Šekspīrs” (1998); “Talantīgais misters Riplijs” (1999); “Tenenbaumu ģimene” (2001); “Silvija” (2003); “Pierādījums” (2005). Dažas galvenās Gvinetas Paltrovas balvas un nominācijas: “Oskara” balva par labāko sieviešu lomu filmā “Iemīlējies Šekspīrs” (1998). “Zelta globusa” balva par labāko sieviešu lomu filmā “Iemīlējies Šekspīrs” (1998); nominācija par labāko sieviešu lomu filmā “Pierādījums” (2006). “Emmi” balva kategorijā “Labākā pieaicinātā aktrise komēdijteleseriālā” (2011). FAKTI Gvineta Paltrova labi runā arī franciski un spāniski, jo ilgāku laiku ir uzturējusies šajās valstīs. Viņas dabiskā matu krāsa ir kastaņbrūna. Gvinetas Paltrovas labākās draudzenes Londonā ir Stella Makartnija un Madonna, kuras kāzās ar Gaju Ričiju viņa piedalījās kā līgavas māsa. |
