Aktrise Anta Aizupe: “Ir jāmācās kļūt par māti, tāpat kā dzīvē jāmācās jebkura lieta!” 0
Februārī pirmizrādi piedzīvojis jaunais Andreja Ēķa un Aigara Graubas veidotais TV3 seriāls “Viss pa jaunam!”, kurā vienu no galvenajām lomām spēlē arī talantīgā aktrise Anta Aizupe. No 1. marta skatītāji varēs novērtēt arī Antas Aizupes veikumu viņas pirmajā lielajā kinolomā – režisores Alises Zariņas debijas pilnmetrāžas filmā “Blakus”, kur Anta kopā ar aktieri Āri Matesoviču izspēlē mūsdienīgu jaunu cilvēku attiecību stāstu, kurā cilvēki saka to, ko patiesībā domā. Patiesums uz skatuves un dzīvē varētu būt arī trāpīgākais pašas Antas raksturojums. “Šis laiks man ir brīnišķīgs – īsā laika posmā esmu filmējusies, spēlējusi izrādēs un, pats galvenais, it visur satikusi savus cilvēkus, ar kuriem esmu varējusi saprasties,” teic aktrise, kura šobrīd spēlē arī uz vairāku Latvijas teātru skatuvēm un līdztekus audzina dvīņu meitiņas.
Šobrīd esat brīvmāksliniece, spēlējat dažādos teātros. Dailes teātrī pavisam nesen pirmizrādi piedzīvoja “Salemas raganas”, skaista loma ir “Sapņotājos”, Nacionālajā teātrī spēlējat izrādē “Precēšanās un šķiršanās anatomija”, bet Ģertrūdes ielas teātrī – izrādē “Āda”. Nav radusies vēlme noenkuroties vienā teātrī?
Nav tā, ka es pati šo virzienu kontrolētu. Zinu, ka ir aktieri, kuri paši devušies uz teātriem un pauduši vēlmi tur strādāt, bet tik spēcīgas vēlmes man šobrīd nav. Pašlaik man ir intensīvs noslogojums līdz pat rudenim, tāpēc par darba trūkumu sūdzēties nevaru. Pagaidām man ir interesanti šādā ritmā, iespējams, kaut kad tas kļūs nogurdinoši, gribēšu kaut ko mainīt.
Dailes teātrī jums vairāku izrāžu posmā izveidojusies radoša saskaņa ar režisori Lauru Grozu-Ķiberi. Kā to skaidrojat?
Laura man ir ļoti tuva un mīļa. Jā, tā iznācis, ka visas izrādes no “Salemas raganām” un “Jeruzalemes” līdz “Kaķis uz nokaitēta skārda jumta”, kurā aizstāju Ievu Segliņu, ir iestudētas kopā ar Lauru. Atzīstu, esam ļoti cieši sadraudzējušās. Atceros jau pirmo reizi, kad viņa man piezvanīja un mēs satikāmies – bija sajūta, ka viņa ir mans cilvēks. Notika īstais “klikšķis”.
Draudzība starp režisoru un aktieri nāk par labu radošajam procesam?
Iespējams, aktierim un režisoram nemaz nav jādraudzējas, tomēr šis ir laiks, kad neesmu par to droša, jo vispār esmu mainījusi domas par teātri. Varbūt agrāk arī man, jaunai aktrisei, bija mazliet bail no lielajiem režisoriem, bet tas bija arī laiks, kad teju visi režisori, mūsu skolotāji, bija vecāka, pieredzējušāka gadagājuma – gan Edmunds Freibergs, gan Anna Eižvertiņa, tomēr tagad lielākoties strādāju kopā ar manas paaudzes režisoriem – Lauru Grozu-Ķiberi, Viesturu Meikšānu, Mariju Bērziņu, Alisi Zariņu – un tas ir pavisam citādi. Ir fantastiska sajūta, ka runājam vienā valodā, jo esam vienaudži. Protams, tas nenozīmē, ka nav iespējama saikne ar vecākas paaudzes režisoru.
Tikko pirmizrādi piedzīvojusi izrāde “Salemas raganas”, manuprāt, stāsts par sabiedrības morāli un tiem, kurus tā izstumj. Kā uztverat šo stāstu?
Režisore piemēroja šo Artūra Millera pirms simts gadiem rakstīto stāstu mūsdienām – tajā mēs, mazās meitenes, lietojam mobilos telefonus, esot mazā lauku ciemā, kur ir noslēgts internets. Mana loma gan nav liela, tomēr esmu visā pilnībā “iekšā” Lauras un horeogrāfa Rūdolfs Gediņa veidotājā stāstā. Ceru, ka skatītāji nolasa šo atsauci uz mūsdienām – tur var vilkt paralēles gan ar politiskām intrigām, arī “me too” tēmu, vēstījumu par to, ka seksuāla enerģija un atriebība komplektā var būt kaut kas ļoti iznīcinošs.
Pirmā un otrā plāna lomas – kuras ir tuvākās?
“Sapņotājos” man ir liela loma – seksuāla, atklāta, drosmīga sieviete. Savukārt “Salemas raganās” gan es, gan Ilze Ķuzule, gan Dārta Daneviča esam jaunas meitenes, turklāt es uz skatuves lielāko laiku pavadu kopā ar baleta meitenēm un divām mazām meitenītēm. Ir tik interesanti, ka pēc tik intensīvas lomas nāk tāda gluži neitrāla, mierīga. Es patiešām to izbaudu, ka var tā izspēlēties. “Salemas raganās” tomēr gana spēcīgi izjutu, ka šobrīd mani interesē nesošās lomas – agrāk tādu vilkmi nesajutu. Esmu gatava lielākām lomām un priecājos, ka šobrīd man bijušas vairākas iespējas pēc kārtas – gan Marijas Bērziņas izrādē Nacionālajā teātrī, gan filmā, gan pie Lauras Grozas-Ķiberes. Šobrīd jūtu, ka ir radusies arī vilkme pēc lielās skatuves. Līdz šim man patika tikai mazās zāles – tur viss ir intīmi, tuvi, viss ir redzams un samelot gandrīz nav iespējams, taču nu klāt nākusi pieredze – gan skatuviskā, gan dzīves. Galu galā tu taču nevari zināt, kā spēlēt pirmā plāna lomu, ja to nekad neesi darījis. Skaidrs, ka tas ir jāmācās – tāpat kā jāmācās kļūt par māti, tāpat kā dzīvē jāmācās jebkura lieta. Dailes teātrī jūtos ļoti labi, ir tā labā sajūta, ka nav jāizliekas komunikācijā ar kolēģiem.
Filmējusies kino lomās esat jau iepriekš (“M.O.Ž.”, režisors Aiks Karapetjans. – Aut.), taču kā nonācāt līdz Luīzes lomai filmā “Blakus” un kā satikāties ar režisori Alisi Zariņu?
Manuprāt, uz šīs lomas kastingu gāja ļoti daudzi aktieri, un joprojām nezinu, kādēļ izvēlējās tieši mani. Ir bijušas neskaitāmas reizes, kad es paliku aiz svītras otrā, tāpēc biju ārkārtīgi priecīga, kad kādu vakaru Alise uzrakstīja īsziņu, ka esmu apstiprināta. Luīzes tēls man ir sirdij tuvs – arī viņa tāpat kā es ir 30 gadus veca sieviete, mūsu vienīgā atšķirība – man ir bērni, bet viņai nav. Tomēr šis ir vecuma posms, kad daudzi domā par karjeru, par nākotni, par to, kā darīt un ko darīt. Šī ir filma par izvēlēm. Tā pati labi zināmā izvēle starp to, vai darīt kaut ko kvalitatīvāk, bet mazāk, vai tomēr piekrist visam, ko tev liek priekšā. Un, protams, attiecību tēma. Alise Zariņa ar mums brīnišķīgi strādāja, un viņai nemanāmi izdevās ievilkt mūs abus ar Āri (Matesoviču) filmas audumā bez jebkādas piespiedu iejušanās tēlos.
Gan stāsts par trīsdesmitgadnieku paaudzi, gan “road movie” žanrs Latvijas mūsdienu kino nav redzēts. Iznāca tāds lēciens nezināmajā?
Jā, to arī Alise (Zariņa) vairākkārt uzsvēra, ka tādas filmas kā mūsējā Latvijā vienkārši nav. Neviens līdz šim nav runājis par mūsu paaudzi, un Alise tiešām ir ļoti drosmīga, ka uzņēmās to darīt. Mēs vienkārši devāmies viņai līdzi šajā nezināmajā.
Esat atgriezusies arī seriāla formātā. “Viss pa jaunam” ir stāsts par pilsētas “džungļiem” un attiecībām tajos – arī tas ir jauns mūsu seriālu vidē, kur tomēr dominē ziepju operas.
Jā, arī šis ir stāsts par mūsu paaudzes cilvēkiem, un tas mani noteikti piesaistīja. Mani uzrunāja arī tas, ka seriāla veidotāji lika uzsvaru uz kvalitāti. Prieks, ka neviens te neliek neko uzspēlēt, mēģinot panākt pēc iespējas dabiskāku rezultātu, kas ir tīkami arī man. Seriāla komanda ir brīnišķīga, un man ir prieks, ka tā nav ziepju opera. Tas ir stāsts, kāds iespējams arī dzīvē, tur nenotiek nekādas absurdas lietas. Ir daudz varoņu, peripetiju – manuprāt, ļoti interesanti.
Kāda ir Krista, jūsu varone?
Kaut kādā ziņā esam līdzīgas, tomēr viņa ir asāka, temperamentīgāka vai, vienkārši sakot, viņa vairāk dusmojas. Mani ikdienā ir grūti sadusmot vai izsist no līdzsvara – ilgi būs jākaitina, lai sakaitinātu. Agrāk nospēlēt tādas agresīvas emocijas varbūt būtu bijusi problēma, tomēr tagad esmu uzkrājusi pieredzi un varu spēlēt arī to.
Kādas ieceres, raugoties uz priekšu, šobrīd ir jūsu plānos?
Kopā ar Jāni Znotiņu veidosim izrādi bērniem Kalnciema ielā, spēlēšu kopā ar Oskaru Vīksnu. Būs interesants koncepts jaunai izrādei ģimenēm. Savukārt rudenī veidosim izrādi kopā ar Jāni Znotiņu un Mariju Linarti.
Trīs vārdi, kas jūs raksturo vislabāk?
Pacietība. Patiesums. Impulsivitāte.
Bez kā nevarat iedomāties savu dienu?
Bez kafijas, darba un bez bērniem.
Lielākais sasniegums darbā?
Prieks ir par izrādi “Sapņotāji” un par filmu “Blakus”.
Labākā izklaide?
Strādājošas mammas grafikā labākā izklaide ir miera mirklis vannā ar grāmatu vai iespēja aiziet uz kino. Baudu katru svaiga gaisa mirkli.
