Vai Latvijā aktierus pērk un pārdod? 20
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Pagājušajā nedēļā Latvijas teātru dzīvē aizsākās seriāla cienīgi notikumi – Jaunā Rīgas teātra (JRT) mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis uzsāka kauju par sava teātra izaudzinātajiem jaunajiem aktieriem, paziņojot, ka Dailes teātris varot sākt gatavoties lielai tiesas prāvai.
Prasītāji būšot JRT, Valmieras un Liepājas teātris, “kuru nupat izglītību ieguvušos jaunos aktierus studentus šobrīd brutāli pārpērk. Šobrīd uzrunāti, cik zināms, kopā jau vismaz 12 jaunie aktieri”, “Facebook” raksta Alvis Hermanis. Tālāk režisors atzīst, ka aktieri, protams, neesot dzimtcilvēki un varot brīvi izvēlēties strādāt, kur viņiem vairāk maksājot. “Bet šai gadījumā Dailes teātris ir valsts finansēta organizācija un šo viņu maucību apmaksā nodokļu maksātāji, kuri lielākoties nav Dailes teātra skatītāji.”
Negaidīts sitiens no pašu vidus vai problēmas sistēmā?
Var saprast režisora sarūgtinājumu, jo izaudzināt profesionālu aktierkursu nav viegli, tomēr situācija liekas pārspīlēta, jo aktieri tik tiešām nav uzskatāmi par dzimtcilvēkiem, kuriem liegts atstāt savu “Alma mater”, šai gadījumā – JRT. Jau agrāk JRT vadītājs izcēlies ar privātniecisku attieksmi pret Latvijas Kultūras ministrijas pakļautībā esošu kultūras iestādi, piemēram, šogad janvārī, protestējot pret Lāčplēša ielas teātra nama ieilgušo remontu, Hermanis paziņoja, ka “nākamā pirmizrāde notiks tikai un vienīgi Lāčplēša ielas telpās. Ja valstij šis ir beztermiņa projekts, tad JRT piesaka beztermiņa streiku.”
Tālāk sekoja Dailes teātra radošā direktora Viestura Kairiša atbilde, sakot: “labi, Hermaņa kungs, tiksimies tiesā, jo jūs melojat” un par lieciniekiem aicinot jaunos aktierus, turklāt izsakot gandarījumu, ka viņi “savu izaugsmes perspektīvu saskata tieši mūsu teātrī”.
Interesanti, ka salīdzinot abi teātri ir diezgan līdzvērtīgi dalībnieki Latvijas teātra laukā – gan JRT, gan Dailes teātris saņem valsts dotācijas. Pēc Dailes teātra mājaslapā publicētā 2023. gada plāna, gada laikā Dailē paredzēti 13 jauniestudējumi, kurus, kā teātris bija iecerējis gada sākumā, apmeklēs ne mazāk kā 108 389 interesenti, un kopumā plānots nospēlēt 298 izrādes. Savukārt pēc JRT 2022. gada pārskata, pērn auditorijas apjoms sasniedza 72 966 skatītājus un bijuši 12 jauniestudējumi. Kopumā nospēlētas 316 klātienes izrādes.
Pēc Hermaņa paziņojuma tam pievienojās arī Liepājas teātra direktors Herberts Laukšteins, sociālajos tīklos paziņojot, ka situācija nav pieņemama, jo “saņemts negaidīts sitiens no pašu vidus”, un uzsverot, ka “Dailes teātris aizmuguriski un tieši mēģina pārpirkt Liepājas teātra un Liepājas pašvaldības auklētos un veidotos jaunos aktierus”.
Vaicāta par to, kāda ir Kultūras ministrijas (KM) attieksme pret pašlaik pastāvošo teātru aktieru sagatavošanas sistēmu, cik tā ir adekvāta teātra nozares attīstībai; vai Latvijas Kultūras akadēmijai tajā vajadzētu veikt kādas konceptuālas izmaiņas, KM sabiedrisko attiecību speciāliste Dace Vizule atbild, ka Kultūras ministrija plāno ar nozari pārrunāt aktuālos jautājumus, tostarp situāciju aktieru darba tirgū, Latvijas Kultūras akadēmijas un teātru sadarbību, kā arī ar aktieru apmācību saistītos jautājumus Teātra padomes sēdē, kas notikšot šonedēļ.
Savukārt galvenā Latvijas aktieru meistarības kalve Latvijas Kultūras akadēmija, pēc Mg. art. Audiovizuālās un skatuves mākslas teorijas bakalaura apakšprogrammas vadītājas Zanes Kreicbergas teiktā, sliecoties vairs neveidot aktieru kursus, kuri paredzēti tikai vienam teātrim. Tātad iespējams, ka 2018. gada vasarā JRT uzņemtie jaunie aktieri tā arī paliks pēdējais aktierkurss, kas bija predisponēts tieši JRT. Pagājušā gada jūnijā LKA Dramatiskā teātra aktiermākslas programmu absolvēja 12 diplomēti aktieri, un interesanti, ka Alvis Hermanis sociālajos tīklos paudis – viņam zināmi 12 aktieri, kurus mēģinot pārvilināt Dailes teātra vadība. Vai tiešām būtu runa par visu JRT jauno aktieru trupas daļu?
Dailes teātra sabiedrisko attiecību vadītāja Agnese Vārpiņa, vaicāta par to, kā teātris plāno nākamo sezonu kontekstā ar aktieru sastāvu, atbild, ka Dailes teātris nevienu aktieri negatavojas atlaist. Ir bijušas sarunas par iespējamu vienošanos saistībā ar divu aktieru terminētu pāriešanu ārštatā – saistībā ar viņu noslodzes mazināšanos nākamajā sezonā. “Par potenciālu vienošanos, ja tāda tiks noslēgta, korekti būtu runāt vispirms pašām iesaistītām personām. Jauno aktieru vārdi publiski būs zināmi pēc tam, kad būs noslēgti darba līgumi,” atbild A. Vārpiņa.
Mērķi – augt un attīstīties
“Kultūrzīmju” aicinājumam paust savu viedokli par aktieru “pārpirkšanas” problēmu atsaucās viens jaunais aktieris – 2022. gada Valmieras teātra kursa absolvents Artis Jančevskis. Šobrīd viņš kopā ar kolēģiem strādā pie nākamās sezonas pirmizrādes – režisore Inese Mičule iestudē “Jāzepu un viņa brāļus”. Jautāts, ko aktierim nozīmē līdz dziļumiem iepazīti kursabiedri, kuri kļūst par kolēģiem, viņš atbildēja, ka ir liela laime kopā strādāt vienā teātrī, būt kopā ar cilvēkiem, ar kuriem esi mācījies, audzis profesijā.
“Kāda bauda ir strādāt kopā ar kādu, kuru pazīsti no A līdz Z! Viegli eksistēt arī pēc darba, jo tas ir tavs kolēģis, tavs draugs. Ja grūti darbā, ir zināms, pie kā vērsties, tā ir gluži ģimenes lieta. Ģimenē jūtamies visērtāk un drošāk, un mūsu kurss ir kā ģimene, kura, protams, gan darbā, gan ārpus darba ir tava visdrošākā vieta.” Vaicāts par iespēju doties strādāt uz kādu citu teātri, Artis atbildēja noliedzoši, bet vienlaikus pieņēma, ka darbs galvaspilsētas teātrī tomēr saistās ar zināmu izaugsmi: “Tie ir mērķi augt, attīstīties. Varbūt, aizejot no ierastās teātra mājvietas, kāds sev vēlas mest izaicinājumu un pamēģināt ko citu, varbūt šis kāds bija iestagnējis esošajā darba vietā un vēlas sevi izraut laukā. Kādam citam, iespējams, tie ir savtīgāki nolūki, gribas nebūt te, bet gribas būt tur, galvaspilsētā, un gūt cita veida labumus.”
Alvis Hermanis runā par finansiālo ieguldījumu jauno aktieru mācību laikā, rakstot, ka JRT pretenzija esot tikai par to, ka “vajadzētu kompensēt, ciparos pārrēķināt to, ko mūsu teātris ir ieguldījis šo studentu sagatavošanā. To, ka aktieri var izvēlēties, kur viņi strādā, mēs labi zinām. Dakteri brauc uz Norvēģiju… Precedents ir sports, jo sporta skolās arī ar bērniem nekādus līgumus neslēdz, tomēr pēc tam no klubiem piedzen kaut kādas kompensācijas…”
Šī ir interesanta pieeja jautājumam, jo, cik vien zināms, lai iestudētu izrādes, JRT saņem valsts dotāciju (un ar izrādēm aptuveni pusi sava budžeta nopelna pats), savukārt Latvijas Kultūras akadēmija ir Latvijas valsts augstākās izglītības iestāde un aktieru kurss tiek apmācīts par valsts budžeta līdzekļiem, proti, visi izdevumi tiek veikti par mūsu kopējo nodokļu maksātāju naudu. Kā apliecinājums šim faktam – arī šogad notiks uzņemšana aktieru kursā un tajā studentiem paredzētas desmit budžeta vietas un vēl četriem būs iespēja studēt pašiem par saviem līdzekļiem, maksājot 2800 eiro lielu gada mācību maksu. Starp citu, konkurss ir liels – lai mācītos “aktieros”, uz vienu vietu ir septiņi vai pat desmit gribētāji.
Artis Jančevskis, jautāts, vai studiju laikā bijusi runa par stipendijām, kuras būtu maksājis Valmieras teātris vai pilsētas pašvaldība, atbildēja noliedzoši, teikdams, ka par savu darbu samaksu saņēma vienīgi tie aktieri, kuri vēl pirms akadēmijas absolvēšanas piedalījās teātra iestudējumos. Šo samaksu gan nekādā veidā nevarētu uzskatīt par stipendiju: “Mēs nācām, darījām, un mums par darbu samaksāja. Nezinu, vai tie bija teātrim paredzēti izdevumi, bet konkrēta stipendija par to, ka esi, neko nedari, bet pēc studijām nāksi strādāt uz Valmieras teātri – par tādu atalgojumu gan nebija ne runas.”
VIEDOKĻI
“Skandāls ir starp teātra vadītājiem”
Herberts Laukšteins, Liepājas teātra direktors: “Es gan to nesauktu par aktieru skandālu, skandāls ir starp teātra vadītājiem: ir konstatēts fakts par ne visai korektu rīcību no Dailes teātra vadības puses. Savu attieksmi esmu jau paudis, protams, tā ir negatīva un nepatīkama. Nepārdzīvoju par faktu, ka aktieri vēlas mainīties starp teātriem, bet nav pieņemams veids, kā tas tieši šajā gadījumā tiek darīts. Teātri ir mainījušies ar aktieriem jau iepriekš, uz Liepājas teātri esam aicinājuši Dailes teātra aktierus un otrādi. Mūsu aktieri ir piedalījušies Dailes teātra, arī Nacionālā teātra projektos un izrādēs, notikusi sadarbība arī ar Valmieras teātri.
Parasti to dara korektā formā – direktori sazvanās, izrunā katrs savu vēlmi un mēģina visu saplānot tā, lai tas nav nepatīkams pārsteigums. Šopavasar neviens no Dailes teātra vadītājiem man nav zvanījis, satiekoties pat nav ieminējies par šādu gājienu. Visu uzzināju tikai tagad, pirms nedēļas, kad pašās sezonas beigās pie manis atnāca aktrise un paziņoja, ka uzaicināta pāriet pastāvīgā darbā uz Dailes teātri. Pašlaik ir mūsu teātra sezonas karstākais brīdis, aktrise bija aizņemta jauniestudējumā, kuram 10. jūnijā paredzēta pirmizrāde. Pārrunas notikušas, Liepājas teātra vadībai nezinot, un tas ir tiešām nepatīkams pārsteigums. Bija saplānota jau nākamā jauniestudējumu sezona, un tur aktrisei bija paredzētas vairākas lomas, turklāt arī esošajā repertuārā viņa ar svarīgām lomām piedalās astoņās izrādēs.
Atšķirībā no pārējiem Latvijas teātriem mūsu teātris ir finansēts no pašvaldības budžeta, turklāt lielākā aktieru trupas daļa ir arī apmācīta ar pašvaldības atbalstu. Principā tie ir zaudējumi pašvaldībai, jo četrus gadus ilgusī Liepājas Universitātes studiju programma finansēta par pašvaldības līdzekļiem. Gan Liepājas teātris, gan JRT, domājot, kā papildināt trupu tieši ar vajadzīgajiem tipāžiem savos jaunajos aktieros, uzņemšanu mācību iestādē ir organizējuši speciāli. Dailes teātris ar to nav nodarbojies, viņi vienkārši paņem citu izdētas olas, viņi dara gluži tāpat kā žagatas.”
Teātra kritiķi: tā ir aktieru izvēle – mainīt vai ne jaunrades kursu
Maija Svarinska, teātra zinātniece, kritiķe: “Nav viegli runāt par šo skarbo dueli starp JRT un Dailes teātri, jo patiesi pārdzīvoju to, it īpaši sāpināja Alvja Hermaņa pirmais uzbrukums, kurš lielai personībai bija neierasti prasts, tā sakot, neinteliģents niknums. Kas attiecas uz problēmas būtību, proti, aktieru pārvilināšanu uz darbu savā teātrī, tad, manuprāt, to risināt var tikai paši aktieri. Tā ir viņu izvēle – mainīt vai ne jaunrades kursu. Ja nauda spēlē tik principiālu lomu cilvēka vēlmē kļūt par skatuves mākslinieku, tad var aizdomāties arī, cik tālu savas profesijas attīstībā viņš tiks. Ir, protams, arī cits vilinājums, tas ir, režisora un viņa teātra statuss. Atceros, piemēram, ar kādu prieku aktieri strādāja Valmierā, kad teātra galvenais režisors bija Oļģerts Kroders. Vai Nacionālā teātra vilinošais starojums, kad to vadīja Ojārs Rubenis. Bet tagad, manuprāt, Zanei Radzobei ir absolūta taisnība: Dailes teātris pašlaik ir mūsu teātru favorīts un, ja tevi aicina tur strādāt, grūti pateikt nē. Principiāls ir vienīgi ētiskais jautājums, taču attieksme pret to arī ir aktiera problēma. Līdz ar to atkārtoju: lēmums pieder tikai un vienīgi pašam aktierim kā, starp citu, jebkurš darba lēmums mūsu brīvajā sabiedrībā.”
Ilze Kļaviņa, teātra kritiķe: “Teatrālais tracis ap aktieru pārvilināšanu, faktiski – viens gadījums, rāda tipisku kultūras un mākslas komercializācijas tendenci. Jā, mainās ne vien skatuves mākslas saturs, bet arī statuss. Arī aktiera miesa un dvēsele, izrādās, ir prece, ko producenti, režisori un kultūras industrija iesaiņo tādā vai citādā produktā. Kādreizējie Teātra dienu svētki ir atdevuši Doma laukumu tirdziņiem un politiskiem mītiņiem, mainās modelis no “teātris = viena ģimene” uz citādu attiecību veidu: “darba devējs – līgumstrādnieks”. Vērtību maiņu padziļināti, niansēti jūtīgi un kopsakarībās rāda, piemēram, Latvijas Nacionālā teātra izrāde “Pūt, vējiņi!”, tur uz skatuves līdzās jaunās paaudzes korim stāv aizejošā laika personības, kuru viedoklis ne tik sen bija sabiedrības garīgais orientieris, un runātais teksts, tā zemteksts – augsta garīga līmeņa iedvesmas un drosmes apliecinājums.
Aktuālā tēma – mākslas cena/vērtība iespaidīgi rezonē Dailes “Rothko” iestudējumā, par vērtībām runā liepājnieku kamerstila uzvedums “Dziesmu svētki”, Dailes izrāde “Kur pazuda valsts”, M. Čehova Rīgas Krievu teātra “Hamlets” un ne tikai minētie piemēri vien. Par jauno aktieru konkurenci un iespējām jārunā viņiem pašiem, arī – kopā ar laikmetīgās dejas un cirka māksliniekiem. Un jārunā starptautiski, jo baltiešu, skandināvu un Centrālās Eiropas skatuves ir atvērtas sadarbībai. Daži piemēri: šajās dienās notiekošais “Baltic take over” projekts Somijā, ĢIT un Tartu teātru viesizrāžu apmaiņa, otrais pēc kārtas vizuālā teātra festivāls “Baltic Show Case” nākamgad Viļņā, arī starpžanru starptautiskais “Malleus Malificarum. Jaunais līgums”.
Iespējas un konkurence pieaug roku rokā. Atgriežoties pie jautājuma ierosinātāja – mani izbrīna “lsm.lv” cita starpā citētais teksts, draudot ar apsūdzību Dailes teātrim. “Katrs no jauniešiem pats skatās, kāds viņam godaprāts, kādas vērtības, tur es nemaisos iekšā,” tā Alvis Hermanis par jauno aktieru aiziešanu no teātra. Dīvaini, hmm… Kas tad cits, ja ne jauniešos ieaudzinātais godaprāts un vērtības ir JRT kodols un spēks, un kas tad cits ir tas, kur teātris un māksla vispār “maisās”?”
Armands Kalniņš, aktīvs teātra vērtētājs: “Vispusīga notikumu analīze vēl nav iespējama, jo pagaidām ir par maz informācijas. Galvenā atbildība tomēr ir jauno aktieru (pārnācēju) ziņā. Var saprast viņu vēlmi pāriet stabilā, labi atalgotā darbā, jo tā ir iespēja apstākļos, kad var šķist, ka “dzīve paiet”, bet viņu teātriem vismaz kādu laiku nebūs “vieglas dienas”. Tomēr labi zināms, ka daudzreiz ar šādu pāriešanu saistītās cerības nav piepildījušās, arī objektīvu iemeslu dēļ.
Visiem Latvijas teātriem vairāki pēdējie gadi (pandēmija, kara sekas) ir bijuši īpaši smagi, paldies jāsaka visiem, kuri izturēja un panāca labus rezultātus. JRT un Valmieras teātrī piedevām ir pārlieku ieilguši remonti, turklāt teātri ārpus Rīgas vienmēr ir bijuši neizdevīgākā situācijā. Aizstāt aktieri, ar kuru saistīti būtiski teātra attīstības plāni, nav tik viegli kā daudzu citu speciālistu gadījumā.
Ar Dailes teātra atjaunotni ir saistītas daudzu skatītāju un vērtētāju cerības. Pirmie rezultāti ir negaidīti pārliecinoši. Tomēr, lai cik simpātiski tas būtu, iezīmējas dažu iespējamo problēmu aizmetņi. Piemēram, viesrežisori no citām valstīm, lai gan, visticamāk, ir informēti par Latvijas sabiedrības aktualitātēm, iespējams, tās neizjūt kā savējās. Ne visi mākslinieciski labi izdevušies darbi gūst skatītāju atbalstu, arī biļešu cenu dēļ.
Sava atbildības daļa ir arī vērtētājiem un žūrijām. Šķiet, ka patiesā priekā par Daili ne vienmēr pietiekami novērtē citu sasniegumus. Vai varētu pieņemt to, ka skatītājiem būtu svarīgi, lai visos teātros taptu nozīmīgas izrādes un tiem nebūtu jācīnās ar pārāk daudziem negatīviem blakusfaktoriem? Vai esam ieinteresēti, lai būtu ne tikai viens izcilnieks, bet daudzi un dažādi pirmrindnieki?”
