Aktieru Golgātas ceļš izrādē “Revidents” 0
Jebkuram direktoram izraudzīties un uzaicināt kādu režisoru iestudēt izrādi savā teātrī ir visai komplicēta un riskanta lieta, jo atbildība, neraugoties uz visiem padomdevēju ieteikumiem un mierinājumiem, lielākoties gulsies tieši uz viņa pleciem.
Nepietiek redzēt vienu vai dažas potenciālā viesrežisora izrādes, lai izdarītu izvēli, kurā jāapvieno ļoti plašs strikti neformulējamu nosacījumu un prasību klāsts, kas ietver vēlamā kategorijā fiksētu vajadzību pēc auglīgas sadarbības un rezultāta, kas iepriecinātu gan teātri, gan tā publiku.
Lai paaugstinātais mākslinieciskā riska faktors, kas ir viena no tā saucamā direktoru teātra blaknēm, attaisnotos, ir nepieciešama izcila spēja orientēties visos mūsdienīga teātra strāvojumos, vajadzīga paša vērojumos un kritiskā pieejā uzkrāta pieredze, teātra kā mākslas procesa virzības izpratne, sava teātra vīzija, stratēģija un vēl desmitiem citu tikpat svarīgu prasmju.
Protams, to izkopšana prasa laiku un kļūdīšanās ir neizbēgama,
taču bez tām jebkurš teātris, Alvja Hermaņa vārdiem izsakoties, var ātri vien pārvērsties par “rimčiku”.
Uzaicinot Ņikitu Kobeļevu un piedāvājot viņam iestudēt Gogoļa “Revidentu”, Nacionālā teātra vadības izvēlē jau sākotnēji bija ieprogramēts šis bīstamais risks.
Kobeļevs samērā reti iestudē klasiskas lugas un mīl izteikti stilizētu dokumentālā teātra valodu, kurā lielu lomu spēlē konteksti un krievu kultūras kodi.
Režisors atzīstas, ka Latvijas realitāti viņš nepārzina,
bet scenogrāfa un kostīmu mākslinieka Reiņa Suhanova izpalīdzīgie mājieni šoreiz izrādē visu tikai vēl vairāk saputro, jo Kobeļevs sava stāsta vektoru ir pagriezis šķērsām ierastajai lugas lasījuma tradīcijai.
Revidenta ierašanās viņa iestudējumā kalpo vienīgi kā detonētājs, kas “uzspridzina pilsēteles miegaino, pamirušo dzīvi” un “nosūta tās iedzīvotājus mazliet psihodēliskā ceļojumā pašiem pie sevis”.
It kā oriģināla iecere, kas satur iespēju ar dažādiem teatrāliem paņēmieniem ielūkoties šodienas cilvēka pieticīgajās, materiāli uzpūstajās vēlmītēs un piezemētajos sapņos, taču tās iesēdināšana lugas struktūrā prasa milzu pūles un pieredzi, kuras režisoram pagaidām nav.
Iestudēšanas procesā viņš iet vienīgo sev pieejamo ceļu: kad dzīve pilsētiņā pārvēršas par farsu,
bet tās varoņi nav farsa personāži, viņiem ir jāpalīdz par tādiem kļūt. Šī palīdzība uz skatuves faktiski tad arī izvēršas par visas izrādes neveiksmju cēloni.
Hļestakova loma izrādē ir pazaudējusi savu serdeni, ar režisora palīdzību viņš ir pārvērsts par plastilīna cilvēciņu, kuru pēc vajadzības var iemīcīt katrā lugas situācijā un piešķirt viņa rīcībai klišejiskas uzvedības atainojumu. Īsināt lomu ir ļoti grūti, jo uz tās balstās visa lugas sižetisko notikumu virtene, bet iestrādāt tajā kādu noteiktu pozīciju režisors nevēlas vai nemāk. Arī mūsdienīgā principu neesamība ir pozīcija, kuru jāmāk parādīt.
Mēģinājumi izlīdzēties ar spekulācijām par kņazu Miškinu, Minhauzenu vai romantisku jaunekli ir neattaisnoti un maldinoši, kas rada jucekli gan aktieros, gan publikā.
Pat tāds aktieris kā Arturs Krūzkops, kurš izcili pārvalda visdažādāko spēles stilu nianses, uz skatuves neko nespēj panākt, ja režisoram nav skaidra priekšstata par tēla funkciju visās izrādes norisēs.
Izrādē var labi redzēt, kā aktieris izmisīgi cenšas pieķerties vienas vai otras situācijas jēgai,
kā pūlas atrast savu vietu tajā, taču režisora pretrunīgās prasības neļauj viņam to paveikt un tēla kontūras kļūst bezveidīgas, palēnām izplūst un zaudē savu saturisko pildījumu.
Lorenss Darels savulaik teica, ka “muļķība ir lipīga un sabiedrība vienmēr tiecas uz to, lai slimībai būtu epidēmijas raksturs”. Pirmais ar šo bacili visai uzmācīgā veidā uz skatuves tiek aplipināts pilsētas mērs Ivara Kļavinska aktieriski saraustītajā atveidojumā, liekot domāt, ka slimības murgi un Antona Antonoviča grandiozie sapņi par varu un lepno dzīvi Pēterburgā ir viens un tas pats.
Protams, sīkas bailītes laiku pa laikam pārņem katru ierēdni,
jo karjeras kāpnes ved tiklab uz augšu kā uz leju, taču tās vienmēr kompensē varas apziņas sniegtais gandarījuma burbulis. Tas nekas, ka apkārt vieni vienīgi mēsli, galvenais, lai vidū stāvētu grezni krēsli, kuros sēžot var šo burbuli pūst un pūst.
Neuzticēdamies publikas spējai pašai spriest par augšminētās epidēmijas apjomu mūsdienās, Kobeļevs visu pārējo Gogoļa lugas personāžu klāstu savā izrādē pārvērš tukšās farsa figūrās, bezjēdzīgi un bezgaumīgi izkāpinot šim stilam raksturīgos kontrastus starp toni un saturu, starp ārējo izskatu un tēla būtību.
Personāžu izvietojums “kolektīvajos selfijos” iezīmē aktieru “Golgātas ceļu uz kariķētu tēlu krustā sišanu”, bet atbildi, par kādiem grēkiem režisors liek aktieriem doties šajā ciešanu pilnajā ceļā, ne izrāde, ne viņš pats nesniedz.
Tik daudz neauglīgas “vizuālās tarkšķēšanas” vienuviet,
tik daudz nebaudāmu asprātību un tukšas koķetēšanas ar tekstu Nacionālā teātra skatuve, liekas, sen nebija piedzīvojusi.
Neņemos teikt, vai Kobeļevs uzskata, ka ir “atradis savu stāstu”, vai vienkārši pablēņojies “Serebreņņikova dzimtmuižā” (visai divdomīgs Alekseja Ščerbaka apzīmējums mūsu Nacionālajam teātrim), taču galarezultāts ir stipri bēdīgs.
Kariķētais ierēdniecisko baiļu un sapņu stāstiņš uz skatuves sašķīst pašmērķīgi deformētās ilustrācijās
un bezspēcīgās aktieru pūlēs identificēties ar saviem varoņiem. 4. decembra intervijā LSM režisors saka: “Ja izrādes magnētiskais lauks aizķer, tu vienkārši pieslēdzies pie šī lauka, pie emocijām un… Bet, ja lauka nav, tad nav arī pie kā pieslēgties…” Viņam taisnība – nav pie kā pieslēgties.
Nikolajs Gogolis, “Revidents”, iestudējums Latvijas Nacionālā teātra Lielajā zālē
Režisors: Ņikita Kobeļevs, mākslinieks Reinis Suhanovs, gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš, videomākslinieks Rims Sakalausks.
Lomās: Ivars Kļavinskis, Marija Bērziņa, Alise Danovska, Normunds Laizāns, Mārtiņš Brūveris, Egils Melbārdis, Kaspars Aniņš, Uldis Dumpis, Ģirts Jakovļevs, Arturs Krūzkops u. c.
Nākamās izrādes: 16., 28. janvārī.
Vārds skatītājiem
Anete Mārtuža: “Tas bija citāds teātris, bet man no sirds patika un piesaistīja. Risinājumi likās inovatīvi. Arturs Krūzkops un Ivars Kļavinskis – spēcīgi.”
Ilze Zariņa: “Lielisks Gogoļa laikmeta atgādinājums arī par mūsu laika nelieliskajām vērtībām un cilvēku attiecībām.”
teatris.lv
