Aktieris Normunds Bērzs: “Varētu stundām sēdēt, vērot, mēģināt saprast cilvēkus, kāpēc viņi rīkojas tā un ne citādi!” 1
Normunds Bērzs – aktieris, pieprasīts pasākumu vadītājs un jauno pasākumu vadītāju treneris – jau vairākus gadus bauda brīvmākslinieka statusu, tomēr, kā pats atzīst,no aktierspēles aiziet nav iespējams, tāpēc laiku pa laikam iejūtas dažādās vietējo un ārvalstu seriālu un filmu varoņu lomās. Šajā rudenī kļuvis arī par TV3 mājokļa pārvērtību raidījuma vadītāju. “Māju sajūtu nerada lietas, bet cilvēki,” saka aktieris.
Lai arī esat brīvmākslinieks, šķiet, par lieku brīvo laiku šogad nevarat sūdzēties – te redzam jūs kā dārznieku seriālā “Viss pa jaunam”, te kā oligarhu jaunajās “Viņas melo labāk” sērijās, nu arī mājokļa pārvērtību raidījums, un kur tad vēl neskaitāmie pasākumi!
Viena daļa no minētā jau aiz muguras, pašlaik pilnā sparā top “Viņas melo labāk”. Man atkal laimējies, jo kārtējo reizi spēlēju slikto pusi jeb, teiksim, kā ir, bandītu un mafijas darboni. No šā zīmoga vaļā netieku, un man arī nav iebildumu. Šogad patiešām darbu kalendārā sakritis daudz neprognozējamu lietu, turklāt papildus visam minētajam man ir vēl viens ļoti svarīgs pienākums – darba dienās esmu arī meitas šoferis, kad viņa dodas uz deju nodarbībām – normālā darbavietā strādājot, tas nemaz nebūtu iespējams.
Jau pirms laba laika atvadījāties no repertuāra teātra štata, taču ne no aktierspēles.
Taisnība, uz skatuves dēļiem tiešām nekāpju jau ilgāku laiku. Savukārt filmēšanās ir mans profesionālais hobijs. Cilvēki man ir jautājuši, vai tiešām negribu būt teātrī. Nu nav man patiešām tā, ka sēžu mājās, kaktiņā, un prātoju, kā gribētu, lai mani uzaicina kāds teātris. Protams, nekad nesaki “nekad”, tomēr pašlaik neviens nav piedāvājis neko tādu, lai man būtu vēlme atkal mesties tajā visā iekšā. Turklāt nu jau esmu pieradis pie cita dzīves ritma un man tas patīk. Teātris un vispār jebkāda radoša vide ir tāda spirālveida kustība, kurā ir jāsakrīt daudziem apstākļiem, lai visi būtu apmierināti. Protams, teātra dzīvē ir daudz lielisku lietu – radošais process, attiecības, pat ķīviņi – tas viss ir dzīvs, interesants un nevienā mirklī nav garlaicīgs process. Man joprojām ir ļoti labas atmiņas par to laiku, joprojām ir daudz labu teātra draugu – tā ir sava komūna, dzīves stils. Tomēr teātris ir kā narkotika – tas velk atpakaļ pie sevis un tās enerģijas apmaiņas, kādu citur neiegūt.
Teātra skatītājus nu aizstāj pasākumu publika. Nevar nepamanīt līdzību pēc formas. Bet vai pēc satura?
Iešana un darbošanās ar cilvēkiem nekur nav pazudusi. Tikai, iespējams, pasākumu rīkošana un organizēšana ir nedaudz bīstamāks process par gatavas izrādes spēlēšanu uz teātra skatuves. Aktieri ir pieraduši, ka viņiem ir tā saucamā ceturtā siena – nav jāreaģē uz publikas reakciju. Mūsu gadījumā ir tieši pretēji – mēs dzīvojam no tā, kā reaģē publika, un domājam, kā to iekustināt tālāk. Nu jau uzkrājusies gandrīz divdesmit gadu pieredze, daudz esmu mācījies kopš mana pirmā pasākuma – vienkārši darot, jo skolas šai lietai nav. Piemēram, esmu sapratis, ka vienmēr jābūt gatavam neparedzētām situācijām. Par spīti tam, ikreiz ir neliels lampu drudzis pirms pirmā iznāciena, līdzīgi kā teātrī. Jāatceras arī tas, ka tas nav tavs autorvakars un solokoncerts, tu esi šeit, lai pielāgotos, uztvertu “fīlingu”, sajustu publiku.
Bez aktiera meistarības pamata vispār ir vērts mēģināt spēkus šajā laukā?
Man patiešām ir bijusi fantastiski laba aktiermeistarības skola pie Annas Eižvertiņas, Pētera Krilova, Dzintras un Naura Klētniekiem, Fēliksa Deiča. Mēs guvām fantastisku pieredzi, kura noder vienmēr. Protams, arī cilvēks, kurš vienkārši labi sajūt publiku, prot novērtēt, ieraudzīt sīkumus, ir uz pareizā ceļa. Kāds mans students atzīmēja, ka es protot “lasīt cilvēkus” – līdz tam par to nebiju aizdomājies, bet pieķeru sevi, ka patiešām vienmēr novēroju, novērtēju cilvēkus, situāciju. Un man tas patīk. Es varētu stundām sēdēt, vērot, mēģināt saprast cilvēkus, kāpēc viņi rīkojas tā un ne citādi. Droši vien, ja es būtu miljonārs, to vien darītu (smejas).
Esat gājis vēl tālāk un nu ierādāt šo pasākumu vadīšanas mākslu arī citiem.
Mēs ierādām pamata lietas ar domu, ka cilvēks ir gatavs “cīnīties” ar publiku – publiskā runa, prezentēšana, komunikācija. Tās ir vajadzīgas ne tikai pasākumu vadīšanā. Tas nozīmē gan apzināties pašam sevi, gan atmest bailes. Bailes pazūd tad, kad esi pārliecināts par sevi un zini, kā tiksi galā ar situāciju.
Esat skarbs skolotājs?
Es gribētu teikt, ka esmu patiess un esmu gatavs neatlaidīgi likt slīpēt cilvēka stiprās puses. Arī pasākumu vadīšanā ir tāpat kā jebkurā treniņā vai mūzikas instrumenta spēlē – tas ir jādara un vēlreiz jādara. Es nelasu teoriju – pie manis cilvēki darbojas praktiski. Šī ir lieta, kas man pašam ļoti patīk, jo es mācos līdzi – katrs cilvēks ir atšķirīgs, katrs attīsta savu stilu. Man ir svarīgi, lai ikviens, kas pie manis ir atnācis, kaut ko arī saņem, nevis tikai ievelk ķeksīti savā grafikā.
Pasākumi, filmas norit pēc scenārija, bet kā ar Normundu dzīvē – vai arī tajā valda stingri plānots scenārijs?
Manā gadījumā stingri paredzams nav nekas, un šajā dzīves posmā un vecumā tas pat mazliet tracina. Kad esi jaunāks, tu par to neaizdomājies, bet tagad vismaz gada griezumā gribas zināt, kas notiks uz priekšu. Tomēr manā dzīvesveidā par garlaicību nevaru sūdzēties. Šogad, piemēram, nofilmējos seriālā “Viss pa jaunam”. Negaidīti nāca arī piedāvājums filmēties Vācijas televīzijas populārzinātniskā vēstures filmā – stāsts ir par vīru, romieti, kurš pirmais izgudroja automātiskās durvis, kas iedvesmoja izdarīt atklājumus 20. gadsimta vācu izgudrotāju. Pirmoreiz iejutos romieša lomā. Nofilmējos arī Krievijas seriālā par atombumbas radīšanu.
Kā nokļuvāt raidījumā par mājokļa iekārtošanu? Pašam tuva nodarbe un interese?
Neteikšu, ka es būtu tas vīrs, kurš krāso un špaktelē, bet pielīmēt tapetes un savietot mēbeles – to gan. Bērnībā pat izmēģināju amatu – reiz kopā ar draugu pieteicāmies galdniecībā, lai mazliet piepelnītos. Nebijām gaidījuši, ka mums uzdos diezgan nopietnus uzdevumus. Iznākumā mans lielākais sasniegums ir sekcija ar stikla durvīm. Tagad skapjus skrūvējam kopā ar meitu – ir azarts. Apkārtējai telpai ir ārkārtīgi liela nozīme. Gan mājās, gan visur citur, to esmu sapratis, vadot pasākumus. Piemēram, ļoti grezna telpa mēdz nomākt mazu kompāniju – viņi tur sēdēs maziņi, sabijušies un nejutīsies omulīgi, par priecāšanos nemaz nerunājot.
Kāds ir virziens, kurp dodaties ārpus mājām un darba?
Mājas ir vieta, kur var arī vienkārši pasēdēt, darot “neko”. Tomēr esam arī attapušies, piemēram, Kalifornijā. Atceros, ka septiņos no rīta stāvēju Nāves ielejā, un skanēja zvans, aicinot filmēties. Tad nu man nebija citas iespējas kā teikt “nē”!
Ziemā mana stihija ir kalnu slēpošana – pārgāju uz to no distanču slēpēm un profesionālas sprinta skriešanas, jo pēdējā prasa nesalīdzināmi vairāk laika. Saka gan, ka mums te, Latvijā, kalnu neesot, tomēr, lai dabūtu slapju muguru, man itin labi pietiek ar kolēģa ierīkoto trasi tepat Cēsīs. Vasarā – veikbords. Ūdens pats par sevi ir stihija, kas attīra gan ķermeni, gan domas. Reizēm, nedomājot dažus soļus uz priekšu, gan var dabūt pamatīgu tesienu pret ūdeni.
Ievēroju, ka bieži sakāt “mēs”. To minot, domājat par dēlu, kurš nu ir arī jūsu kolēģis?
Kad sāku rosīties pasākumu vadīšanas sfērā, dēlam bija tikai divi gadi, bet nu viņš darbojas kopā ar mani mūsu pasākumu aģentūrā. Dēls pastudēja, bet tad saprata, ka prakse ir daudz aizraujošāka nekā teorija. Šobrīd viņš jau daudz dziļāk nekā es ir izkodis sociālo tīklu iespējas. Dēlam ir lieliska pieredze, kopā ar mammu (radioraidījumu vadītāja Diāna Sproģe) darbojoties radio ēterā. Jau pavisam jauns būdams, viņš to darīja labāk nekā es pirmsākumos!
Trīs vārdi, kas jūs raksturo vislabāk?
Pozitīva enerģija. Absolūts romantiķis. Skarbums pret cilvēkiem, kuri nedara savu darbu.
Lielākais sasniegums darbā?
Topošie pasākumu vadītāji, kuri saka, ka esmu iemācījis kaut ko vērtīgu. Pasākumi, kuros notiek patiesa enerģijas apmaiņa ar publiku.
Bez kā nevarat iedomāties savu dienu?
Bez mīlestības apliecinājumiem maniem vistuvākajiem – bērniem, manai otrajai pusei. Bez kustības.
Labākā izklaide
Fiziskas aktivitātes. Iešana, braukšana, skatīšanās kopā ar mīļajiem. Bērnības draugi, ar kuriem var kaut vai zivis ezerā baidīt.