Aktieris Lauris Subatnieks: “Protams, tu gribi dzirdēt, ka esi baigi foršais!” 0
6. februārī kanālā “STV”, Helio iTV un lietotnē “Shortcut” pie skatītājiem nonāks jauna situāciju komēdija “Terapeite bez grāda”. Galvenās varones, attiecību terapeites (Ilze Ķuzule-Skrastiņa) vīra lomā iejuties daudzu iemīļotais aktieris Lauris Subatnieks. Lai arī aktieris šobrīd ir viens no pieprasītākajiem un līdz ar to arī aizņemtākajiem aktieriem Dailes teātrī, viņš atzīst, ka filmējas labprāt, īpaši – kursabiedra un režisora Intara Rešetina vadībā. Sarunas brīdī aktieris gatavojas arī ģenerālmēģinājumam – šonedēļ Dailes teātrī pirmizrāde Lauras Grozas-Ķiberes jauniestudējumam “Talantīgais misters Riplijs”, kurā aktierim Fredija Mailza loma.
Par tevi radies priekšstats kā par mūžam smaidīgo aktieri, kuram tiek arī smējīgās lomas. Tāds esi arī ikdienā?
Ir dažādi. Tagad, piemēram, tuvojas pirmizrāde, tad sakrājas nogurums, stress, jo liekam kopā visu izrādi, deju, dziedāšanu, ainas. Protams, tas viss atstāj sekas. Mēdz gadīties, ka, tuvojoties ģenerālmēģinājumam, teātris iezogas arī miegā. Etīdes sapņos gan nespēlēju, bet izrādes mūzika gan visu laiku skan ausīs. Vai arī tu mosties nakts vidū un prāto – kā īsti tai ainā spēlēt? Smadzenes neatslēdzas. Bet ikdienā cenšos pasmaidīt, pat, ja tagad vaigs mazliet vairāk norūpējies. Man ir svarīgi nezaudēt humora izjūtu – pret pārējiem, un, galvenais, pašam pret sevi. Ja cilvēks sāk sevi pārāk nopietni uztvert, beigas ir. Pašam sāk šķist, ka viņš kļuvis tik nopietns, tik svarīgs. Spēja paironizēt par sevi man liekas viena no vērtīgākajām lietām.
Smīdinātāju, dramatiskās vai mīlētāju lomas – kuras pašam ir tuvākās?
Tas ir atkarīgs no materiāla, un nav tik būtiski, vai tā komēdija vai drāma. Jā, komēdijas man ir tuvas, nenoliegšu. Tas pats Stenlijs “Neiespējamajā misijā” – man vienkārši ir interesanti. Kādreiz pat uztraucos par to, ka esmu smieklīgs. Nemaz to īsti negribēju. Laikam pat mazliet kaunējos. Tad vienā mirklī sapratu – es vienkārši esmu smieklīgs un tur neko nevar darīt. Cits varbūt gribēdams tāds nav. Filmējot “Viņas melo labāk”, pat bijām spiesti reizēm pārtraukt filmēšanu, jo aktrises nevarēja nospēlēt ainu – esot jāsmejas par mani. Es gribu teikt – ir labi, ja tu kādam radi prieku. Tikpat labi ir, piemēram, izrāde “Salemas raganas”, un man atkal ir interesanti. Vai, piemēram, “Brutāls un dēls” – man ļoti patīk šī izrāde. Ir labi, ka man dod dažādas lomas.
Nedz iepriekš, nedz arī šajā sezonā par nodarbinātības trūkumu neesi varējis sūdzēties. Tavs vārds ir teju katrā lielajā Dailes teātra jauniestudējumā, un arī repertuāra izrāžu saraksts tev ir viens no garākajiem. Priecājies par tādu pieprasījumu?
Jā, darba patiešām ir daudz. Nesen ievēroju, ka esmu uz skatuves gandrīz katru vakaru. “Talantīgais misters Riplijs” kopš augusta sākuma ir jau trešais jauniestudējums šajā sezonā. Sākām ar “Neiespējamo misiju”, turpinājām ar “Iemīlējies Šekspīrs” un pēc pauzītes sekos arī kolēģa Artūra Dīča sarakstītā oriģinālluga “Blokmājas Dons Kihots” režisora Gundara Silakaktiņa vadībā. Tādā tempā, saprotams, ap gadumijas tumšo laiku iestājās zināms lūzuma punkts, ir mazliet jāsaņemas. Bet es to neanalizēju, tā vienkārši ir.
Tev ir sava metode, kā koncentrēties pirms izrādes jeb “ieiet tēlā”?
Man patīk ierasties uz izrādi laikus, vismaz stundu, pusotru pirms norādītā laika. Nevaru ielēkt tā – pēdējā brīdī. Gribu mierīgi visu atcerēties, iziet cauri materiālam, noskaidrot domas. Tas nomierina un sagatavo. Tāpēc man tuvāki ir arī tie režisori, kuri, iestudējot izrādi, ir sagatavojušies, kuriem ir skaidra vīzija par materiālu. Citādi mums katram par jebkuru rindkopu būs sava interpretācija. Kad aktieri paši sāk ņemt rokās vadību, neesmu novērojis, ka tas būtu beidzies ļoti labi.
Runājot par režisoriem un aktieriem – tūlīt, tūlīt pie skatītājiem nonāks jauns seriāls – “Terapeite bez grāda”, kurā esi vienā no galvenajām lomām un kura režisors ir tavs Dailes teātra 8. studijas kolēģis Intars Rešetins. Jādomā, saprotaties no pusvārda?
Ar Intaru režisora – aktiera attiecībās jau esam bijuši vairākkārt, gan iestudējot “Balto vārnu melnā krāsā”, gan “Mūsējās”, gan šajā vasarā “Skroderdienas Silmačos”. Vienkārši esam labi čomi. Svarīgi, ka viņš pats ir aktieris un zina šīs profesijas drēbi. Viņš spēj atrast īstos vārdus aktieriem, jo ir dziļi iekšā profesijā un spēj to ļoti labi likt lietā. Tas ir īpašs talants, jo, piemēram, sportā ne katram labam spēlētājam izdodas būt arī labam trenerim.
Tu esi kritisks pret sevi kā aktieri? Vai ņem vērā kritiķu teikto, komentārus internetā?
Esmu diezgan paškritisks, vismaz cenšos saglabāt kritisko domāšanu, lai ko darītu, arī pret savu darbu. Reizēm pat šaubos un prātoju par daudz – varētu tā, un tad vēl arī citādi. Arī nofilmēto materiālu seriālos neskatos – ir grūti distancēties no procesa. Tu sāc domāt, kā varēja citādi. “Viņas melo labāk” gan nesen paskatījos – bet ar labu laika noilgumu. Bija tīri labi.
No kritiķu teiktā norobežojos apzināti, komentārus nelasu vispār. Jebkuram cilvēkam gan dzīvē, gan profesijā vajadzīga atzinība, katram ir vajadzīgs, lai viņu paglāsta.
Ne jau tikai algas dēļ tu nāc strādāt uz teātri. Protams, tu gribi dzirdēt, ka esi baigi foršais. Jebkurš to grib.
Taču komentāros ir grūti saņemt tikai atbalstu vai izsvērtu novērtējumu – tur vienmēr lielākā daļa būs tādu, kas pajautās – kāpēc viņi šo tipu vispār laiž uz skatuves? Mana pārliecība – teātrī es kā aktieris īstenoju režisora ideju, pieliekot klāt daļu sevis. Izrāde tomēr ir režisora virziens, skatījums. Protams, man ir savējo – draugu, kolēģu – loks, ja gribi, “burbulis”, kurā pārspriežam notikušo.
Iepriekš tava spilgtākā loma seriālu frontē bija jurists Kārlis “Viņas melo labāk”. Arī šoreiz tavam varonim esot līdzīga profesija. Esi domājis par to, ka režisori, iespējams, saskata tevī kaut kādas juristiem raksturīgas īpašības, lai kādas tās būtu?
Pirmkārt, man ir prieks, ka šis ir diezgan svaigs komēdijseriāls. Amerikā tā oriģināla – “Web Therapy” – pirmizrāde bija salīdzinoši nesen, 2014. gadā, ar Lisu Kudrovu galvenajā lomā. Šim stāstam ļoti interesants uzstādījums – visa darbība notiek caur kameru un datora ekrānu. Iespējams, lielākā daļa skatītāju varētu būs sievietes, bet tas nenozīmē, ka vīriešiem nevajadzētu skatīties. Filma jauniem cilvēkiem un nobriedušiem jauniešiem ap 40 – tādiem kā mēs un arī visiem citiem, jebkurā vecumā.
Šoreiz esmu galvenās varones vīrs, jā – atkal jurists. Skolas gados vienu brīdi patiešām vēlējos kļūt par juristu, un iespējams, viens no maniem iespējamiem tipāžiem. Tāds mazliet glums, uzvalciņā, ar atglaustiem matiem.
Dēlu iepazīstini ar teātra pasauli?
Uz bērnu izrādēm atvedu, lielajām viņš savā astoņu gadu vecumā vēl drusku par mazu. Pagaidām viņš vēro, reizēm ir līdzi teksta mēģinājumos.
Reiz pat pajautāja – ko jūs tai teātrī īsti darāt? Tikai pīpējat un smejaties?
Taisnība jau viņam laikam ir.
Kas notiek tad, kad nokļūsti ārpus teātra?
Nav viegli atrast pat tādu vienu vakaru – reizēm tāds gadās tikai reizi trīs nedēļās. Tad ar dēlu ejam uz rotaļu laukumu, pavingrojam, jāuzspēlē futbols – un man ir jātur viņam līdzi. Bērns jāaudzina ar piemēru. Ja pats kaut ko nedari, nevari pēc tam to prasīt arī no bērna. Gribu kopā ar viņu augt un attīstīties. Mājas ir mana miera osta. No laika gala vīrietim ir bijis tā, ka viņš iet ārā no mājas, cīnās, mēģina izdzīvot, bet vakarā atnāk mājās un ir miers. Man ir svarīga šī mana miera osta. Kad man bija 18 gadi, šķita, ka ģimenei kā institūcijai nav jēgas, bet ar laiku tas ir mainījies. Ja šobrīd izskan doma, ka ģimene nav vajadzīga, ka visuma centrā ir tikai un vienīgi “es” un “man”, tad tas ir nejēdzīgi.
Zināmā vecumā, īpaši pēc 40, cilvēki sākot domāt par globālākām tēmām. Daži to sauc par krīzi. Jūti ko tādu?
Man ir jau 41, varbūt kaut kas uz to pusi ir. Līdz 25 gadu vecumam cilvēks gatavs darīt vājprātīgus trakumus, ja atceramies kaut vai Kaupēnu – viņš bija tajā vecumā. Pēc tam cilvēks apjauš, ka viss nav tik vienkārši kā sauklī “dzīvo ātri, mirsti jauns”. Vēlāk tu sāc domāt, analizēt, kritiski izvērtēt notiekošo. Meklēt satvaru. Nav nekā ārpus mums pašiem, un pašiem sevī jāatrod jēga un ideja savai virzībai. Mēģinu dzīvot pēc vecāsmammas teiktā – nedari otram to, kas pašam nepatīk. Reizēm izdodas.
Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?
Ģimene. Aktieris. Cilvēks.
Bez kā nevari iedomāties savu dienu?
Bez tuvajiem cilvēkiem. Rīta kafija arī ir laba lieta.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Tas, ka joprojām esmu pieprasīts kā aktieris.
Labākā izklaide?
Kādreiz tās bija filmas, tagad – fizisks darbs. Laukos, pie krustmātes, manās bērnības mājās.
