Aktieris Gatis Gāga: “Pēc šiem gadiem teātra vidē, no mana sākotnējā ideālisma daudz nav palicis pāri…” 4
Aija Kaukule, “Nedēļa Kabatā”, AS “Latvijas Mediji”.
Ar saimnieka atbildību kādreizējais Jaunā Rīgas teātra aktieris Gatis Gāga arvien biežāk redzams nevis uz teātra skatuves, bet dažādos – kino un televīzijas – ekrānos. Aktieris šogad saņēmis nomināciju “Lielajam Kristapam” par otrā plāna lomu filmā “Ko zina klusā Gerda”, izpelnījies atzinīgus vārdus par lomu kino veiksmes stāstā “Dvēseļu putenis”, turklāt daudziem par pārsteigumu piekritis filmēties seriālā! Latvijas Televīzijā ik piektdienu varam sekot līdzi Gata Gāgas spēlētā ģimenes tēva un viņa sievas (Rēzija Kalniņa) spraigajam laulības šķiršanas stāstam “Projekts: šķiršanās”. Pats aktieris pasmaida – nereti lomas ir pilnīgā pretstatā tam, kas notiek paša dzīvē, – šķiršanās process kameru priekšā filmēts vasarā, kad aktieris gatavojies paša kāzām.
“Projekts: šķiršanās”, manuprāt, ir patīkams pārsteigums mūsu seriālu lauciņā – tas izdevies nesamākslots, spraigs un aktuāls. Tā ir igauņu scenāristu veiksme vai izdevusies latviešu aktieru savstarpējā “ķīmija”?
Drīzāk latvieši, adaptējot seriālu, pastrādājuši ļoti labi. Pats gan igauņu seriālu neesmu redzējis, bet, pēc nostāstiem spriežot, mūsējo varēja uztaisīt arī daudz sliktāk. Igauņiem stāsts esot diezgan plakans un klišejisks – labais ir labais un sliktais ir sliktais, bet patiesība ir balta vai melna. Mēs mēģinājām iet citu ceļu – mazliet pietuvoties dzīves īstenības sajūtai. Man ir liels gandarījums, ka mums tas ir vairāk vai mazāk izdevies.
Spēlēt Aivaru, tādu gana tipisku ilglaicīgi precētu latviešu vīrieti, kurš, nebaidos teikt, ir ar dzīvi neapmierināts īgņa, pašam bija izaicinājums?
Gluži tādu neesmu spēlējis ne kino, ne teātrī. Varbūt kaut ko uz latviešu tipiskā vīrieša pusi spēlēju Ingas Ābeles lugā “Sala” (Ude) un arī viņas “Jasmīnā”, kas vispār ir viena no manām pirmajām nozīmīgajām lomām teātrī, – bet tur drīzāk bija tāds, kurš ir ideju pilns, bet viņam ne pārāk labi sanāk. Bet seriālā viss nav tik vienkārši, kā sākumā izskatās, – būs dažādi negaidīti pavērsieni, kas samudžinās un sarežģīs visu, ko manis un Rēzijas spēlētais pāris ir mēģinājis uzsākt, un arī mana varoņa raksturā uzzibēs jaunas šķautnes.
Jebkuru lomu var nospēlēt vai nu vienkārši, vai smalki. Aivars nemaz nav tāds pavisam vienkāršs tēls. Arī viņam ir iekšā sāpe, iekšā gail neīstenotie sapņi, tamdēļ viņš ir tāds īgns un neapmierināts ar apkārt notiekošo. Bet tā jēga ir aktiermeistarībā, detaļās un smalkumos, īpaši kino. Labu aktieri atšķir iekšējā darbība – tas, vai visu laiku esi tiešā pieslēgumā katrai savas lomas epizodei, katram mikrouzdevumam, ko tavs tēls katrā mirklī vēlas, kā viņš reaģē uz kaut kādiem apstākļiem.
Nesen kādā intervijā teicāt, ka nekad nepieņemtu piedāvājumu, kas jums pašam kaut kādā veidā nešķistu akceptējams, pat ja tā būtu iespēja nopelnīt. Lomu seriālā vispirms atteicāt. Jāvaicā, kāpēc tomēr piekritāt?
Ir standarti vai ideāli, ko man negribētos pārkāpt. Nevēlos nolaisties līdz, manuprāt, zemākam līmenim. Līdz šim esmu varējis to īstenot, un ceru, ka tā būs arī turpmāk.
Ne tāpēc, ka tā būtu augstprātība no manas puses, lai gan tieši tā tas droši vien no malas izskatās, bet negribu tērēt savu dzīvi pa tukšo.
Lai gan pēc šiem gadiem, kas pavadīti teātra vidē, no mana sākotnējā ideālisma daudz nav palicis pāri, par spīti tam, uzskatu, ka aktierim ar savu darbu ir kaut vai mazlietiņ, kaut vai par milimetru kaut kas jāizmaina skatītāja apziņā. Jāliek aizdomāties par lieliem dzīves jautājumiem, par eksistenciālām tēmām. Tāpēc, ja neredzu, ka konkrētais piedāvājums potenciāli sniedz šādu iespēju, man nav interesanti tam tērēt savu laiku, pat ja par to tiek solīta samaksa.
Sākotnēji šķita, ka “Projekts: šķiršanās” būs plakans un klišejisks, un tas man nelikās interesanti. Protams, biju ārkārtīgi gandarīts, ka man lomu piedāvāja otrreiz, jo parasti tā nenotiek. Bet, kad pēc pāris mēnešiem filmēšanas komanda nebija atradusi nevienu citu aktieri, man piezvanīja otrreiz. Tad jau bija gatavi kaut kādi dialogi. Tiekoties ar režisori Lindu Olti, sapratu, ka viņai ir augsta mākslinieciskās kvalitātes latiņa un esmu pieņēmis pārsteidzīgu lēmumu, neiepazīstoties ar visiem lietas apstākļiem. Tad nu ļāvos šim piedzīvojumam un esmu ļoti gandarīts par iznākumu.
Tikko atkal varējām vērot “Dvēseļu puteni” televīzijā. Ar kādām acīm pats skatāties uz filmu un uz kareivi Konrādu tagad?
Vienīgais, kas ienāca prātā, ka oriģinālā Konrāds ir dundadznieks, un arī es nāku no Ugāles turpat tuvumā. Varbūt tēls būtu mazliet interesantāks, ja es būtu varējis runāt dialektā, tomēr kopējā stāsta fonā šī nianse nav būtiska. Šādas filmas vienmēr skatos divējādi. No vienas puses, ar aktiera un diplomēta režisora aci, vērtējot tehniskās veiksmes vai neveiksmes. No otras – ja ir uzņemta filma par mūsu tautas vēsturē nozīmīgām tēmām, man ir svarīgi, ka kopīgā stāsta spēks ir lielāks par tehniskām neveiksmēm vai kaut kādām vēsturiskām neatbilstībām. “Dvēseļu puteņa” gadījumā kopējā stāsta spēks pārspēj jebko citu. Mēs zinām, cik šāda vēriena filmas izmaksā Holivudā – tā pati “1917”, taču abu filmu operatori tiek nominēti vienai un tai pašai balvai. Domāju, ka tas ir kolosāls darbs, ko Dzintars (Dreibergs) kopā ar operatoru Valdi Celmiņu un visu komandu paveica.
Pārsteidzoši, ka līdzās nominācijai par labāko otrā plāna lomu – Pēteri filmā “Ko zina klusā Gerda” – nebija izvirzīta arī Konrāda loma “Dvēseļu putenī”.
Es arī biju pārsteigts, un, šķiet, ne tikai mēs divi. Filmā “Ko zina klusā Gerda” mans ekrāna laiks ir gana niecīgāks, bet, protams, jājautā žūrijai, kādēļ šāds lēmums. Vairāk nekā pārsteidzoši ir tas, kādēļ neviens no “Dvēseļu puteņa” nebija izpelnījies nomināciju par otrā plāna lomu, lai gan bija lieliski aktieru darbi: Mārtiņš Vilsons, Raimonds Celms, Jēkabs Reinis, Rēzija Kalniņa.
Šobrīd rāmi jeb vāku teātra mākslai uzlikusi pandēmija. Augustā pirmizrādi “Willa teātrī” piedzīvoja Rolanda Atkočūna iestudētā izrāde “Ceturtais krēsls”, kur spēlējat divatā ar Ingu Alsiņu-Lasmani. Kādas šobrīd ir jūsu un teātra attiecības?
Ar “Willa teātri” mani nesaista nekādas līguma attiecības, jo šis nav teātris ar štata aktieriem. Ir cilvēki, kas ir pietuvināti, bet nekādu līgumu nav, un nekādu naudu par to, ka it kā esi šajā teātrī, tu, protams, nesaņem. Bet man pašlaik darāmā pietiek manā ābeļdārzā – šogad ir novākti āboli, sula saspiesta.
Kāda bija Ugāles ābeļdārza raža šogad?
Pieklājīga. Ābeles ziedēja skaisti, bet aukstā pavasara dēļ neaizmetās tik daudz, cik varētu, bet pietiekami daudz, lai man būtu ko darīt vismaz līdz jaunajam gadam.
Jaunais sulu cehs iedarbināts?
Jā! Gada sākumā to palaidu, un šogad, līdzko beidzu filmēties seriālā, tā pa taisno uz laukiem un ābeļdārzā un sulu cehā iekšā. Nu katru nedēļu vedu uz Rīgu sulas un ābolus, vajadzēs spiest vēl klāt, lai pietiek līdz vasarai.
Lauki – Ugāles ābeļdārzs, sava zeme – vai pilsēta: teātris, kino – kurš no abiem šobrīd saista vairāk?
Tagad turpinu sēdēt uz diviem krēsliem. Kad biju Jaunā Rīgas teātra štatā, tad ābeļdārzs bija hobijs, pakārtots teātrim. Tagad ir otrādi – teātris kļūst par hobiju, un ābeļdārzs ir izvirzījies tuvplānā, lietojot kino terminoloģiju. Kad biju spiests aiziet no teātra, bija gads, kad man bija visu laiku lielākā ābolu raža. Tobrīd sapratu, ka man jāpatur visi āboli sev un jācenšas tos pārdot pašam – līdz tam lielāko daļu atdevu uzpircējiem. Kad atstāju sev tās visas tonnas un aprīlī pārdevu pēdējo ābolu, bija milzīgs gandarījums, ka esmu to paveicis pats saviem spēkiem. Man prieks, ka tagad pieprasījums pēc āboliem ir labs, bet pieprasījums pēc sulas ir audzis.
Tomēr man šī ābolu lieta nav tāds bizness, no kā varētu kļūt bagāts, taču tas ļauj uzturēt kārtībā laukus, neaizlaist saimniecību atmatā vai nepārdot zemi ārzemju pensiju fondiem vai sazin kam.
Darboties tur ir mana atbildība pret šo valsti un pret senčiem – pateicoties viņiem, es pie šīs zemes tiku.
Tagad ne viens vien varasvīrs netieši norādījis, ka māksliniekiem esot jāpārkvalificējas. Jūsu gadījumā tas savā ziņā notiek.
Tas, ka visiem māksliniekiem tagad būtu jākļūst par uzņēmējiem, ir totāls absurds. Ir sajūta, ka valstī šobrīd akūti trūkst naudas un vienkārši meklē vājāko ķēdes posmu, no kā vēl varētu izspiest kādus miljonus. Manuprāt, valdība rīkojas tuvredzīgi. Kārlis Skalbe 20. gadu sākumā uzstājās Saeimā ar runu, sakot, ka kultūras attīstība ir vienīgais nosacījums latviešu tautas pastāvēšanai. Nekāda ekonomika, nekas cits, izņemot kultūru, neglābs latviešu tautu ilgtermiņā un neļaus tai pastāvēt pēc simts un divsimt gadiem. Ja tiek nojaukti kultūras bastioni – tas šobrīd notiek visos virzienos gan ekonomiski, gan politiski –, tad diemžēl mūsu tautai es garu mūžu neparedzu. Bet es esmu optimists un ceru, ka veselais saprāts beigu galā uzvarēs un mēs varēsim turpināt dzīvot un attīstīties mūsu latviskajā kultūras telpā.
Arvien vairāk pats esat pamanāms kino laukā, par darbu repertuāra teātrī neesat domājis?
Filmēšanās ir neparedzams process – te tu filmējies, te veselu gadu nekas nenotiek, tāpēc, kā smejies, visas olas tajā groziņā, ko sauc par kino, es tomēr neliktu. Šobrīd esmu iesācis filmēties igauņu viduslaiku kino detektīvā “Aptiekārs Melhiors”, spēlēju zeltkaļa palīgu un miesassargu vienā personā. Šonedēļ sāk filmēt jauniešu seriālu, kurā esmu ticis pie sportisku jauniešu pārņemtas mājas pārvaldnieka lomas. Šeit arī ceru, ka varētu sanākt kaut kas interesants režisores Unas Rozenbaumas vadībā.
Šobrīd piedāvājuma no teātriem nav, bet es tādu arī neizskatītu. Esmu tam gājis cauri un, tēlaini izsakoties, to maizi esmu atēdies. Protams, ir vieglāk, esot siltā vietiņā, sociāli nodrošinātam, zinot, ka tev katru mēnesi konkrētā datumā kontā ienāks tik un tik naudas. Tomēr tas neatsver to sajūtu, kādu esmu ieguvis tagad. Nav viegli, bet ir forši.
…
Trīs vārdi, kas jūs raksturo vislabāk?
Zeme. Koks. Debesis.
Bez kā nevarat iedomāties savu dienu?
Bez iekšējas sakārtotības, sekojot Kurta Vonnegūta teiktajam: Dievs, dod man rāmu garu pieņemt visu, ko nespēju ietekmēt, drosmi ietekmēt visu, ko spēju, un gudrību vienmēr atšķirt vienu no otra.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Tās reizes, kad man ir izdevies tikt galā ar sarežģītiem uzdevumiem – gan uz teātra skatuves, gan ābeļdārzā.
Labākā izklaide?
Aizbraukt ārpus ierastās vides kopā ar sievu. Vajag sākt ar dzimtās zemes jaukumiem, tad var domāt par tālākām zemēm. Kāzu ceļojumu vēl neesam izdomājuši.
