Aktieris Andris Bulis par slavenībām: “Esmu mazliet skeptisks – Latvijas mērogos par to var drīzāk pasmaidīt” 0
Aija Kaukule, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Andris Bulis šobrīd aizvadījis ceturto sezonu kā Dailes teātra aktieris, savulaik bijis teātra projekta “Teātra observatorija” zvaigzne, tomēr viņš nebēdā, ja šobrīd daļa skatītāju viņu atpazīst kā populāru seriālu aktieri. Pavasarī Andris Bulis atzīmējis apaļu jubileju, vasaras sākumā novadīja Dailes teātra sezonas noslēguma koncertu, bet nu gatavojas darbīgai vasarai. Viens no viņa izaicinājumiem pirmoreiz iejusties jauna raidījuma – televīzijas šova “Iečeko slavenību” vadītāja lomā, ļaujot skatītājiem ielūkoties aiz sabiedrībā pazīstamu ļaužu spožās fasādes.
Jaunais raidījums no jūnija nogales otrdienās un ceturtdienās ekskluzīvi skatāms videoportālā “1188 Play”, bet rudenī – kanālā “STV Pirmā!”. Tikmēr pats Andris Bulis sevi par slavenību neuzskata, viņš lielāko lomu teātrī vēl gaida un domā, ka dzīvē arvien jāatstāj vieta negaidītām iespējām.
Aktieriem vasaras saulgrieži nereti ir karstākais darba laiks…
Tieši Līgo vakarā un Jāņos nestrādāju! Bijām Salacgrīvā kopā ar bērnības draugiem. Mēs visi strādājam ļoti dažādās profesijās – viens ir lidmašīnas kapteinis, cits strādā Vides ministrijā, es – aktieris, tāpēc gada laikā savākt kopā visus ir neiespējami. Mums ir tradīcija sakurināt ugunskuru pie jūras, pasēdēt, padziedāt latviešu dziesmas un plikiem nopeldēties piecos no rīta. Plāns īstenojās pilnībā! Jāņi man ir laiks, kad satikt neredzētus draugus, paskatīties, kas tad gada laikā ir izdarīts.
Tev aiz muguras ir interesanta sezona Dailes teātrī – gan ar skatītājiem, gan bez viņiem, ar pārceltām un atceltām izrādēm jeb, kā joko Dailē – sezona, kas sagāja sviestā.
Dailes teātrim šī bija ļoti veiksmīga sezona, jo arī otrajā lokdaunā cītīgi turpinājām strādāt. Gatavojām izrādes, ko nospēlējām tukšai zālei, tad tās iesaldējām, tad gatavojām nākamās. Tāds prieks bija 1. aprīlī, kad varēja visi nākt bez ierobežojumiem! Ļoti veiksmīgi iestudējumi, sākot ar Viestura Kairiša “Smiļģi” un “Rotkho”, arī Džona Malkoviča izrādes, tāpat arī mazās formas izrādes – ļoti interesants ir “Keruaka ceļš” vasaras dārzā.
Šī bija dažādām gaumēm adresēta, raiba un piesātināta teātra sezona. Beigās – četri izcili sezonas noslēguma koncerti, ko veidoja kolēģi Gints Andžāns un Artūrs Dīcis, un man bija iespēja tos vadīt. Beidzot man pašam bija iespēja piedalīties arī kopējā korī, ko man parasti neļauj, jo neesmu dziedošais aktieris!
Šajā savādajā teātra režīmā pēdējos gados ir izdevies iedzīvoties Dailes teātra štatā?
Kad Džilindžers mani uzaicināja strādāt Dailes teātrī, patiesību sakot, iejušanās sagādāja vismazākās problēmas. Līdz tam personīgi pazinu visus aktierus, ar lielāko daļu biju strādājis kopā. Katra māju sajūta, protams, ir savādāka.
Es cenšos pret aktiera darbu izturēties profesionāli – darīt to, ko no manis prasa, un izdarīt to ar tīru sirdsapziņu. Esmu sava teātra patriots. Skaidrs, ka ir svarīgi, kādas lomas tev dod un tas, vai esi vajadzīgs, vai tev uzticas.
Būsim godīgi, aktieris nav īsti laimīgs, ja vienkārši iet uz teātri, bet īsti labu lomu nav.
Aktiera profesija tomēr ir diezgan egoistiska, katram ir jādomā par savu ceļu. Es teātrī jūtos ļoti labi – man patīk kolēģu attieksme, teātra politika, profesionalitāte.
Bet kas pašam no visa pašlaik spēlētā ir tuvākais?
Ļoti priecājos, ka Regnārs (Vaivars) iedeva Gotfrīda Lenca lomu Remarka “Trīs draugos”. Esmu spēlējis Hemingveju, Remarku, šis likās tāds labs turpinājums. Spēlēt kopā ar Lauri (Dzelzīti) un Gintu (Grāveli), kuri ir labi mani draugi, likās ļoti forši. Tāpat arī pēc ilgākas pauzes strādāt kopā ar Regnāru.
Man ļoti patīk arī Klāva Meļļa iestudējums “Esiet sveicinātas, skumjas”. Sākumā to uztaisījām eksperimentālajai zālei, tad to pārcēla uz Mazo zāli, kur tā nepiedzīvoja pirmizrādi, jo tika pārcelta uz Lielo zāli. Nācās šajā procesā nemitīgi pārorientēties. Un kur tad vēl sezonas noslēguma koncerts! Līgo vakarā liku dziesmas no tā draugiem, sakot, ka tās noteikti ir jāzina. Kopā ar zāli ar humoru pasmējāmies par tiem diviem gadiem, kas ir aiz muguras.
Protams, ceru, ka vēl būs iespējas nospēlēt teātrī kādu lielu, nopietnu, atbildīgu lomu. Taču tas vienmēr ir lielais nezināmais, un teātrī aktieris ir atkarīgais elements. Pats esmu piedzīvojis dažādus laikus teātrī. Savulaik “Teātra observatorijā” spēlēju tikai lielas lomas, bet pēc tam septiņus gadus esmu bijis bez teātra un piekritis spēlēt tikai tad, ja man tas patiešām patīk. Tagad man jau ir tāds vecums, kad māku izvērtēt aktiera profesijas plusus un mīnusus.
Apaļo 40 gadu jubileju pavasarī nosvinēji?
Ir māņticība, ka 40 gadus vīriešiem nevajadzētu svinēt. Manā gadījumā ļoti veiksmīgi tajā marta dienā iekrita “Trīs draugu” izrāde. Neko labāku nevarētu vēlēties kā savā dzimšanas dienā būt uz skatuves. Izrādē ir teksts, ka Robertam, ko spēlē Lauris Dzelzītis, ir dzimšanas diena. Kad paklanījāmies izrādes beigās, Gints Grāvelis par to atgādināja, paziņojot publikai, ka Andrim Bulim šodien ir četrdesmit!
Tā sajūta, kad tev vēlreiz aplaudē tūkstotis cilvēku, nav salīdzināma ne ar ko citu.
Tie ir tādi mazi laimes brīži, kas padara dzīvi laimīgu kopumā.
Ne tikai tev, arī dēlam nesen bija nozīmīgs dzīves slieksnis – pilngadība. Kā ir būt teju pieauguša dēla tēvam?
Šis ir tāds pārdomu brīdis abiem mums, jo abiem ir tādi zīmīgi gadu sliekšņi dzīvē. 40 vīriešiem tomēr ir zināms slieksnis, tāpat arī 18. Taču man ir liels prieks, ka viss ir tieši tā, kā tas ir. Dēls nu ir liels puika, var komandēt tēti. Viņam priekšā 12. klase – viņš ir ļoti patstāvīgs, jau strādā vasaras darbā. Lai gan tagad saruna ar viņu ir mazliet citāda, mūsu attiecībās nekas daudz nav mainījies. Kopā ar dēlu aizejam uzspēlēt basketbolu viens pret otru vai Līgo vakarā paboksēties.
Prieks, ka tagad viņš mani vairāk uzskata par čomu. Cenšos dot viņam daudz brīvības, bet reizē man ir svarīgi, lai saglabājas kaut kādas vērtības. Skola, attieksme pret lietām, kas man ir mācītas un vienmēr bijušas svarīgas – cieņa, patriotisms. Protams, astoņpadsmit gados jūra ir līdz ceļiem – atceros pats sevi šajā vecumā. Vecākiem te jābūt kā labiem tiesnešiem – jābūt klāt, bet nemanāmi.
Šajā vasarā tev darba pilnas rokas?
Šogad jūlijā pagaidām ir brīvas tikai dažas dienas. Kāzas, sporta spēles, koncerti, filmēšana – man tas viss patiešām patīk. Es absolūti nesūdzos, jo iepriekšējie divi gadi, aizslēdzot visu ciet, parādīja, cik šī profesija ir trausla. Būtu diezgan muļķīgi tagad neizmantot iespējas. Piekrītu arī domai, ja aktieris spēj atpūsties vairāk nekā trīs dienas, tad kaut kas nav kārtībā ar viņa attieksmi pret profesiju. Aktierim visu laiku vajag kaut ko meklēt, gribēt kaut ko vairāk, citādāk.
Šobrīd gaisā iet raidījums par slavenībām tavā vadībā. Pats jūties kā slavenība?
Šis man ir pavisam jauns izaicinājums – veselu dienu pavadu kopā ar vienu cilvēku, ir pārbraucieni, stundām ilga filmēšana. Attiecībā uz vārdu “slavenība” esmu mazliet skeptisks – Latvijas mērogos par to var drīzāk pasmaidīt.
Man patīk domāt, ka braucu ciemos, piemēram, pie Latvijas uzņēmējas Marikas Ģedertes, kura dzīvē ir kaut ko sasniegusi. Šis “slavenības” vai “zvaigznes” vārds ir nekonkrēts. Mans dēls nosauc dažas “YouTube” vai “Instagram” zvaigznes, bet es viņus nezinu. Latvijā superzvaigznes savulaik bija tie paši aktieri, estrādes dziedātāji – manas zvaigznes arvien ir Viktors Lapčenoks un Nora Bumbiere.
Drīzāk šobrīd ir daudz pazīstamu cilvēku, ar kuru viedokli rēķinās, kuri spēj ietekmēt citu, piemēram, jauniešu, viedokļus. Uzskatu, ka zvaigzne kino ir Toms Krūzs, futbolā – Deivids Bekhems vai mūzikā – Lēdija Gāga, kurus pazīst visā pasaulē. Slavens ir tas, kura vārdu nosaucot neviens nejautā, kāda ir viņa profesija.
Tevi pašu neuztrauc tas, ka liela daļa publikas pazīst tevi tikai kā populāru seriālu aktieri?
Pats sevi uztveru kā aktieri, nešķirojot, kādā formātā. Reiz uzstājos latviešiem Floridā un, stāvot aizskatuvē, izdzirdēju, ka mani piesaka kā populāru ziepju operu aktieri.
Toreiz nodomāju – tikai ne to! Taču, izrādās, tas bija kompliments! Amerikā ziepju operu seriāli ir otra Holivuda.
Man nav iebildumu pret seriālu piesaukšanu saistībā ar manu vārdu – arī tā ir daļa no manas profesijas. Un, piemēram, seriālu “Tunelis” ar zekiem un cietuma dzīvi par ziepju operu nenosauksi. (Smejas.) Klīst runas, ka filmēšot arī trešo sezonu!
Kādēļ mēs tomēr skatāmies uz slavenībām, uz viņu dzīvi?
Manā gadījumā, gribēju parādīt šos cilvēkus varbūt nedaudz citādi, nekā mēs, sabiedrība, viņus pazīstam. Citādi ir tikai priekšstati, kas radušies no sociālajiem tīkliem, no medijiem. Man bija interesanti aizbraukt, pavadīt laiku ar šo cilvēku dienas garumā un parādīt viņu, gribu teikt, dziļāk.
Man kā aktierim tas ir interesanti, jo profesija pieprasa iedziļināties raksturos. Man ir ļoti interesanti – ar Mariku Ģederti, ar Lindu Mūrnieci. Vai Viktoriju Vaildu, kura pretendē būt “latviešu Bārbija” ar milzīga izmēra krūtīm un daudzām plastiskajām operācijām, mītot Kannās, Nicā un Milānā. Kāpēc viņai ir vairāk nekā 214 tūkstoši sekotāju? Kādēļ viņa un viņas vīrs izvēlas šādu dzīvi? Šīs tikšanās, dažādie, pārsteidzošie, arī skumjie dzīvesstāsti ir bagātinājuši mani. Es gribētu, lai arī cilvēki tos uztvertu ar sapratni, nevis nosodījumu.
Kādi ir tavi šīs vasaras pieturas punkti – kur varēsim sastapt tevi klātienē uz kādas skatuves?
Viens no lielākajiem un gaidītākajiem plāniem – augustā jāpabeidz filmēt Māra Martinsona filmu “Zeme, kas dzied” par Dziesmu svētku dzimšanu. Filmā esmu Rihards Tomsons, viens no galvenajiem varoņiem, uzņēmējs, viens no organizatoriem, lai Dziesmu svētki pirms 150 gadiem notiktu. Esam finiša taisnē, atlicis Valmierā nofilmēt gājienu, kurā piedalās vismaz tūkstoš cilvēku – restaurējam to, kā tas noticis pirms 150 gadiem.
2023. gada pavasarī gaidām filmas pirmizrādi. Ļoti gaidu šo notikumu. Filmā ir ļoti spilgta kultūrvēsturiska un patriotiska nots, stāstot par to, ko mēs, latvieši, paveicām. Turklāt esmu pārliecināts, ka stāsts par to, kā patiesībā radās Dziesmu svētki, daudziem būs pārsteigums. Kad Dainis Ivāns mums par to stāstīja, kā tas notika, stāvēju atvērtu muti. Tas, ko latvieši spēja izdarīt starp divām varām – baltvāciešu un krievu –, ir apbrīnojami.
Tu darbojies arī citos projektos ārpus teātra, tostarp, piemēram, Ivana Viripajeva izrādē “Saules līnija” krievu valodā.
Ivans Viripajevs šobrīd ir Krievijā aizliegts autors. Savukārt izrādes režisore Žeņečka jeb Jevgeņija (Šermeņeva) ir pametusi Maskavu kā disidente. Viņa mani uzrunāja pirms diviem gadiem, pirmo izrādi kopā ar kolēģi Mariju (Daņiluku) nospēlējām pirms kovida sākuma. Tikko nospēlējām izrādi arī Starptautiskajā teātra festivālā Netā Bulgārijā.
Izrāde ir krieviski, jo tas ir trāpīgi attiecībā uz to, kas notiek šodien. Izrādē ir pāris, kur sieva ir krieviete, bet vīrs – latvietis. Daudz tekstu un zemtekstu, te var ielikt daudz personīgā. Izrādi atsāksim spēlēt septembrī, pašlaik to tulko latviski.
Šajā laikā esmu izveidojis arī trīs jaunas programmas. Vienā no tām lasu dzejoļus no manām četrām dzejas grāmatām, muzikālo pavadījumu veidojot Tomam Juhņēvičam vai Ērikam Upeniekam. Vairāk izklaidējoša ir programma kopā ar Gintu Grāveli – viņš izpilda teātra dziesmas, un es lasu dzejoļus, tā mēs abi kopā ampelējamies.
Savukārt kopā ar Matīsu Pavītolu esam izveidojuši manas dzejas un viņa oriģinālmūzikas programmu – jau bijām Rīgā un Tērvetē, bet būs vēl. Lasīt savu dzeju cilvēkiem ir liels izaicinājums, jo tas daudziem ir kaut kas nezināms, un man, par spīti tam, ir jāmēģina klausītājus padarīt par savējiem.
Tavs šīs vasaras obligāti izpildāmais plāns?
Tāda īsti nav. Tas dod to mazo brīvību, ka nekas nav obligāti. Mērķis ir labi, bet brīvība to īstenot – vēl labāk. Kāds izcils režisors teica – izrāde jāspēlē ar pavērtu muti, lai Dievam ir iespēja iedot tev iedvesmu. Durvīm vienmēr jābūt pavērtām.
Pieturzīmes
Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?
Veselība, veselība, veselība!
Bez kā nevari iedomāties savu dienu?
Bez rīta bučas meitai un laba vēlējuma dēlam.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Arvien esmu pieprasīts.
Labākā izklaide?
Manos 40 gados – mazs laimes mirklis vasaras izbraukumā manā vecajā kabrioletā, skanot mūzikai.
