Aktieris Andris Bulis: “Mācos steigties lēnām!” 0
Iemīļotā seriāla “Viņas melo labāk” aktieris un LNT raidījuma “Dzīvīte brīvdienās” vadītājs Andris Bulis jauno gadu pirmoreiz sagaidīs kā Dailes teātra aktieris. Šoruden pievienojies repertuāra teātra aktieru saimei, Andris priecājas par katru izaicinājumu teātrī, smejot, ka pašlaik izbaudot medusmēnesi ar Dailes teātri. Līdztekus aktieris filmējas iemīļotā seriāla “Viņas melo labāk” jaunajai sezonai, kur viņa varoni piemeklēšot negaidīti dzīves pavērsieni. Tikmēr ārpus skatuvēm un kameru gaismām viens no visvairāk aizņemtajiem aktieriem katru brīvo brīdi velta ģimenei – sievai Ilzei, 14 gadus vecajam Markusam un teju divus gadus vecajai meitiņai Alisei. “Mācos steigties lēnām,” saka Andris, atklājot, ka pie viņa atgriezusies arī dzejas mūza un top jauni dzejoļi, kurus viņš vēlētos lasīt dzīvās mūzikas pavadījumā.
Pēdējos gados itin bieži mēroji ceļu uz Daugavpils teātri. Jādomā, pievienojoties Dailes teātrim, šis posms ir noslēdzies.
Šobrīd Daugavpilī man ir palikušas divas izrādes – Džilindžera pagājušajā gadā iestudētā “Hantele killeram”, un ļoti ceru, ka vēl tiks nospēlēta arī “Iemīlējies muļķis muļķītē”. Tas ir teātris, kurš man deva iespēju spēlēt tad, kad pēc Teātra observatorijas slēgšanas vairs nebija spēles vietas Rīgā. Toreiz teātra vadītājs Oļegs Šapošņikovs piedāvāja spēlēt izrādē “Meli” – paldies viņam, ka uzticējās, riskēja un pielāgojās manam noslogotajam grafikam, kā arī māksliniekam no Rīgas maksāja varbūt vairāk, nekā budžets atļauj.
Kopīgu valodu ar Dž. Dž. Džilindžeru atradi tieši Daugavpilī?
Kad prātā jau biju pielicis punktu Daugavpils periodam, saņēmis vairākus piedāvājumus strādāt arī ārpus Latvijas, satiku Džilindžeru, kurš uzaicināja spēlēt “Iemīlējies muļķis muļķītē”. Tas bija jauns izaicinājums, liela loma, un priecājos, ka sadarbība iznāca veiksmīga. Konkrēts piedāvājums strādāt Dailes teātrī gan nāca pēc izrādes “Hantele killeram”. Agrāk mājienu strādāt Dailē biju noraidījis – jo toreiz bija daudz darba, nedomāju par citām lietām, ka man tas bija vajadzīgs.
Kāds iemesls lika tev, brīvmāksliniekam, kurš pats nosaka savu dzīves ritmu, atgriezties repertuāra teātrī?
Tas nebija vienas dienas lēmums. Dzīvē notiek pagriezieni un parādās apstākļi, kas liek aizdomāties. Ģimene. Vecums… Man tagad ir citas prioritātes. Arī Džilindžers šo soli bija pārrunājis ar Dailes teātra aktieriem, jo katrs jauns kolēģis, kurš ienāk, ir nebijis elements organismā. Teātris skrien kā sprinteris – var, pieņemot aktieri, uzvilkt labāku “nagleni”, kas dzen uz priekšu, bet var gadīties, ka tā “spiež”. Tā ir ļoti smalka lieta. Šobrīd nav sajūtas, ka esmu ciemiņš svešā mājā, drīzāk ir sajūta, ka biju aizkavējies un pārnācis mājās tikai tagad.
Sezonu sāki uzreiz ar lielo skatuvi!
Varu atklāt, ka izrāde “Lulū” bija pirmā reize uz Dailes teātra lielās skatuves, pirms tam biju tur kāpis, tikai pasniedzot balvu. Pirms sākām mēģināt “Lulū”, speciāli aizgāju, nostājos tukšas skatuves vidū un kādu brīdi skatījos tumšajā, lielajā skatītāju zālē kā lielā nezināmajā.
Kas top šobrīd?
Strādāju ar Lauru Grozu-Ķiberi, iestudējam “Salemas raganas”, kur spēlēšu kopā ar Olgu Dreģi un Indru Briķi. Artūrs Millers rakstīja lugu par senām raganu prāvām, bet, ja šos notikumus “pievelkam” šodienai, stāsts kļūst ļoti mūsdienīgs – sabiedrība joprojām nosoda indivīdus, kas atšķiras. Pēc tam Māra Ķimele Rīgas Krievu teātrī iestudēs Ingas Ābeles “Salu”. Šī būs pirmā reize, kad spēlēšu pie savas teātra fakultātes pasniedzējas, bet otrā, spēlējot Ingas Ābeles darbā Krievu teātrī – pirmais bija “Jasmīns”.
Gana ilgi esi bijis arī raidījuma “Dzīvīte” komandā. Kas tevi saista tur?
Tur esmu jau 14. sezonu – televīzijā debitēju tikko pēc augstskolas. “Dzīvītē” esmu izgājis visas attīstības stadijas – sāku strādāt, lai nopelnītu, tad vienkārši turpināju iesākto, un tad, kad jau biju nolēmis kaut ko mainīt dzīvē, bija reize, kad Vija Kilbloka tik forši, cilvēciski ar mani izrunājās.
Pēc šīs sarunas aptvēru, ka šī ne tikai ir komanda, ar kuru esmu vienā laivā, bet man ir gods tur būt, un ceru būt raidījumā, kad “Dzīvītes” zīmols nākamgad svinēs 25. jubileju.
Protams, agrie filmēšanās rīti atņem laiku ģimenei, bet reizē raidījums man ir devis iespēju iepazīt brīnišķīgus latviešu autorus, ilustratorus. Starp viņiem ir cilvēki, kuri reiz būs klasiķi, tāpēc priecājos, ka dzīvoju foršā laikā, kad tepat līdzās šie talantīgie cilvēki, kad ir Latvijas simtgade. Redzot viņus, apjaušu, ka mēs esam patiešām skaista, talantīga un jaudīga tauta.
Tava varoņa Māra gaitas turpināsies arī seriāla “Viņas melo labāk” nākamajā sezonā?
Šobrīd viss notiek, filmējam nākamo sezonu, par ko man ir prieks. Māris no Latvijas turīgākā biznesmeņa kļūst par visneturīgāko, mitinās Purvciemā. Nabaga zēns no baltā gulbja pārtop par neglīto pīlēnu. Nezinu, vai ir daudz seriālu, ka ļauj tev no sliktā puiša pārtapt labajā, bet man šī iespēja ir! Prieks, ka joprojām kopā ar mani ir Lauris Dzelzītis un Anete Krasovska – jauna, ļoti talantīga un profesionāla aktrise. Nezinu, cik ilgi mans tēls vēl filmā darbosies, bet, esot procesā, tu nedomā par beigām. Žēl, ka tādus seriālus nefilmē katru dienu – tie uztur aktieriskā formā, protams, dod arī kādu gabaliņu slavas. Man ir prieks, ka seriāls ir skatīts un iemīļots, un vēl lielāks prieks ir par tiem skatītājiem, kuri pēc tam atnāk paskatīties, kā spēlēju teātrī.
Vecgada priekšvakarā tu mēdz atskatīties uz to, kādas uzvaras bijušas aizgājušajā gadā?
Agrāk, skolas laikā, mēdzu uz lapiņas savilkt kopā izdarīto un atzīmēju, ko gribu nākotnē. Toreiz varēja tā sapņot, jo nākotnes plāni bija pilnīgā miglā, nezināju, ko darīšu parīt. Tagad nākamā gada datumi jau ir iezīmēti, tomēr piekrītu – vajadzētu apsēsties un vismaz desmit minūtes padomāt par notikušo kaut vai tāpēc, lai saprastu – mesties tajā vāveres ritenī atkal iekšā vai tomēr no kaut kā atteikties. Tas ļautu veltīt vairāk laika tuviniekiem, sev. Īpaši tagad, kad mazā meitiņa prasa daudz uzmanības un ir jāpalīdz sievai un dēlam, kurš beigs pamatskolu. Reizē līdzās ģimenei vienmēr ir otrs saraksts – tev piedāvā aizbraukt tur, nofilmēties tur. Šobrīd, pirms kaut kam piekrist, pajautāju ģimenei. Protams, viņi neko neaizliedz, bet man ir vieglāk darīt savu darāmo, zinot, ka ir viņu atbalsts.
Kā ar tavu dzejas mūzu – tā gaida savu kārtu?
Pēc otrās grāmatas nevarēju neko uzrakstīt aptuveni pusgadu, bet nu, pēc ilgāka pārtraukuma kaut kas atkal top, iespējams, nedaudz neierastāks kā līdz šim. Negaidīti iedvesma atnāca rudenī, lai gan tas nav mans mīļākais gadalaiks.
Par ko raksti?
Kaut kas romantisks, pat erotisks – pašam ir interesants process, pat ja brīžiem neapzinos, kādēļ tieši tā. Reālā taustāmā formā kaut ko varēs dzirdēt un redzēt pavasarī. Esam nofilmējuši video dzejolim – šāds formāts daudzās zemēs ir ierasta lieta, bet atradu šeit uzņēmīgus jauniešus, kas teica – ja tu pats rakstīsi un lasīsi, darām! Esmu saticis brīnišķīgu mūziķi Viesturu Melderi, kurš spēlē ģitāru. Šobrīd strādājam pie tā, lai es varētu lasīt dzeju ģitāras pavadījumā. Galvenais, ka tas notiek bez steigas. Mācos steigties lēnām.
Kas būs pirmā lieta jaunajā gadā, ko vēlies izdarīt?
Pirmajā janvārī svinēšu meitas divu gadu dzimšanas dienu.
