“Aktieriem nav elpināšanas aparātu”. Saruna ar aktrisi Ingu Misāni-Grasbergu 1
Vita Krauja, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Šodien Nacionālā teātra Jaunajā zālē priekškaru vajadzēja vērt uzvedumam “Aukle”, kas veidots pēc franču mūsdienu dramaturģes Leilas Silimani romāna “Klusā dziesma” motīviem.
Dramatizējuma autors un režisors ir Intars Rešetins. Ārkārtējās situācijas dēļ atliktās pirmizrādes vietā ir vien pieņemšanas izrāde pašiem aktieriem un režisoriem. Ar Mirjamas – mātes – lomas, atveidotāju aktrisi INGU MISĀNI-GRASBERGU runājam gan par darbu pie jaunā iestudējuma, gan aktieru sajūtām šajā laikā un teātrī.
– Tā kā izrādē “Aukle” runa par visdažādākajām ar ģimeni saistītām peripetijām un bieži vien tieši vecākiem esam lielākais prieks, jautāšu tā – ja jums būtu uz trim izrādēm jāatved sava mamma, lai viņa redzētu, vai ir bijis vērts, ka meita izvēlējusies teātri, – kurus uzvedumus jūs izvēlētos?
I. Misāne-Grasberga: – Starp citu, tās izrādes, kuras es būtu vēlējusies, lai mamma redz, patiesībā pat netīši sanācis, ka viņa tās ir arī noskatījusies. Izņemot varbūt vienīgi manu pirmo, debijas, lomu Džuljetu diplomdarbā, jo izrādi spēlēja Liepājā (Inga Misāne-Grasberga ir Liepājas teātra kursa audzēkne. – V. K.).
Savukārt uz viesizrādēm Rīgā mamma un tētis nevarēja atbraukt, jo dzīvo ļoti tālu, Mērdzenē, mazā ciematiņā starp Ludzu un Kārsavu. Tur esmu izaugusi, izskolojusies… Bet mamma bija atbraukusi uz “Pūt, vējiņiem!” Gaļinas Poļiščukas režijā, redzēja manu Zani, lomu, kas man bija ļoti labs pārbaudījums, lai sāktu aptvert, kur esmu es un kur jau veidoju lomu.
Par to esmu pateicīga Poļiščukai, jo gan šajā, gan nākamajās mūsu sadarbībās viņa man lika sākt domāt un apgrūtināt sevi kā aktrisi. Būt aktierim – tā ir ļoti sarežģīta profesija, smaga, un ar katru gadu par to pārliecinos arvien vairāk. Un apbrīnoju kolēģus, kuri nodarbojas ar šo, jā, izredzēto profesiju, jo tas patiešām nav vienkārši.
Iespējams, viena loma var sanākt netīšām, varbūt divas, bet, lai strādātu uz skatuves ilglaicīgi, tas paģēr gan sviedrus, gan asaras, gan nervus. Un es apbrīnoju cilvēkus, kuri savu darba mūžu velta teātrim, ar dažādiem kāpumiem un kritumiem. Bet arī to visu sevī ietver teātris.
Un man ļoti liels prieks par “Sarkangalvīti un vilku”, lai cik dīvaini tas būtu, bērnu izrādi. Kā atgādinājumu pašai, cik būtiski nepazaudēt bērnu sevī. Pēdējā laikā mana mamma savu meitu gan vairāk redz ekrānā.
– No jūsu seriālu lomām visspožākā man šķiet “Saplēstās krūzes” viltīgā, zaglīgā šķelme Marija, kurai tik ļoti gribas labi ieprecēties, bet beigās tomēr jāsēžas vien uz Mārtiņa Egliena spēlētā pastnieka riteņa stieņa…
– Man mājās nupat izveidojās komiska situācija. Seriālā “Viņas melo labāk” šobrīd parādās mana varone, kas iznākusi no cietuma. Dēli pa reizei uzspēlē spēli, kur iesaistīti policisti un sliktie puiši, kurus viņi ķer un liek cietumā, taču tas viss ir ļoti uzjautrinoši.
Ja arī es kādreiz nepakļaujos mazākā dēla untumiem, viņš piedraud ar cietumu. Nu, seriālā ieraudzījis manu varoni nupat no ieslodzījuma, dēls prasa: bet kāpēc tu, mammu, šoreiz esi tik dusmīga?
– Kas ir no jūsu dzimtās puses līdzpaņemtais?
– Godīgums, atklātība, brīžiem – neiecietība, spītība. Šīs varbūt sabiedrībai ne īpaši pievilcīgās īpašības, man šķiet, ļoti der profesijai. Tāpēc, ka arī izrādes jāveido godīgas un aktierim jāspēlē godīgi.
– Jūsu minētās Džuljeta, Zane, arī Emma “Pie bagātās kundzes” un Liena “Mērnieku laikos” ir mīlētājas, bet lielākoties režisori jūsos tomēr vairāk saskatījuši raksturotāju – kā Madi, Mazbērzu kalponi Blaumaņa “Trīnē”, kā Turusinu “Arī gudrinieks pārskatās”…
– Ir vēl, kas man nāk līdzi no dzimtās puses. Prasme pieņemt tev piedāvāto. Tas bieži vien ir ļoti grūti, bet, kā jau teicu, aktiera dzīvē ir dažādi pārveidošanās brīži. Gan tādi, kad vairāk esi gatavs mīlētājiem, varoņiem – bet arī tas neizslēdz raksturu –, gan pavisam spilgtai paletei. Un ir tik neaptverami un netverami, kā laiks kārto un piedāvā dažādas iespējas.
Tikai likumsakarīgi, ka režisors tevi izvēlas kādai raksturlomai, bet tad pēkšņi tās nāk cita pēc citas. Es neteiktu, ka no tā sagurstu, tā nav, vienkārši izbaudu laiku, kad man dāvāta iespēja spēlēt šāda veida lomas. Un nu man šķiet, ka pēc Leilas Silimani romāna “Klusā dziesma” motīviem veidotajā izrādē “Aukle” režisors Intars Rešetins, uzticot man Mirjamas, mātes un profesionālas advokātes, tēlu, īsteno kādu manu slēptāko vēlmi…
Bijuši tādi mirkļi, kad domāju, ko gribētu sevī vairāk atvērt, uzdrīkstēties. Bieži vien tas ir ļoti sāpīgi, jo stipra ir arī vēlme paturēt, nelaist vaļā… Bet dzīve rit uz priekšu, un – ko tur vairs krāt.
– Intara Rešetina atrastā un līdz šim Nacionālajā teātrī vēl nekad neiestudētā Leila Silimani pieder tai pašai mūsdienu franču dramaturgu paaudzei, četrdesmitgadniekiem, kam Florians Zellers, no kura Rešetins iestudējis veselu triloģiju – “Ak, tētīt” Nacionālajā, “Dēls” un “Māte” Dailē ar fantastisku Lilitas Ozoliņas aktierdarbu titullomā –, un tas mudina domāt, ka “Auklē” ar Lāsmu Kugrēnu titullomā atkal redzēsim psiholoģisku pārdzīvojumu dziļākos tuvplānus tāpat kā minētajos iestudējumos.
– Jā, un man ļoti patīk franču dramaturģija. Nupat ar to saskāros arī franču rakstnieces Jasmīnas Rezā lugas “Slaktiņa dievs” iestudējumā. Aizrauj franču stils, franču mūzika, franču aktrises. Absolūti cita pasaule, cita cilvēku eksistence. Ar tādu mīlestību un brīvību pāri visam… Strādāt ar šādu dramaturģiju ir diezgan vilinoši.
– Bet atgriezīsimies pie “Aukles”. Ģimenē ienācis svešs cilvēks. Ja laimējas, viņš tavu bērnu var bagātināt, bet nepaveicoties kopā ar viņu pavadītais laiks mazajam emocionāli var izvērsties īstās šausmās, kādas nupat televīzijas raidījumā redzējām kādā bērnudārzā.
– “Aukle” ir stāsts par to, ka mūsdienās sievietei iespēja pierādīt sevi ārpus mājas kļuvusi tik pašsaprotama, ka cita izvēle šķiet… mazliet dīvaina. Mana varone Mirjama saka – mūsdienās visās normālās ģimenēs bērniem ir aukle… Bet, cik pārliecināti varam būt par otru, ko tu ielaid savās mājās, ja brīžiem paši sevī atklājam ko ļaunu, neskaistu?
Uzvedumā būs stāsts arī par mūsu katra iekšējo sajūtu, par labo un stabilo, ar ko domājam esam un dzīvojam, bet kaut kur dziļi iekšā gruzd vai pavīd nepatīkami izvirdumi, emocionāli kritumi… Un tad ģimenē, kurā pieņemts cilvēks no malas, notiek dīvaina mijiedarbība. Kur vajadzēja rasties lielākai kopībai, izrādās, notiek pretējs process… Manuprāt, šī izrāde uzrunās arī tos, kuriem pat sapņos nav rādījies būt ar bērniem, bet gribējies baudīt neatkarīgu, sev vien veltītu dzīvi.
– Dzīvi, kādu nesaprot jūsu atveidotā Marija, laimīga māte, tukšziedes Jermas draudzene izrādē “Tukšais zieds”, šajā Nacionālā teātra pēdējā laika hitā.
– “Tukšajā ziedā” viena no meitenēm saka – bērni ir tām, kuras viņus vēlas. Marija teic, ka bērni ir tai, kurai tiem jābūt. Un tad ir stāsts par to, ka ir sievietes, kurām bērnus nemaz nevajadzētu radīt. Tāpēc, ka šīs sievietes saviem bērniem dzīvē nodarītu vairāk ļauna nekā laba. Bet manai “Aukles” Mirjamai šķiet tik vilinoši īstenot sevi advokātes profesijā. Cik tas aizraujoši – aizstāvēt citus un būt noderīgai ārpusē pat vairāk nekā savā ģimenē…
– Arī aktieri ļoti daudz sava laika pavada ārpusē…
– Un mūsu ar Gundaru (Nacionālā teātra aktieris Gundars Grasbergs. – V. K.) trim dēliem bijušas daudzas aukles, un nupat atkal pieņemta jauna meitene…
– Vai teātri nesat arī uz mājām?
– Nevaram ne nest, ne nenest, jo teātris ir mūsos iekšā. Tāpēc jau teicu, ka profesija ir smaga un sarežģīta, un, arī mājās pārnākusi, tu nevari to “nolikt plauktā”. Patiesībā tā ir jebkuras cilvēkam tuvas un mīļas profesijas burvība, smagums un lāsts reizē, ka no tās pavisam netiec vaļā nekad.
Darba lietas tevī ir iekšā nemitīgi, urd, nelaiž vaļā, mums, aktieriem, īpaši, kad notiek jaunas izrādes mēģinājums. Mājās jau mēs, protams, nespēlējam lomas, bet mums ar vīru patīk runāt par teātri, kāpēc mēs tajā esam, un to atkal nevar izrunāt, un tas ir nebeidzami… Varbūt tāpēc, ka mana Mirjama ir advokāte, pēdējā laikā pārspriežam Baltkrievijā notiekošo.
Pārkāptās cilvēktiesības ir tik aizskarošas un personiski sadusmojošas. Man ir sveša varaskāre, nekad neesmu vēlējusies varu pār kaut ko, pat pār ģimeni ne. Bet ir cilvēki, kuri ir uz to tendēti. Bezgala sāpīgi, ka vienam diktatoram, kuram doti visi iespējamie varas ieroči – gan fiziskie, gan psiholoģiskie –, nav nekādas aiztures uzbrukt cilvēkiem bez ieročiem un atvērtu sirdi.
Redzēju brīnišķīgu jauna režisora Maksima Šveda dokumentālo filmu “Tīrā māksla” par Baltkrieviju vēl pirms prezidenta vēlēšanām. Tā stāsta par brīvmākslinieku abstrakcionistu, kurš iziet pilsētas plenērā un kopē varasiestāžu māleru aizkrāsotos cilvēku zīmējumus vai uzrakstus.
Režisors filmā runājas ar cilvēkiem, uzklausa viņu domas. Visvairāk žēl, ja apspiež cilvēkā radošo – ne tikai mākslā, bet it visā, gan politikā, gan jebkurā citā jomā. Dusmas no bezspēcības netaisnības priekšā. Bet, ja tik traki ierobežo, burbulis plīst!
– Kādreiz aktieri un režisori saka – mazliet pietrūka laika, pirmizrāde pienāca tik ātri. Nu ir laiks slīpēt. No otras puses, sportisti cenšas labāko formu sasniegt uz olimpiskajām spēlēm, ko teātrī varētu salīdzināt ar pirmizrādi…
– Jautājums kā sāls rētā. Pandēmijas kontekstā neviens nespēj pat iedomāties, ko pārdzīvo mūziķi, aktieri, visi mākslas cilvēki, kuri elpo, pateicoties savam skatītājam un klausītājam. Patiesībā mākslinieki ir visslimākie ar kovidu (lasi – kovida dēļ). Un mums nav elpināšanas aparātu, un to nevar saprast neviens.
Tā kā mēs esam, piedodiet, kulturāli cilvēki, neiesim ar lāpstām un dakšām, nevemsim ārā savu neaizsargātību. Bet vienlaikus tā ir arī tāda bezspēcības sajūta, nav neviena, kas tevi glābj, nav kam prasīt palīdzību. Nauda tev kādu laiku palīdz izdzīvot, tomēr bez enerģētiskās apmaiņas ar skatītāju mūsu profesija tiek mērdēta un iebalzamēta.
Bet, kā bijis visos laikos, pat kara gados, aktieris varbūt atgādinās par sevi, bet nečīkstēs un neraudās. Mēģināsim izturēt.
