Bijušās Zolitūdes muižas vietā tagad ir Mārtiņa Vērdiņa “rančo”. Kā aktieris ticis pie šī īpašuma? 36
Andris Tiļļa, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Tautā iecienītajam teātra un kino aktierim Mārtiņam Vērdiņam junioram šogad aprit 80. dzīves pavasaris. Apsveicam! Cik zaļš tas plaucis mākslinieka dzīvē, daiļradē gadu lokos viņa paša mājās, kas uzceltas bijušās Zolitūdes muižas vietā?
“Mana četrgadīgā meita Madara Leonīdu Brežņevu mēdza saukt par Brežnieku, un, kad viņš politikas atkušņa gados pabija pie toreizējā ASV prezidenta Ronalda Reigana, viņa izteicās: Brežnieku pieņēma rančo…
Arī mums ir savs rančo ar dīķi priekšā. Domāju, ka viņa nezināja, ka Reigans bijis aktieris, spēlējis kovboja lomas.
Tā nu mūsu īpašumam radās apzīmējums “rančo”, pasmaidot teic Mārtiņš Vērdiņš.
No Rīgas uz Zolitūdi
Kā tad juniors Mārtiņš Vērdiņš nokļuvis Zolitūdē, un kur atradās Zolitūdes muiža? Privātvēsturnieks Voldemārs Eihenbaums uzskata, ka tā atradusies starp Ēnu ielu un Mazo Zolitūdes ielu. Tur pat šobrīd ir skaidri saskatāmas vecu koku alejas.
Pat senākajās 18. gadsimta kartēs izskatās, ka muižas galvenā ēka ir pa kreisi no tā ceļa, kas vēlāk kļuva par Zolitūdes ielu (un tagad iet pāri sliedēm).
Lai nu pētnieki skaidro, taču Mārtiņš Vērdiņš zina, ka tēvs ar amatniekiem māju uzcēlis bijušās muižas teritorijā, ne reizi vien izracis senus, neliela formāta, plānus ķieģeļus, kuros iespiesta firmas zīme vācu valodā “Klingenberg XX”. Viens tāds iemūrēts pagalma celiņā.
Mārtiņš rāda senas kartes ar ielu nosaukumiem, ir lepns, ka dzīvo senču īpašumā.
Viņš atceras pusaudža gadus, kad izsīkušajā piemājas dīķī pamanījis tādu kā koka stumbeni, kas izrādījies ierocis – sešstūru stobra šautene.
Puikam āķis lūpā, sācies meklēšanas azarts, pēcāk atradis arī senu pistoli ādas makstī, diegi gan bijuši sapuvuši, patronas sarūsējušas… Atdevis vecākam puikam, par ko guvis iespēju visu dienu braukāt ar velosipēdu…
“Tur es gāju pa smilšainām ieliņām, apkārt krūmi, korintes, ceriņi, sunīši un simtgadīgas mājiņas un cilvēki, kas mani pazina… Solitūdē (tā to dēvē aktieris – Aut.) es varēju noslēpties.
Ja ģimene būtu palikusi dzīvot Avotu ielā 9, kas atrodas pie Marijas ielas, iespējams, es pavisam citādi raudzītos uz dzīvi. Mans draugs un aktieris Uldis Vazdiks bija centra čalis, un atceros, ka es reizēm klausījos un brīnījos par daudz ko.”
Mārtiņš Vērdiņš atklāj, ka vecāki kara laika bēgļu gaitās, ierodoties no Laucienas Rīgā, lai tiktu savā Avotu ielas dzīvoklī, bijuši izmisumā – viņu īpašumā iemitinājušies migranti…
Gājusi zudībā arī viņa tēva aktiera Mārtiņa Vērdiņa bibliotēka. Tāpēc, meklējot jaunu dzīvesvietu, ģimene sākotnēji īrējusi dzīvokli Zolitūdē Dubultu ielā pie drēbnieka Liepas, līdz tēvs kopā ar amatniekiem pie muižas dīķa uzcēlis pagaidu ēku.
Franču zemnieku stilā
“Pēc kara tēvam iedalīja zemi bijušās Solitūdes muižas teritorijā, ja nemaldos, namu sāka celt 1946. gadā. Pēcāk šo pagaidu māju tēvs uzdāvināja man, es mājas pārbūvi uzticēju savas Rīgas 2. vidusskolas paralēlās klases draugam Jurim Galviņam, kas bijis Rīgas Doma baznīcas restaurācijas arhitekts. Vienstāva namam paplašināja bēniņus: izveidoja augšstāvu, pagarinātu, izbīdītu.”
Uz ēkas fasādes bijuši trīs burti – MMV. Tie simbolizēja ģimenes iniciāļus: Mārtiņš, Mirdza un viņu bērni – Mārtiņš Matīss Vērdiņš un Madara Martinsone. Tagad tie noņemti restaurācijai.
“Iekštelpu plānojumā vēlējos savu individualitātes iezīmi, tāpēc iecerēju vienu plašu telpu, tā dēvēto mākslinieka darbnīcu, kurā būtu gan virtuve, gan ēdamtelpa, gan darbistaba, kamīns… Pēc kāda franču interjera žurnāla izraudzījos mēbeles, tās pasūtījām paziņam jūrniekam, kam vaļasprieks bija galdniecība,” atceras Mārtiņš.
Interjerā – galvenokārt koka mēbeles, kuras izgatavotas no ozola un citiem cēlkokiem, arī no priedes. Darbistabā no priedes koka dēļiem izgatavoti terasveidīgi plaukti – augšā šaurāki, uz leju platāki. Arī sienas vietām dekorētas ar koka dēļiem. Koka kāpnes vijas uz augšstāvu, kurā guļamistaba.
Ainaviskā vide – atmiņu mozaīkai
Arī mājas āra vidē jūtama mākslinieka individualitāte – no terases paveras skats uz dārzu, kurā izvietotas skulptūras, tostarp arī paša veidotas.
Apkārtni veldzē dīķis, kura nogāze noklāta ar šūnakmeni un ir piemērota vīteņaugiem. Terase – emocionāli pievilcīga vieta dažādiem ģimenes saietiem, kuros arī piemin tuvinieku likteņus.
Mārtiņš rāda fotogrāfiju ar Latvijas militāro lidmašīnu, stāstot, ka līdzīgu vadījis mātes Irmas brālis Kārlis Ginters, kurš, izmēģinot lidmašīnu ar jauno dzinēju, cieta avārijā – lidaparāts ietriecās Spilves lidlaukā…
Taču pats izdzīvoja, pēc kontūzijas pārgāja dienēt artilēristos. Pēcāk izveidoja paraugsaimniecību Vietalvā, ko labprātīgi atdeva padomju varai. Viņam – trīs meitas, divas mediķes, viena – pazīstamā baletdejotāja Ināra Gintere.
Savukārt otrs brālis, Eduards Ginters, arī Latvijas armijas lidotājs, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris, Viestura ordeņa kavalieris, cīnītājs pret Bermontu, tika čekistu nomocīts Soļikamskā 1941. gada 15. maijā.
“Tāpēc jau arī mans brālis Zigurds 15 gadu vecumā aizgāja vācu armijā, lai atriebtos čekistiem par to, ka nogalināja viņa krusttēvu Eduardu Ginteru.”
Aktiera talanta cienītājiem jau bijusi iespēja izlasīt juniora Mārtiņa Vērdiņa atmiņu grāmatu “Epizodes”, kurā autors ļoti atklāti stāsta par sevi, savas dzīves zaudējumiem un uzvarām.
Tagad autors raksta tai turpinājumu, ko varētu nosaukt par “Epizodēm 2”, arī tajā spoži līst zvaigžņu lirisms un arī skarbums: “Sev saku: ko liegties… mūžs nav saudzēts, daudz kas vējā palaists, “draugu” apkāsts. Nu, pozitīvais tēls kā slapja, sašķērēta bura ap mastu šļaksto apkārt. Jā, čomiņ, jā…daudz…jel daudz… sev esi dzīvi gandējis…”
Mārtiņš filozofē: “Tas, ka es neesmu teātrī, nenozīmē, ka tieši tur man obligāti vajadzētu būt, un tāpēc, ka es tur neesmu, manī būtu tukšums. Es esmu aktieris un arī nomiršu kā aktieris.”
