Aktiera acis pasaka vairāk nekā vārdi. Baibai Indriksonei – 85 1
Lai gan populārajai teātra un kino aktrisei Baibai Indriksonei 22. februārī jau paliks 85 gadi, viņa joprojām trijos teātros spēlē izrādēs un jūtas labi. Savā – Nacionālajā teātrī – Henrika Ibsena “Pērā Gintā” – kalnu meiteni, sievieti trakonamā un sievieti mājās, Aktieru zālē Jāņa Jurkāna lugā “Pulkstenis ar dzeguzi” – Vecomāti. Dailes teātrī Ērika Hānberga lugā “Ērtas dzīvošanas mirklīši” – Dzidru, bet Latvijas Nacionālajā operas un baleta teātrī Džakomo Pučīni operā “Vīlas. Džanni Skiki” – vienu no līgavām. “Daudzi šajos gados jau ir ļoti nevarīgi. Tomēr man laikam kāds kurbulis iekšā un gribēšana visu izdarīt,” pasmej aktrise.
Katram jādzīvo sava dzīve
Viņa ir priecīga, ka ir kaut kas darāms, nav jāsēž mājās un tikai jāskatās televizors vai jālasa visu laiku grāmatas. Baiba zina teikt, ka viņai senčos bijuši darbīgi cilvēki, kuri pieprata visus darbus. Arī aktrise par sevi saka, ka viņa esot iekšēji savākta – zina, ko var izdarīt un ko nevar.
“Tas skrējiens pa dzīvi, kurš man bijis visu mūžu, vairāk nav. Bet vienalga man patīk būt cilvēkos – tik daudzas skaistas lietas apkārt notiek! Mani interesē dēla Aivara, vedeklas Guntas, mazbērnu Gusta un Elzas dzīves – kaut gan mans skats ir no malas, un katram ir jādzīvo sava dzīve,” atzīst Baiba.
Skatītāji viņu visvairāk atceras no filmām “Vella kalpi”, “Vella kalpi Vella dzirnavās” un “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”. “Es biju uztraukusies par saviem liekajiem kilogramiem, bet Lēnes lomā “Vella kalpos” tas iederējās. Arī mans Ērmanītis bija omulīgi apaļš. Bija pirmā sērija, bet pēc tam bija jālien tanī pašā “ādā” atkal. Cilvēkiem ļoti patika, bet kritika to uzņēma vairāk kā tādu izklaides gabalu. Tomēr tur bija arī ilgas pēc brīvības un nepadošanās kungu varai. Aizdzen velnus, bet te bija jāaizdzen kungus. Tiem laikiem tas bija tā gudri pateikts,” spriež aktrise.
“Limuzīnā Jāņu nakts krāsā”, viņasprāt, visa kompānija bija saderīga ar veco māju, ar Lilitu Bērziņu – režisors Streičs bija pareizi sadalījis lomas. Kad tu esi tēlā , tad jau iznākot daudzas improvizācijas un intonācijas. “Olitas raksturs bija tik pieglaimīgs, un to bija interesanti spēlēt. Nāk paaudze pēc paaudzes, un visiem patīk šo filmu skatīties. Un es taču ierunāju arī Lāsmiņu ,” priecājas filmas varone.
