Uldis Šmits: Proputina āksti, sputņiki un Mariani Krimas epopeja 3
“Katru gadu 11 proputina āksti ierodas Krimā pēc čeka. Jācer, ka tas ir izrakstīts eiro, nevis rubļos,” – tā 1. augustā internetā “tvītoja” Francijas Nacionālās asamblejas deputāts Aleksis Bašlē. Situācijas raksturojums ir diezgan precīzs, un tas attiecas uz Tjerī Mariani vadītās franču parlamentāriešu grupas atkārtoto ierašanos Krievijas anektētajā pussalā. Mariani, kas pārstāv opozīcijas partiju “Republikāņi” (bijusī UMP, kas plašāk zināma ar savu līderi – bijušo prezidentu Nikolā Sarkozī), par šo tvītu iesniedza sūdzību tiesā, vainodams kolēģi Sociālistu partijas “neslavas celšanā”. Tas piesaistīja uzmanību arī pašam braucienam, kas citkārt paliktu gandrīz nepamanīts franču sabiedrībā, kurai šobrīd ir prātā citas tēmas.
Dažs labs Krievijas propagandas rupors gan iztēloja Mariani viesošanos par teju globāla mēroga notikumu: Mariani apspriežas ar Melnās jūras flotes pavēlnieku, Mariani uzklausa tautas pateicības vārdus, Mariani degustē vietējo vīnu, un vispār pasaule, aizturējusi elpu, seko katram ietekmīgā valstsvīra solim. Un visi ielāgo viņa fundamentālos secinājumus, pirmām kārtām, protams, pašu galveno, ka Krima pienākas Krievijai, un vēl citus tikpat neapšaubāmus spriedumus, piemēram, ka labāk būt tatāram Krimā nekā krievam Latvijā. (Grūti pateikt, vai viņš paguva tikt pie šīs atziņas, kad Sarkozī laikā transporta ministra statusā bija ieradies Rīgā. Vai arī, kā stāsta, “krievu pasaules” lietās viņu apgaismo no minētās pasaules nākusī dzīvesbiedre.) Pats galvenais – kārtējā “delegācija” no Rietumeiropas atkal ir klāt. Nav pārāk svarīgi, kas deleģējis un kāpēc.
“Neslavas cēlājs” Bašlē salīdzina Mariani ceļojumus uz Krimu ar izrādi, ko izspēlē viena un tā pati komediantu trupa. (Pirmā vizīte notika pērnvasar.) Protams, Kijeva arī šoreiz izteica nosodījumu. Savukārt Parīze atgādināja, ka neatzīst Krimas prettiesisko aneksiju un ka valsts nostāja nemainīsies kaut kāda brauciena vai paziņojuma dēļ, “kam nav nekāda sakara ar Francijas oficiālo pozīciju”. Bet kurš Krievijas kanāls ies tajā iedziļināties?
Jāsecina, ceļojumi ir labi organizēti, maršruti saskaņoti un paužamie viedokļi noslīpēti. Turklāt Francijas Nacionālajā asamblejā pavisam viegli atrast desmit deputātus (no 577) politiskām izklaidēm Krimā, jo Kremļa režīma draugu loks parlamenta apakšpalātā ir krietni plašāks. Iespējams, objektīvāks rādītājs varētu būt 55 deputāti, pārsvarā “republikāņi”, kuri pavasarī atbalstīja rezolūciju par Krievijai noteikto Eiropas Savienības ekonomisko sankciju atcelšanu. Arī šajā gadījumā ierosme nāca no Mariani un kompānijas, kas ir sava veida cietais kodols – Krievijas vēstniecības un propagandas sputņiku sevišķi aplidots. Taču darbs notiek visā politiskajā spektrā ar īpašu uzsvaru uz labējām aprindām, kuras, kā tiek pareģots, nākamgad uzvarēs vēlēšanās. Šajā sakarā Maskavai ir zināma priekšrocība, jo Krievijā vara nemainās, bet demokrātijās periodiski notiek pārmaiņas. Un vēlēšanas tuvojas arī Vācijā.
No mūsu skatpunkta raugoties, attieksme pret Krimas aneksiju raksturo attieksmi pret starptautisko tiesību normām kopumā. Jāšaubās, vai kāds no politiķiem, kuri reāli pretendē pārvaldīt vienu no Eiropas lielvalstīm, grasīsies starptautisko tiesību lauku pamest. Pat “republikāņu” vadonis Nikolā Sarkozī diez vai to darīs. Varbūt Marina Lepēna. Pagaidām viņa ir Francijas prezidente tikai dažās satīriska satura grāmatās, kā arī vienā komiksā, kurā iecēlusi par ārlietu ministru Tjerī Mariani. Domājams, viņš paliks minētā žanra ietvaros.
