Uldis Šmits: Noziegumos iesaistītā režīma saglabāšana Sīrijā nav problēmas risinājums 7
Francijas prezidents Fransuā Olands, pievērsdamies savā ANO teiktajā runā karam Sīrijā, apgalvoja, ka risinājumu tur nevarēs panākt, liekot pie tā “strādāt kopā upuriem un bendēm”. Viņš noteikti zināja, ka Parīzes prokuratūra septembra vidū ir sākusi iepriekšēju izmeklēšanu saistībā ar saņemtajām liecībām par Bašara al Asada režīma pastrādātajiem noziegumiem pret cilvēci.
Liecības iegūtas no kāda pārbēdzēja – Sīrijas militārās policijas darbinieka, kas līdz 2013. gadam priekšniecības uzdevumā dokumentējis dažādu soda operāciju norises, tāpēc viņa rīcībā atradās desmitiem tūkstošu atmaskojošu fotouzņēmumu. To autentiskumu eksperti ir apstiprinājuši, un vairākas fotogrāfijas, pārsvarā no ieslodzījuma vietām, kurās redzami režīma pretinieku līķi ar izrautām acīm un sakropļotiem ķermeņiem, pērn tika demonstrētas Parīzē Arābu pasaules institūtā rīkotā preses konferencē. Tagad izmeklētājiem jānoskaidro, vai upuru skaitā ir Francijas valstspiederīgie, un lieta var iegūt tālāku virzību, lai tiktu iztiesāta pašā Francijā vai starptautiskā krimināltiesā.
Par šīm un citām liecībām zina arī t. s. starptautiskā sabiedrība, un tās atspoguļotas ANO ziņojumos. Bez īpašām sekām Krievijas veto dēļ. Taču svarīgāki par šiem juridiskajiem aspektiem, protams, ir politiskie, jo Asada un viņa klana tālākais liktenis tagad nonācis galveno diskusiju centrā. Putins, uzstādamies ANO Ģenerālās asamblejas sesijā, zem “Islāma valsts” apkarošanas lozunga aicināja “atbalstīt” Asadu un apturēt pret Damasku vērstu “propagandu”. Lai gan pēdējās dienās Kremlis pieļauj arī “kompromisu”, ko it kā Asads gatavs slēgt ar, tā teikt, saprātīgākajiem oponentiem. Jāšaubās. Viņa apstākļos varas saglabāšana ir izdzīvošanas jautājums. Sīrijai arī nav demokrātisku vēlēšanu pieredzes, pretējā gadījumā režīms nespētu turēt apspiestībā pilsoņu vairākumu – sunnītus, un šobrīd grūti iztēloties, kad (un vai) tādas vispār varētu notikt. Pagaidām grūti iedomājams pat rietumvalstu gribētais “pārejas periods”, kura rezultātā Damaskā iestātos varas maiņa. Vašingtona, Londona un sevišķi Parīze līdz šim uzstājušas, ka Sīrijas pašreizējais režīms, Olanda vārdiem, “nevar būt daļa no risinājuma”. Savukārt Angela Merkele Briselē sacīja – “mums jārunā ar daudziem iesaistītajiem, tas ietver Asadu, bet arī citus”. Un skaidrs, ka Asads būs runājams vien tad, ja viņam atstāj kādu noteikšanu vai vismaz nesien lietu par kara noziegumiem. Tagad Merkeles iecere neizskatās pārāk viegli īstenojama…
Skaidrs arī, ka tā būtu pretimnākšana Putinam, kura nodomi Sīrijā nav īsti atšifrēti, tāpēc daži analītiķi šajā sakarā atceras vēl citus pēdējā laikā no Berlīnes puses nākušus vai nevilšus pamestus apsvērumus. Piemēram, par Krievijai noteikto sankciju atcelšanu. Vai citiem “reālpolitiskiem” izkārtojumiem, kas šķietami atslogotu Eiropas un sevišķi Vācijas migrantu krīzes smagumu. Pēc tam, kad pati Merkele ir šo krīzi daļēji veicinājusi, ļaudama miljonam bēgļu lolot cerības uz dāsnu aprūpi Vācijā un zināmā mērā padarīdama citas Eiropas valstis par savu solījumu ķīlniecēm. Protams, neviens nenoliedz Berlīnes tiesības apspriest Sīrijas jautājumus – un, iespējams, tas pat ir lietderīgi – “ar daudziem iesaistītajiem”, ieskaitot masu noziegumos “iesaistītos”. Toties Eiropā un īpaši Austrumeiropā diezgan daudzi labprātāk iztiktu bez Vācijas kancleres pamācībām politiskās morāles un “vērtību” jomā.
