– Pēc ziemas olimpiskajām spēlēm Sočos likās, ka ar naudu vajadzētu būt vieglāk, tomēr laiks gāja, bet neviens sponsors tā arī nepieteicās? 2
– Viņu vienkārši nebija, taču mēs ar treneri riskējām un uzņēmāmies saistības. Nebija transportlīdzekļa, ar ko pārvietoties, nebija naudas, ko maksāt slēpju smērētājam. Tas radīja diezgan lielu psiholoģisko spriedzi. Rezultāts it kā ir, centies darboties, lai ietu uz priekšu, bet atduries pret sienu un neko nevari izdarīt. Fiziski vari, morāli vari, bet nauda… Runā, ka cilvēks var būt laimīgs bez naudas, bet tā nav. Kaut kur mežā varbūt vari izdzīvot, taču mēs esam civilizētā pasaulē. Kad treneris teica, ka sezonai optimāli vajadzīgi 120 tūkstoši, daudzi varbūt nodomāja nezin ko. Vienam cilvēkam tāda summa! Bet nav jau būtiski, viens vai četri sportisti, servisa grupas pakalpojumi tik un tā maksā 80 tūkstošus. Vairāk nekā puse budžeta. Biatlons pēdējos 20 gados ir tā audzis, ka grūti aptvert. Lielās izlases atbrauc fūrēs, astoņi smērētāji iekšā. Skaties un brīnies.
– Vai jūsu atrastais smērētājs baltkrievs ir kaķis maisā vai labi zināms aroda meistars?
– Viņš strādājis ar Baltkrievijas un Krievijas izlasi, bet grūti pateikt, ko tieši var pats, jo pirmajiem ir četri smērētāji, otrajiem – astoņi. Viņš noteikti nav slikts, nav tā, ka mēs paņēmām kaut ko, lai tikai būtu. Cilvēks ir smērējis slēpes Darjai Domračovai, Olgai Zaicevai, Antonam Šipuļinam. Tas ir augstākais līmenis. Vienīgais nezināmais – kā viņš strādās apstākļos, kad būs viens.
– Iepriekšējos speciālistus frančus nevarējāt atļauties paturēt?
– Neiespējami. Viens tagad strādā Ukrainas izlasē, otrs aizgājis uz ziemeļu divcīņu. Pēc olimpiskajām spēlēm labākos kadrus ātri izķēra.
