Atrastas senākās liecības par cilvēka klātbūtni Zemgalē 1
Šovasar Vecsvirlaukas pagasta Avotiņos, Lielupes krastos, arheologi turpinās darbus Latvijas mērogiem gana unikālā objektā – agrā akmens laikmeta jeb paleolīta apmetnē.
Līdz pagājušajam gadam Latvijas teritorijā bija zināma tikai viena vieta, par kuru varēja droši teikt, ka tur apmēram 8500.–7600. gadu p. m. ē. cilvēki dzīvojuši pastāvīgi – tā bija Salaspils Laukskola. Diemžēl mūsdienās Laukskola atrodas zem Rīgas HES ūdenskrātuves līmeņa. Tādēļ jo svarīgāk, ka 2018. gadā veiktie izrakumi Zemgalē droši apstiprinājuši vēl vienu vēlā paleolīta laika dzīvesvietu – Avotiņus.
Izrakumu vadītājs LU Latvijas Vēstures institūta arheologs Mārcis Kalniņš norāda, ka droša akmens laikmeta apmetnes pazīme ir tā sauktās krama ligzdas, tas ir, krama atšķilu koncentrācijas vietas. Tieši tās uzietas laukā pie Avotiņu mājām, kur vēl 1991. gadā Jelgavas skolēni ekskursijas laikā abpus Jelgavas–Staļģenes ceļam atrada krama priekšmetus un kur ar minimāliem rezultātiem 1993. gadā jau notika izrakumi akmens laikmeta speciālistes Ilgas Zagorskas vadībā. Toreiz atradumi bija minimāli, taču arheologus neatstāja sajūta, ka “tur kaut kam jābūt”.
Pagājušās izrakumu sezonas pienesums tādā ziņā izrādījies bagātīgs. Kopumā tie ir apmēram 150 atradumi, kas attiecināmi uz paleolītu – krama šķilas, griežņi, kasīkļi, bultu gali, tāpat tā sauktie krama kodoli jeb tas, kas palika pāri pēc saimniecībā noderīgu šķilu atdalīšanas.
Mārcis Kalniņš stāsta, ka senie mednieki, klejojot no vienas vietas uz otru, parasti nēsājuši līdzi ne tik daudz gatavus priekšmetus, cik krama gabalus un darbarīkus atšķilšanai. Tas bijis racionālāk. Nonākot medību vietā, pieredzējis cilvēks vajadzīgos bultu galus spēja atšķilt un izgatavot dažās minūtēs. Griežņi, arī mūsdienās izceļot no zemes, joprojām ir tikpat asi, cik senatnē, un arheologiem jāuzmana pirksti.
Krams tolaik nācis no mūsdienu Polijas, Baltkrievijas un Dienvidlietuvas teritorijas. Atšķilšanu parasti izdarīja ar kādu kaula vai raga rīku.
“Krama koncentrācijas nozīmē, ka tur notikusi ražošana, ka cilvēki tur pavadījuši noteiktu laiku un tāpēc arī tā kļuvusi par apmetni. Visticamāk, tur bija kāds slietenis vai zaru, ādu būda, kur cilvēki uzturējušies, darot ikdienas darbus,” atradumus komentē arheologs.
Avotiņi akmens laikmeta pētniekiem ir īpaši svarīgi, jo šobrīd tā ir vienīgā paleolīta dzīvesvieta Latvijā, kas apskatāma dabā. Turklāt tajā atrastais ir senākās liecības par cilvēka klātbūtni Zemgalē, kur līdz 2018. gadam nebija izdevies konstatēt nevienu pilnīgi drošu seno cilvēku apmetnes vietu.
Tiesa, ir zināmi atsevišķi krama rīku savrupatradumi, lielākoties gar Daugavas krastiem, nedaudz arī pie Lielupes un Ventas baseinā. Paleolīta periodā, Leduslaikmeta beigās pirms aptuveni 13–10 tūkstošiem gadu ledājs pamazām kusa un atkāpās uz ziemeļiem, bet lielu daļu Latvijas un reģiona vēl klāja Baltijas ledus ezers.
Senie cilvēki sekoja līdzi diezgan straujajai ūdens līmeņa krišanai, klejoja gar upēm un šad tad atstājot par sevi liecības. Piemēram, arī Mežotnes un Tērvetes pilskalnos senāk atrasti krama bultu gali, taču ar dažiem reiz nozaudētiem priekšmetiem tomēr par maz, lai apgalvotu, ka tur bijušas stabilas akmens laikmeta dzīvesvietas.
Mārcis Kalniņš spriež, ka Avotiņus paleolīta ļaudis, iespējams, nolūkojuši tādēļ, ka reljefa ziņā te bijusi tāda kā šaura strēle, pa kuru dzīvnieki nākuši pie ūdens dzert un līdz ar to bijuši viegli nomedījami. Noskaidrot, vai šī vieta toreiz bijusi ezera līcis vai jau upes krasts, ir šā gada uzdevums ģeologiem.
Cilvēki apmetušies smilšainās kāpās, kuras mūsdienās sedz lauksaimnieciski apstrādājamās augsnes slānis. Avotiņi varēja būt īslaicīga apmetne medību sezonas laikā, līdzīga Salaspils Laukskolai. Tomēr vēlāk tie izvērtušies par ilglaicīgāku apmetnes vietu, par ko liecina Avotiņu apkaimē izrakumos atrastais pavards ar agrajam dzelzs laikmetam raksturīga zvirgzdaina māla trauka apakšdaļu.
Arheologs skaidro, ka Avotiņos atrastie bultu gali ir vītollapas formā. Vītollapas bultu gali saistās ar tā saucamo vēlo Svidru kultūru, kas raksturīga Viduseiropai, Polijai. Ja tā, tad šis ir vienīgais Latvijā zināmais minētās kultūras atradumu gadījums: “Tie, visticamāk, arī ir tie senākie cilvēki, kuri kādā brīdī palika šeit uz vietas.”
Salaspils Laukskolas iemītnieki bijuši aktīvi klejotāji, kas medījot sekojuši dzīvnieku bariem, bet apmetnes iemītnieki Zemgalē dzīvojuši pāris tūkstošus gadus vēlāk, kad klimatiskie apstākļi jau nostabilizējušies.
Kā galveno uzdevumu šī gada izrakumiem Mārcis Kalniņš min apmetnes teritorijas noskaidrošanu. Tā kā paleolītā ļaudis te dzīvojuši smiltīs un kultūrslāņa nav, to varētu noteikt tikai pēc “krama ligzdām”, kuru meklēšana gan esot kā meklēt adatu siena kaudzē vai vēl trakāk.
