Akmens laikmeta cilvēki: kādi tie ieradās Latvijas teritorijā 6
Latvijas Universitātē (LU) ar LU fonda atbalstu izdota grāmata “Senākie iedzīvotāji Latvijas teritorijā. No kurienes esam nākuši?”, kurā tiek aplūkots senais akmens laikmets jeb paleolīts, un meklēti un vērtēti seno cilvēku prasmju un zināšanu attīstību raksturojošie kritēriji, pamatojoties uz dominējošām arheoloģiskajām liecībām – akmens rīkiem. Grāmatas izdošanu ir nodrošinājis mecenāta SIA “Mikrotīkls” ziedojums, un tā ir pieejama LU Akadēmiskajā apgādā, norāda augstskola.
Paleolīts mūsdienu izpratnē
Grāmatā īsumā sniedz ieskatu par to, kāds bija senākais no akmens laikmeta posmiem – paleolīts. Kāda ir tā hronoloģija un reģionālā sasaiste laikā, kas ir raksturīgās arheoloģiskās liecības, kā arī aplūkoti dažādi aspekti, kas jāņem vērā, pētot šo seno laika posmu. Konkrētais periods ir apskatīts plašākā mērogā kā tikai Latvijā, jo, spriežot pēc arheoloģiskajām liecībām, uz šo teritoriju attiecas tikai vēlā paleolīta noslēguma posms. Galvenā uzmanība pievērsta akmens rīkiem, kuri ir viens no pamata rādītājiem, kas liecina par cilvēka attīstības aizsākumiem. Akmens laikmeta sākums hronoloģiski tiek noteikts ar laiku, kam atbilst pirmās liecības par apstrādātiem iežiem rīku radīšanai.
Grāmatā aplūkoti paleolītā izmantotie izejmateriāli, kādi tie atspoguļojas arheoloģiskajās liecībās, apstrādes tehnoloģijas nozīmīgi pavērsieni, pašu rīku attīstība, paturot prātā arī nepieciešamās prasmes un zināšanas to mērķtiecīgai pagatavošanai. Tādējādi aplūkota tradicionālā akmens laikmeta arheoloģiskā materiāla analīze, kas ietver izejmateriāla, apstrādes tehnoloģijas, un morfoloģisko, tas ir, formas analīzi.
Ar laiku par visplašāk izmantoto materiālu akmens laikmetā kļuvis krams, tāpēc attiecībā uz izejmateriālu autore konkrēti pievēršas krama izpētei, aprakstot un novērtējot, kas ir krams, kas līdz šim ticis jau pētīts un kādas ir galvenās izpētes metodes. Tāpat ir apskatīts pats materiāls, kādu to varam atrast dabā – vērtētas dabā sastopamās izejmateriāla varietātes un morfoloģiskās forma, kas ir atbilstošas arī aizvēsturē izvēlētam un izmantotam materiālam. Izdalītas raksturīgas īpašības, kas ļauj veikt salīdzinošu analīzi ar artefaktiem. Šajā kontekstā attiecībā uz formu izcelta simetrijas nozīme, kuras raksturīgas iezīmes vērojamas jau pašos senākajos cilvēku radītajos rīkos.
Tāls akmens ceļš vēl ejams
Apkopotā veidā grāmatā sniegts apskats par akmens artefaktu pētījumu svarīgākajām izpētes metodēm un aktuāliem izpētes virzieniem, tiek atspoguļota izpētes problemātika un vērsta uzmanība uz turpmāk veicamiem pētījumiem. Grāmatā iekļautajā pētījumā ir izvērsts metodoloģisks saturs, parādot “klupšanas” akmeņus, ko varētu pieļaut pētnieki, piemēram, atkarībā no krama ķīmiskajām un fizikālajām īpašībām. Tāpat akcentētas iespējas piesaistīt izpētē un interpretācijā ģeozinātņu, matemātikas, kognitīvo zinātņu un citu jomu metodes un rezultātus.
Autore, balstoties uz literatūras avotiem un savu pieredzi, sniedz ieskatu par Latvijas situāciju attiecībā uz zināmo par paleolītu un tā izpēti, kā arī raksturo Latvijas teritorijā sastopamo kramu. Ir daudz iespējamu pētījumu virzienu, kā grāmatā iekļautā pētījuma darbu turpināt tieši Latvijā. Piemēram, lielākajai daļai no Latvijas teritorijā atrastajiem akmens laikmeta krama artefaktiem nav vietējas izcelsmes izejmateriāls. Nākotnē būtu jācenšas lokalizēt, no kurienes ir nācis izejmateriāls, kas savukārt ļautu secināt par seno cilvēku pārvietošanās virzieniem un maiņas sakariem.
Praktiskas ievirzes pētījums
Grāmatā atsevišķa nodaļa ir pašas autores veiktais pētījums, kas atspoguļo autores izstrādāto doktora darbu, kurā galvenā uzmanība pievērsta krama, kā akmens laikmetā plašāk lietotā akmens izejmateriāla izpētei. Sekojot arheoloģijā tradicionāli pieņemtai arheoloģiska akmens materiāla analīzei, vērtējot paleolīta akmens artefaktus, atspoguļotas iespējas raksturot pašu seno cilvēku. Katra tradicionālās izpētes aspekta joma tiek papildināta ar jaunām metodēm vai ar datiem, kas Latvijā nav bijuši līdz šim iegūti, piemēram, par Latvijā sastopama krama ķīmisko sastāvu.
Veiktā pētījuma gaitā autore ir veikusi lauku darbus ģeoloģisko paraugu ievākšanai, piedalījusies arheoloģiskos izrakumos un eksperimentālās arheoloģijas aktivitātēs, iepazinusi dažādas Latvijas un ārvalstu muzeju ekspozīcijas un krājumus attiecībā uz akmens laikmeta liecībām. Piemēram, ģeoloģiskais materiāls Latvijā ievākts gan Gaujas krastā pie Apes, gan Letīžas grīvā netālu no Skrundas un Jūrkalnē, Kurzemes jūrmalā, kur tiek pieņemts, ka akmens laikmeta iedzīvotāji ieguvuši krama oļus rīku gatavošanai. Akmens materiālam tika noteiktas ģeoloģijā tradicionāli novērtējamās īpašības, mikroskopiskās īpašības novērtētas Bioloģijas fakultātē, paplašinot novērojumu spektru ultravioletā apgaismojumā, bet ķīmiskās analīzes veiktas sadarbībā ar Ķīmijas fakultāti.
Arheoloģija roku rokā ar kognitīvajām zinātnēm
Autorei rīki šķiet interesanti, jo liecina par paleolīta laika cilvēku zināšanām, prasmēm un to ir iespējams sasaistīt plašākā gan laika, gan telpas kontekstā. Aizvēstures cilvēka izveidotais gala rezultāts – akmens rīks – ir ar konkrētu formu un no izejmateriāla ar noteiktām īpašībām, pēc kā var izvērtēt cilvēka veikto izvēli. Tādējādi rīki ļauj spriest par seno cilvēku izvēli, ļaujot vērtēt, cik tā atšķiras no šodienas cilvēkam raksturīgā un kurā brīdī savukārt vērtējama kā līdzīga. Šajā ziņā piesaistot kognitīvo zinātņu rezultātus, vērtējot akmens rīkus, iespējams tuvoties pašam senajam cilvēkam.
