Akmeņi, kas stāvus stāv 0
Lielie akmeņi un jo īpaši dižakmeņi, pakļaudamies gravitācijas spēka likumam, guļ plakaniski. Bet tomēr starp akmens milžu tūkstošiem uzrodas viens, kas kā spītīgs ērzelis saslejas augšā uz pakaļkājām – stateniski uz augšu pret debesīm, balstīdamies uz savu šaurāko malu. Vēl brīnumaināk, ja tāds akmens nostājies kalna galā.
Treju Skroderu akmens
Uz šo dīvaino akmeni nav norādes un neved tūristu takas. Te, stāvā kalnā kāpjot, jāspraucas starp bieziem, asiem brikšņiem.
Atrašanās vieta: Raiskuma pagastā pie Stalbes pagasta robežas pretī Vitkām Kurpniekkalniņā. Rietumu pusē Daibes un Maķinu purvi. Austrumos plaši lauki ar pauguriem, kas apauguši ainaviskām birztalu cepurēm. Te vēl var priecāties par latvisku ainavu.
Kurpniekkalniņš ir šaurs un stāvs kā āža mugura. Kad kāpienā pašķiram pēdējos zaru biezokņus, nonākam 10 metrus augstajā virsotnē – mazā, no krūmiem brīvā laukumiņā, kura vidū uz augšu slienas krāsains, dīvains akmens kā pašas dabas mākslas darbs. Kalna virsotnes platums tikai 5 metri.
Akmens izmēri: platums 180 cm, biezums – 90 cm, augstums – 120 cm. Izmēri uzrādīti pie akmens apakšas, tas ir, platākajā vietā.
Akmenim ir uz augšu paceltas plaukstas veidols, tas it kā salikts no trijām vertikālām sloksnēm. Malas stāvas. Izskatās, ka no pazemes uz augšu izbāzti trīs pirksti.
Kurpniekkalna dienvidrietumu pusē 1995. gadā veicām šurfa ierakumu. Dīvaini, ka pašā kalna galā pie akmens zeme ir tumša, ar oglēm piesātināts kultūrslānis. Mēs nerakām dziļāk par 30 cm, bet ar iesma palīdzību izzondējām, ka vertikālais akmens pēc 45 cm vēl nebeidzas.
Tāpēc tirda jautājums – vai tiešām akmens varēja tikai ar ledāja palīdzību tik skaisti nostāties Kurpniekkalna pašā virsotnes centrā? Kas un kad šeit līdz ar akmens malu ir kurinājis uguni? Jāņos vai citās svinību reizēs? Varbūt gani savā laikā blēņojušies? Varbūt kurinājuši tie, kas akmeni ir plēsuši un vienu daļu no tā aizveduši un tāpēc akmens tagad palicis kā tāda liela šķēle? Tā izskatās, it kā būtu iesprausta virsotnē. Varbūt akmeni kalna galā uzvilkuši un uzstādījuši cilvēki? Ap Kurpniekkalna virsotni saskaitījām 12 prāvus laukakmeņus. Nogāzē un pakājē uz rietumiem vēl vairāk.
Āžu Stāvakmens
Āžu Stāvakmens ir citāds. Tas atrodas Kurzemes pussalas smailē, sešus kilometrus uz ziemeļiem no Dundagas, Āžu ciema līdzenajos laukos. Šis akmens izslienas stateniski virs zemes kā nolūzuša dižkoka stumbenis 1,8 m augstumā. Akmens ir četrstūrains strups bluķis ar stipri noapaļotām, bet tomēr robainām šķautnēm, sasvēries par 10 grādiem no savas vertikālās ass. Vareno akmens bluķi slīpā slāņojumā šķērso vairākas koši sarkanīgas joslas kā ordeņu akselbantes, tas ir tik daudzkrāsains kā tautastērps. Akmens ir ainavisks, jo no ceļa labi saskatāms klajā lauka vidū. Vasarā gan, kad saaug labība vai garās nātres, no tā redzams mazāk par pusi.
Jaunākos laikos tiek daudzināta teika, it kā šis stāvus stāvošais akmens bluķis iezīmējis lībiešu un kuršu zemju robežu. Par tik varenu kuršu – lībiešu zemju robežas atzīmēšanu gan jāšaubās, bet iespējams, ka akmens uzstādīts viduslaikos vai vēlākos laikos kā robežzīme citu kungu robežai.
Latvijas Universitātes profesors Jānis Cepītis 2002. gadā akmens robainajā virspusē saskatīja piecas nelielas, ap 5 cm platas, lēzenas iedobītes. Ja šos robainos iedobumus patiešām pirms tūkstoš gadiem vai vēl senāk izveidojuši cilvēki, tad Āžu Stāvakmens kultūrvēsturiskā vērtība simts reizes pieaug un tas jāieskaita bedrīšakmeņu kategorijā kā senais kultakmens. Šīs grupas kultakmeņi ir paši senākie Latvijā un arī kaimiņu zemēs. Savukārt ar akmeņu un āderu jušanas enerģijām apveltītie cilvēki apgalvo, ka viņi ap Āžu Stāvakmeni sajūtot bijušo senču svētvietu, kas izpostīta, un tās akmeņi sastumti 50 m attālajā mežiņā, kur redzami vēl šobrīd.
Āžu Sāvakmens izmēri un raksturojums Garums – 1,5 m, platums – 1,4 m, augstums virs zemes – 1,8 m, apkārtmērs pie zemes – 5 m. Koordinātas: Z platums 0402114, A garums 6381447. Forma – četrstūrains granīta bluķis ar stipri noapaļotām šķautnēm. Akmens savu vārdu ieguvis no Āžu ciema un savdabīgā novietojuma. Āžu ciema tuvākā un tālākā apkārtnē redzamas lielas melioratoru sastumtas laukakmeņu kaudzes, bet stāvakmeņa plašais tīrums no akmeņiem ir tīrs. |
Latvijas pirmais menhīrs?
Saskaņojot ar zemes īpašniekiem un Dundagas pašvaldību, 2010. gada vasarā mēs veicām Āžu Stāvakmens zemzemes daļas izpēti. Izrakām divus šurfus akmens pretējās pusēs DR un ZA virzienā. DR pusē ierakāmies 105 cm dziļumā, ZA pusē – 145 cm. Šajā dziļumā sasniedzām Stāvakmens galu. Tad no DR puses bez īpašām grūtībām izdevās iebāzt lauzni līdz 150 cm. Tas nozīmē, ka akmens apakša ir plakana un mēs šķērsojām gandrīz visu akmens apakšu līdz izcilnim pretējā pusē. Zeme akmens apakšā nebija sablīvēta, bet irdena, dzelzs lauzni izbīdījām gandrīz kā caur tukšumu. Kultūrslāņa pazīmes nevarējām ievērot, jo gadu gaitā arts līdz ar akmeni un raktajos šurfos bija sajaukta zeme.
Tagad varam novērtēt visu akmens garumu: virszemes daļa – 1,8 m, zemes dziļumā – līdz 1,4 m, kopā viss garums – 3,2 m. Pēc šiem rezultātiem diezgan droši varam vērtēt, ka akmens ir savulaik cilvēku uzstatīts vertikāli. Ja ticam, ka bedrītes ir iedobis senais cilvēks, tad Āžu Stāvakmens ir uzstādīts vismaz pirms tūkstoš gadiem. Ņemot vērā abus šos faktorus, akmens uzstādīšanu un iegrebtās bedrītes akmens augšpusē, varam secināt, ka šis būtu saucams par Latvijas pirmo menhīru.
Lenču Krustakmens
Lenču Krustakmens atrodas Pārgaujas novada Raiskuma pagasta Lenču kapsētas centrā. Šis ir vislielākais un arī dīvainākais Latvijas krustakmens. Kapsēta ap 1 ha liela, vidū ir līdz 3 metrus augsts, lēzens pacēlums, kur simtgadīgu liepu ielokā stāv pelēks granīta bluķis – 1,75 x 1,60 m liels un 1,75 m augsts. Tā apkārtmērs 5,1 m, apakšzemes daļa ap ½ m. Kopā pa vertikāli akmens ir 2,3 m garš. Akmens svars rēķināms ap 15 tonnām. Šis kapu centrā uzstādītais akmens izsauc dažādas pārdomas – kas un kad to uzslējis? Vai nesenā pagātnē, vai arī akmens patiešām bijusi kulta vieta, ap kuru vēlāk iekārtota Lenču kapsēta. Kapsēta diez vai ir vecāka par 19. gs. vidu. Pirmās rakstītās ziņas un skicējumi parādās tikai 20. gadsimta 20. gados un jābrīnās, kāpēc par akmeni nav ne īstu teiku, ne vecāku ziņu.
Svētakmens. Lenču kapsētā vērību griež uz sevi milzīgs granīta akmens, kas labas jaunsaimnieka pirtiņas lielumā. Senatnē lencēnieši uzskatījuši to par Dieva dāvanu, kas viņiem no debesīm nomesta kā atalgojums par viņu tikumisko dzīvi. No akmens plūdusi svētība druvās un sētās. Katru rudeni pēc apkūlībām tam ziedoti zemes augļi. “Cēsu Avīze” 1929. g.14.12. “Akmens Lenču kapsētā. Kapliča nav visai veca. Lenču kapsētas centrā augstākā kalniņā atrodas īpatnējs akmens ar iekaltiem krustiem. Kapu vieta iežogota lielu koku – liepu stādījumu četrstūra veidā, ar ieeju virzītu pret galveno kapsētas eju. Iežogojumā ir kādi 4 kapi. Neviens nezina, kas tie par kapiem, tikai par lielo akmeni ar krustiem dažādi nostāsti. Šinī vietā tiek noturēti kapusvētki. Akmens neapstrādāts, tikai iecirsti daži krusti gludākā pusē. Virsma stipri nosūnojusi un vietām jau struktūra sākusi sadalīties.” 1928. g. jūlijs. Rob. Legzdiņa ziņojums. Cēsu muzeja krājumā |
Roberta Legzdiņa skicē uz akmens iezīmēti četri krusti. Mēs akmenī atradām 18 krustus un divas vertikālas svītras. Krusti iekalti sekli, ne dziļāk par 1 cm un ir grūti pamanāmi. Par krusta iekalšanas nozīmi un jēgu ziņu nav. Šāds krustu iekalšanas veids un lielums atgādina krusta koku tradīciju un zīmju klintīs iekaltos krustus. Katrā ziņā Lenču Krustakmens ar iekaltajiem krustiem ir pagāniskās kultūras piemineklis kristīgās kapsētas vidū. Pētot, cik dziļi akmens iegulst zemē, mēs jau pēc pārdesmit centimetriem uzdūrāmies kauliem. Akmens mīkla gaida minētājus.
Kopš 2012. gada Lenču kapsētas malā novietots Ģīboļu krustakmens, kas pirms tam ticis vazāts apkārt pa dažādām vietām. Laikam tāpēc, ka uz tā ir iekalta savdabīga, bagātīgi rotāta krusta zīme.
Pagājušā gada “Mājas Viesa” 479. numurā rakstīju par Kaibalas stāvakmeni pie Daugavas un Sīļu badakmeni, kas arī stāvus stāv pret debesīm. Latvijā vēl zināmi daži citi stāvakmeņi, kas būtu pelnījuši savu vietu pētījumos un aprakstos.
