Ko iesākt ar akmeņiem 0
Kad slimnieks nokļūst slimnīcā ar nierakmeņu lēkmi, vispirms viņam injicē pretsāpju līdzekli un sūta uz datortomogrāfiju, dažkārt arī ultrasonogrāfiju.
Ja mazu akmentiņu urīnvada apakšējā trešdaļā atrod jaunam, kopumā veselam cilvēkam, parasti dod medikamentu, kas paplašina apakšējos urīnceļus. Tad var doties mājās un, ja sāpes nav rimušas, vēlreiz ieņemt pretsāpju zāles un iet karstā vannā. Šādā situācijā tiek ieteikts nodarboties ar citām fiziskām aktivitātēm (jo īpaši jāt ar zirgu) un pēc divām nedēļām ierasties uz pārbaudi, lai pārliecinātos, vai akmens nav izkļuvis ārā. Ja mēneša laikā tas nav noticis, jāķeras pie ārstēšanas.
Savukārt, ja akmentiņu atradīs gados vecākam cilvēkam ar cukura diabētu un urīnceļu infekciju vai grūtniecei, būs jāpaliek slimnīcā.
No nierakmeņiem jāatbrīvojas arī tad, ja tie nerada sūdzības. Kamēr tie guļ nierē, problēmas nesagādā, taču nevar zināt, vai nesāks kustēties, kas visbiežāk notiek pēc fiziskām aktivitātēm vai pirts apmeklējuma.
Mazie akmeņi pārvietojoties mēdz radīt spēcīgas sāpes, savukārt lielie augot saspiež nieres audus, kas pārstāj funkcionēt, un tad var glābt tikai nieru aizstājējterapija. Turklāt lieli akmeņi izraisa urīnceļu infekciju. Kamēr tie ir nierē, ik pa laikam mēdz izteikti paaugstināties ķermeņa temperatūra. Rodas urīna sepse – tajā savairojušās baktērijas iekļūst asinīs, izplatās pa visu organismu un izraisa vispārēju asinssaindēšanos.
Arvien modernākas metodes
Nierakmeņus labāk ārstēt uzreiz, kamēr tie vēl ir mazi, atrodas nierē un nerada problēmas. Ārstēšanas veids atkarīgs no akmeņu lieluma, ķīmiskā sastāva, lokalizācijas, slimnieka vielmaiņas īpatnībām, vecuma un blakusslimībām. Bieži dažādas metodes nepieciešams kombinēt.
Urāti ir vienīgie, kurus var ārstēt ar medikamentiem, taču, ja akmeņi ir 1– 1,5 cm lieli vai tie ir vairāki, ar zālēm vien nepietiks. Tad nepieciešama kompleksa ārstēšana – arī distances litotripsija jeb skaldīšana, kas joprojām ir galvenā nierakmeņu ārstēšanas metode. Pēc tam svarīgi iespējami ātrāk izvadīt šķembas, lai nepaliktu kodols jauniem veidojumiem. Tās, kas nav lielākas par 2–3 mm, parasti izdalās bez lēkmēm. Prāvākas var sagādāt sāpes, tāpēc ārstēšanas periodā starp nieri un urīnpūsli atstāj speciālu cauruli, kas iet cauri urīnvadam.
Litotripsijai ir priekšrocība – nav nepieciešama vispārējā narkoze, un procedūru veic ambulatorā kārtā. Tomēr metodei ir arī trūkumi – tā ne vienmēr palīdz, un pēc skaldīšanas 1–3 mēnešus jāgaida rezultāts. Pēc tam noteikti jāpārbaudās pie ārsta, lai vēlāk nenāktos ārstēt vēl lielākus akmeņus. Ja viss ir kārtībā, pietiek ar ultrasonogrāfiju un urīna analīzi reizi gadā.
Taču, ja, piemēram, pēc nedēļas jādodas komandējumā, no nierakmeņiem iespējams atbrīvoties īsākā laikā.
Latvijā pēdējos piecus gadus nierakmeņu slimības ārstēšana ir gājusi uz priekšu lieliem soļiem. Attīstoties endoskopijai un videotehnoloģijām, nierē var ievadīt arvien mazākus instrumentus un iegūt labāku attēla kvalitāti, izārstējot to, kas agrāk nebija iespējams. Vienā reizē var izvilkt daudzus akmeņus, tādējādi aizstājot daudzas litotripsijas procedūras.
Retos gadījumos, ja akmeni citādi neizdodas likvidēt, veic vaļēju operāciju, piemēram, lai izņemtu lielu koraļļakmeni. Diemžēl tas orgānam nozīmē 10–30% zudumu.
Aptuveni 70% gadījumu nierakmeņi veidojas atkārtoti. Ja ir iedzimta nieru anomālija vai vielmaiņas defekts, tas ir nenovēršami. Tomēr, pareizi ārstējot un ievērojot atbilstīgu dzīvesveidu, tie var nesagādāt problēmas vismaz 3–5 gadus. Regulāri ejot uz pārbaudēm, akmeņus var atklāt, kamēr vēl maziņi, un veiksmīgi ārstēt, nevis nogaidīt un lielās sāpēs saukt neatliekamo medicīnisko palīdzību.
Lai neveidotos atkal
Visiem, kam bijuši nierakmeņi, viens no galvenajiem ieteikumiem ir uzņemt daudz šķidruma. Lai tā būtu gana, vajag izčurāt vismaz 2,5 litrus diennaktī, tātad jāizdzer apmēram par litru vairāk. Tiem, kuri sporto un apmeklē pirti, kur tiek zaudēts šķidrums, nepieciešams vēl lielāks ūdens daudzums, jo tad urīns būs mazāk koncentrēts un plūsma pietiekami spēcīga, lai sāļi nevarētu kristalizēties un ap tiem neveidotos akmeņi. Turklāt nierakmeņu profilakse nav iedomājama bez fiziski aktīva dzīvesveida.
KONSULTĒJIS PAULA STRADIŅA KLĪNISKĀS UNIVERSITĀTES SLIMNĪCAS UROLOGS PĒTERIS VAGANOVS
