“Cilvēce ir ceļā uz neprātu, un tas arī piebeigs to.” Vangas noslēpumainā dzīve un pravietojumi, kas piepildījušies 62
Arnis Terzens, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
Pasaulē gaišreģu un pareģotāju aprindas dalās faktiski tikai divās daļās – tie, kuru pareģojumi galvenokārt piepildās, un tie, kuru prognozes parasti izrādās kaitinoši aplamas. Pie pēdējiem, visdrīzāk, pieskaitāmi teju vai visi planētas labticīgie iedzīvotāji – vismaz saistībā ar kārtējo savu pārvaldītāju ievēlēšanu, savukārt pirmie zināmā mērā ir elitāras īpašo ļaužu aprindas, kurās var iekļūt tikai ar pārdabiskām, pagaidām grūti izskaidrojamām spējām apveltīti īpatņi. Tāda ir arī par Vangu dēvētā aklā bulgāru dziedniece un pareģotāja, kuras pravietojumu piepildīšanās novērtēta ar 70%, kas ir pietiekami augsts rādītājs.
“Redzošā” bērnība
Par leģendāru un ievērojamu kļuvusī dziedniece un gaišreģe dzimusi 1911. gada 31. janvārī Osmaņu impērijas Strumicā, kas atrodas tagadējā Maķedonijas teritorijā netālu no robežas ar Bulgāriju un Grieķiju, trūcīgā bulgāru zemnieku ģimenē. Tēvs – Pande Surčevs, māte – Paraskeva Surčeva. Savu vārdu viņa iemantojusi atbilstoši bulgāru tradīcijām, kad pēc jaundzimušā nākšanas pasaulē vienkārši iziet ielā un to jautā pirmajam nejaušajam pretimnācējam. Šajā gadījumā pirmais piedāvājis vārdu Andromaha, taču tas lāgā nav paticis visiem tuviniekiem, tāpēc jautāja otrajam nejaušajam pretimnācējam, kurš piedāvājis Vangeliju, kas tulkojumā no grieķu valodas nozīmē “labā vēsts”. To tad arī paņēma, un tādējādi no Vangelijas eleganti atvasinājās Vanga.
Nav grūti iedomāties, ka reālu trūkumcietēju ģimenē bērnība nevar aizritēt tādu notikumu virpulī, kuru aprakstam biogrāfiskajos darbos var veltīt neskaitāmas lapaspuses. Šajā gadījumā praktiski nav pat vispār nekā puslīdz ievērības cienīga. Pat droši var apgalvot – bezgalīgi pelēka, lielā mērā pat tāda kā bezjēdzīga eksistence kungu un pasaules valdītāju labklājības vairošanas interesēs, nekas vairāk.
Vangas māte nomira, kad meitenei bija trīs gadi, un, kamēr tēvs bija spiests karot 1. Pasaules kara frontēs, viņu savā aprūpē bija ņēmusi kaimiņiene. Tēvam izdevās izdzīvot, un pēc kara viņš apprecējās otrreiz. Savukārt Vanga kopš mazotnes, gluži kā iepriekšparedzot savu likteni, vislabprātāk spēlējās kā dakteris (ne jau mūspusē tradicionālajā “pliko dibenu rādīšanas” variantā) un vienkārši kā… aklā.
Viens no viņas iecienītākajiem izklaides paņēmieniem bija noslēptu mantu meklēšana aizsietām acīm.
Un viņa vispār veikli iemanījusies aizsietām acīm rotaļāties un darīt dažādas citas lietas. Vēlāk Vanga apgalvojusi, ka tas varot būt skaidrojams tikai kā īpaša zīme no augšas. Tostarp kopš agras bērnības viņa pierada daudz un nenogurstoši strādāt, saglabājot šo aizrautību un spēju līdz pašām mūža beigām.
1923. gadā kārtējā vispārējās alkatības izraisītā krīzē Vangas tēvam atņēma arī ilgā, sūrā un smagā darbā sarūpēto un iekopto nelielo zemes gabalu, kā dēļ viņš bija spiests pārcelties uz savu dzimto Maķedonijas ciematu Novo, lai tur turpinātu savu izmisīgo ikdienas cīņu par izdzīvošanu cilvēku sabiedrībā. Tieši tur 12 gadu vecumā Vanga zaudēja redzi. Kopā ar māsīcām nākot mājup no kāda pasākuma, viņas pārsteidza neganta vētra, kuras virpuļviesulis pēkšņi sagrāba, pacēla gaisā un burtiski aizsvieda mazo Vangu prom vairāku simtu metru attālumā.
Pamatīgi savainoto un pārbiedēto meiteni atrada tikai vēlā tās dienas vakarā: viņas acis bija piedzītas pilnas ar smiltīm.
Iespējams, visu vēl varēja glābt un vērst par labu, taču Vangas tēvam diemžēl nebija līdzekļu bērna ārstēšanai, un rezultātā Vanga kļuva akla. Uz visiem laikiem. No vēstures faktu apcirkņiem zināms, ka līdzīgos apstākļos – varenās dabas pārdabisko spēku apliecinājuma iespaidā – daļu sava prātiņa savulaik zaudēja arī vēlākais kristiešu baznīcas reformētājs Martins Luters, vēlāk tā rezultātā radot cilvēcei nesalīdzināmi lielākas problēmas. Taču tas jau ir gluži cits stāsts.
Bet Vanga no 1925. līdz 1928. gadam uzturējās tā dēvētajā aklo namā Serbijas pilsētā Zemunā, kur iemācījās patstāvīgi pagatavot ēdienu un pat spēlēt klavieres, adīt un lasīt Braila rakstā. Tur Vanga iepazinās arī ar kādu aklu jaunekli no turīgas ģimenes, vienubrīd pat gatavojoties ar viņu precēties, taču kāzas diemžēl izjuka. Savās ceturtajās dzemdībās nomira Vangas pamāte, tādēļ neredzīgā meitene bija spiesta pamest aklo namu un pārcelties pie tēva, kurš tolaik jau atkal bija atgriezies Strumicā, lai palīdzētu viņam rūpēties par jaunākajiem brāļiem Vasili un Tomu un māsu Libki (Ļubki).
Pareģošanas sākums. Oficiālā versija
Saistībā ar visu, kas vispār zināms par Vangu, uzreiz jāpiebilst, ka parasti viss biogrāfiskais materiāls smelts galvenokārt no vienas grāmatas, kuras autore ir viņas radiniece Krasimira Stojanova un kuras nosaukums ir tieši tāds – “Vanga”. Pirmpublikāciju grāmata piedzīvoja 1989. gadā, laikā, kad Vanga ne tikai vēl bija dzīvajo ierindā, bet arī visnotaļ sparīgi praktizēja savu unikālo spēju izpausmes.
Pareģošanas spēju atklāšanos Vangai esot stimulējis nejaušs gadījums ar saaukstēšanos pēc tā, kad viņa vairākas dienas basām kājām nostāvējusi rindā uz aukstas betona grīdas, gaidot, kad beidzot izsniegs sasolītos pabalstus trūkumcietējiem. Būdama ļoti novārgušā un izmocītā stāvoklī, tomēr brīnumainā kārtā spēdama pati un pilnībā bez ārstu palīdzības izārstēties no ļoti smagas formas pleirīta, viņa esot, pašai sev un, protams, visiem apkārtesošajiem par pārsteigumu, uzrādījusi nepārprotami pārdabiskas spējas.
Tostarp Vanga pati paudusi, ka par savām gaišreģes spējām varot būt pateicīga kādām neredzamām būtnēm, kuru izcelšanos viņa diemžēl nespējot izskaidrot.
Krasimira Stojanova vēlāk paudusi, ka Vanga bieži sarunājusies ar mirušo dvēselēm vai tad, ja mirušie nav spējuši dot vajadzīgo atbildi, ar kādu absolūti necilvēcisku balsi. Pēc katra tāda seansa Vanga teikusi, ka viņai kļuvis ļoti slikti, un vēlāk vēl visu dienu jutusies pilnībā salauzta, zaudējusi daudz enerģijas, ilgi saglabājies depresīvs panīkums.
Vēstīts, ka pirmo reizi pilnībā pārliecinoši pareģošanas spējas Vangai konstatētas 1941. gadā. Kādā mirklī viņa vienkārši sākusi “atšifrēt” sapņus un ciemata iedzīvotājiem pareģot likteni. Leģenda pauž, ka neilgi pirms 2. Pasaules kara sākuma viņai parādījies noslēpumains senatnes karavīrs un pavēstījis: “Drīz pasaule apgriezīsies kājām gaisā un daudz cilvēku aizies bojā… un tu stāvēsi un pareģosi dzīvajiem un mirušajiem.”
Pirmie vērā ņemamie Vangas pareģojumi bija saistīti ar sava ciemata iedzīvotāju tuviniekiem, kuri pazuduši frontē. Drīz arī atklājās, ka Vanga apbrīnojami precīzi spēj arī noteikt pareizo diagnozi praktiski jebkuram cilvēkam, tādējādi novirzot viņu pie pareizajiem ārstiem vai citiem dziedniekiem, kuri tad spēja gluži reāli palīdzēt.
Zīmīgi, ka vairākumā gadījumu Vanga nepazina ne šos ārstus, ne dziedniekus, parasti vienkārši pasakot, uz kuru pilsētu jābrauc un kāds cilvēks jāmeklē.
Otrā pasaules kara laikā praktiski visus pilsētiņas vīriešus mobilizēja armijā vai arī vienkārši aizdzina piespiedu darbā uz Vāciju. Par daudzu likteņiem drīz nekas vairs nebija zināms, un tad vietējie iedzīvotāji sākuši apmeklēt Vangu, kura pārsteidzošā kārtā devusi ļoti precīzas atbildes par katra meklētā likteni – dzīvs vai miris un kur atrodas. Nereti pat skaidri norādījusi, kad tieši kāds gaidāms atgriežoties vai, sliktākajā gadījumā, kur meklējams viņa apbedījums.
1942. gada aprīlī Vangu slepus apciemojis arī pats bulgāru karalis Boriss III. It kā esot bijis tā, ka viņš nav paspējis pat lāgā vārdiņu pateikt, kā gaišreģe pati gluži kā no automāta izšāvusi – tava valstība turas un aug, taču tev jāgatavojas tam, ka valdījumi saruks līdz riekstu čaumalas lielumam. Un – pats galvenais! – viņa esot nosaukusi arī kādu datumu – 28. augustu – un likusi to labi iegaumēt. Un, raugi, 1943. gada 28. augustā Boriss nomira…
Augstāk par iespējamības slieksni
Nesen dienasgaismu ieraudzījusi vēl viena grāmata par Vangu, kuras autors ir viņas tautietis sociologs Veļičko Dobrijanovs un kurā ļoti rūpīgi analizēti slavenās gaišreģes pareģojumi. Gluži konkrēti izanalizēti kopumā 99 Vangas pareģojumi, no kuriem 43 esot pilnībā piepildījušies, 43 izskatījušies mēreni neviennozīmīgi un vispār tikai 12 izrādījušies pilnībā aplami. Tas nozīmējot, ka Vangas pareģojumu precizitāte novērtējama ar vismaz 70%, kas esot mazliet vairāk par to, ko vispār spēj piesolīt varbūtības teorija. Bet, protams, tie nav visi 100%.
Piemēram, Vanga pravietojusi, ka pēc 2000. gada vairs nebūšot ne katastrofu, ne plūdu un cilvēci sagaidot tūkstošiem miera un labklājības gadu. Kopš norādītā laika jau pagājuši vismaz 20 gadi, taču realitātē diezin vai kāds atcerēsies kaut vai vienu sezonu bez kādām nopietnām kataklizmām, par nepārejošo karošanu dažādās zemēs un vispārējo slīdēšanu alkatības izraisītā posta bezdibenī nemaz nerunājot.
Un no kurienes vispār uzrodas teju vai ikgadējie it kā mazāk zināmie Vangas pareģojumi, ar kuriem dāsni pārplūst plašsaziņas līdzekļu nomācoši lielais iedzeltenais segments? Visdrīzāk, ne no kurienes!
Pētnieki pauduši, ka Vanga nekad neesot veikusi pareģojumus par kādiem nešaubīgi konkrētiem gadiem un vēl jo mazāk par tālas nākotnes notikumiem.
Varot droši apgalvot, ka tas viss ir tikai veiklu ļaužu izdomājumi izmisīgā nolūkā vismaz kaut kādā veidā palielināt interesi par saviem izdevumiem, ja nav spēju un prasmes to paveikt objektīvi profesionālā kārtā ar patiešām saturīgiem un kvalitatīviem materiāliem.
Krasimira Stojanova paudusi, ka lielākā daļa dziednieces vispārējo pareģojumu vienmēr bijuši izteikti savdabīgi aizplīvurotā formā, tāpēc būtībā allaž tā arī palikuši ne gluži skaidri saprotami. Dažos gadījumos viņas pravietojumi pārtapa gluži reālās prognozēs, citos viss tā arī palika miglains un nesaprotams. Un tas pēdējais aspekts galvenokārt esot saistīts ar traģiskajiem notikumiem.
Gluži konkrēti un vismaz ar mutiskām aculiecinieku liecībām apstiprināmi esot Vangas pareģojumi, ka cilvēci sagaida šaušalīgas sērgas, bads un ūdens trūkums, kas, pirmkārt, absolūti nešķiet nekāds pārsteigums mūsdienu klimatiskajos apstākļos, otrkārt, kaut ko tādu principā “pareģot” varētu teju vai jebkurš cilvēks ar puslīdz vērā ņemamu dzīves pieredzi.
Nu varbūt mazliet tāds kā individuālāks pienesums vēl bez pravietojumiem par to, ka būs baisas stihiskās un ekoloģiskās katastrofas, kā rezultātā no zemes virsmas pazudīs ne tikai daudzi augi un dzīvnieki, bet pat veselas pilsētas vai valstis, varētu būt nosacītā konkrētība par to, ka vispirms (nezin kāpēc) pazudīšot sīpoli, ķiploki un pipari, un tūlīt pēc tā arī bites (un šis pēdējais cita starpā pagaidām stihisko un pārgalvīgo ģenētisko modifikāciju eksperimentu rezultātā jau sācis notikt, un par to ceļ trauksmi zinātnieki visā pasaulē).
Pie puslīdz reālā laikam var pieskaitīt arī pagājušajā gadsimtā paustos Vangas pareģojumus par to, ka tajās valstīs, kuras tagad mēdz dēvēt par bijušajām PSRS republikām, 21. gadsimta 20. gados iedzīvotāju skaits būs jau katastrofāli samazinājies. Tas, protams, skar arī Latviju.
Kaut ko sev raksturīgi miglainā formā Vanga paudusi arī par to, ka pasauli piemeklēs kaut kas ārkārtīgi šaušalīgs, pēc kā tā pilnībā izmainīsies un vairs nekad nebūs tāda, kāda bijusi iepriekš.
Par konkrētās katastrofas būtību pareģotāja nav devusi pat ne mazāko mājienu, tostarp arī saistībā ar koronavīrusu, taču šī katastrofa izraisīšot grandiozu vispasaules migrāciju un tautu pārceļošanu, kā dēļ pat veseli kontinenti palikšot pilnībā bez cilvēkiem. Taču kopumā pasaule necietīs tik ļoti, kā varētu iedomāties, pietiekami neilgā laikā pilnībā atjaunojoties un uzsākot kārtējo uzplaukuma periodu.
Speciālisti pauduši, ka, visdrīzāk, Vangai patiešām piemitušas kaut kādas paranormālas spējas, kuras savukārt noteiktas aprindas kopš laika speciāli informatīvi uzkurināja – gan nolūkā kaut ko kontrolēt un ievākt papildu slepeno informāciju, lai varētu atbilstoši manipulēt ar cilvēkiem, gan tostarp arī nopelnīt vai pat iedzīvoties. Un, visdrīzāk, šis ir kārtējais gadījums no sērijas par to, ka visu patiesību saistībā ar to diezin vai būs iespēja uzzināt.
Vanga un specdienesti
Zināms, ka Vanga allaž strikti aizliedza veikt jebkādus viņas pareģojumu audio vai videoierakstus. Līdz ar to daudzi uzskata, ka tādējādi praktiski nevienu viņas izteicienu nav iespējams dokumentāli pierādīt un, visdrīzāk, daudzi šīs ievērojamās gaišreģes “pareģojumi” faktiski ir tikai un vienīgi Bulgārijas specdienestu vai ar tiem cieši saistītu plašsaziņas līdzekļu vēlāki izdomājumi.
Vēl vairāk – viņa vispār esot skaitījusies pat tādā kā slepenā valsts dienestā, par to saņemot noteiktu mēnešalgu.
Savukārt specdienesti pratušies ar viņas palīdzību nopietnā mērā manipulēt ar visiem bulgāru valdības locekļiem, no kuriem daudziem Vanga dažkārt pēkšņi nezin kāpēc sirsnīgi ieteikusi iesniegt atlūgumu, jo pretējā gadījumā viņiem varot rasties dzīvību apdraudošas veselības problēmas un tamlīdzīgi…
Tostarp bija izplatītas baumas arī par to, ka Vanga spējot saredzēt pilnībā visas ASV un to žandarmēriskā satelīta NATO militārās kartes un tieši viņas pūliņu rezultātā esot pilnībā atmaskota arī visa NATO spiegu aģentūra Bulgārijā. Vēl vairāk: šā “sarkanā apdraudējuma” iespaidā amerikāņu specdienests CIP it kā esot izveidojis speciālu tā dēvēto psi–grupu, kurā ietilpuši tā laika spēcīgākie ekstrasensi, kuru galvenais uzdevums esot bijis aklās bulgāru vecmāmiņas enerģētikas “apslāpēšana”.
Taču šis pasākums amerikāņiem neesot izdevies. Tad CIP direktoram nolikts priekšā plāns par slepenu operāciju nolūkā nolaupīt Vangu, kas gan noraidīts, jo izskatījies “par daudz murgains”. Tostarp vēstīts, ka CIP cīņa ar aklo bulgārieti kopumā amerikāņu nodokļu maksātājiem esot izmaksājusi vismaz divus miljonus dolāru, savukārt minētā psi–grupa izformēta tikai pēc Vangas nāves.
Vangu atbalstīja arī Bulgārijas kultūras ministre un Bulgārijas kompartijas CK Politbiroja locekle Ludmila Živkova – bulgāru kompartijas ģenseka Todora Živkova meita. Iespējams, ar tiešu viņas iniciatīvu un līdzdalību 1967. gadā Bulgārijas valdības paspārnē izveidoja speciālu dienestu, kuras darbinieki regulāri sekoja kārtības ievērošanai Vangas mājā un pagalmā, kā arī veica ļoti rūpīgu un detalizētu viņas apmeklētāju uzskaiti.
Pašu Vangu oficiāli noformēja kā valsts darbinieku, nosakot mēnešalgu – 200 levu mēnesī, kā arī kopš šā mirkļa par vizītēm pie viņas ikvienam valsts kasē bija jāiemaksā: sociālistiskās sadraudzības valstu pilsoņiem 10 levas, bet rietumvalstu pilsoņiem – 50 dolāri. Iepriekš viņa bija pieņēmusi pilnībā bez maksas, vien saņemot nelielas brīvprātīgās pateicības dāvanas.
Omulīgā akadēmiķe
Protams, skeptiķi vienmēr nemitīgi centušies apšaubīt Vangas noslēpumainās spējas.
Izplatījās runas par to, ka bulgāru specdienesti palīdzot Vangai ievākt vajadzīgo informāciju par viņas apmeklētājiem, jo sevišķi tiem, kurus uzskatīja par ļoti svarīgiem, kā arī viņa esot šīs jomas speciālistu apmācīta uzdot prasmīgus uzvedinošos jautājumus, kas sekmē pareizās atbildes paušanu.
Piemēram, Krievijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis E. Aleksandrovs, kurš vada komisiju cīņai pret viltus zinātni un zinātnisko pētījumu falsifikāciju, savulaik paudis, ka visvairāk Vangu esot burtiski pielūguši taksometru vadītāji, kafejnīcu un restorānu viesmīļi, viesnīcu apkalpojošais personāls jeb tātad tie ļaudis, kuri savas slavenās pareģotājas dēļ allaž tika pie labas un stabili garantētas peļņas.
Un viņi visi arī esot pat ļoti labprāt Vangas interesēs ievākuši tā dēvējamo operatīvo pamatinformāciju: no kurienes cilvēks ieradies, ko viņam vajag, uz ko cer un tamlīdzīgi. Bet Vanga vēlāk šīs iepriekš ievāktās ziņas izlikusi maksimāli pārsteigtajiem klientiem kā savus pravietiskos redzējumus. Protams, mēļoja arī par to, ka Vanga labprāt izmantojusi arī specdienestu sagatavotos konkrētu personu apjomīgos dosjē.
Atvaļinātais PSRS VDK apakšpulkvedis J. Sergijenko kādā intervijā paudis, ka Vanga tomēr esot ļoti bieži kļūdījusies, taču allaž modras un rūpīgas acis un ausis to centušās prasmīgi notušēt, jo gaišreģei bieži nācies pieņemt ļoti augsta statusa amatpersonas, un specdienestiem bija svarīgas pavērtās iespējas iegūt vairāk “noderīgas informācijas”. Turklāt mūsdienu pētnieki pauduši, ka tas lielā mērā varētu izskaidrot Vangai piedēvētos arī neskaitāmos pareģojumus par PSRS un Krieviju, kas lielākoties ir neticami pozitīvi un labvēlīgi.
Kad vara saprata, ka vairs nav absolūti nekādu iespēju ignorēt Vangas savdabīgo fenomenu, tā izstrādāja nākamo itin saprātīgo meistarstiķi ar viņas uzņemšanu Bulgārijas Zinātņu akadēmijā, kā rezultātā aklā “bāba” kļuva par šīs prestižās iestādes korespondētājlocekli, bet visi viņas palīgi un tuvinieki pārvērtās zinātniskajos līdzstrādniekos.
Nosacītā privātā dzīve
1942. gadā nolūkā uzzināt kaut ko par savu nākotni pie Vangas ieradās vairāki bulgāru armijas karavīri. Tostarp arī kāds Dimitrs Gušterovs, kurš sākotnēji nemaz nav spējis sadūšoties ieiet Vangas mājā. Tad pēkšņi aklā sieviete pati iznākusi no mājas, nosaukusi viņu vārdā un teikusi, ka viņš ļoti vēloties uzzināt sava brāļa slepkavu vārdus. Tā izrādījās patiesība.
Vanga apsolījusi nosaukt šos vārdus, taču ar vienu nosacījumu – Dimitrs nekādā gadījumā neatriebsies viņiem. Visa dzirdētā satriekts, jaunais cilvēks strauji devies prom, taču pēc tā vēl vairākas reizes individuāli ieradies pie Vangas, kamēr tas viss beidzies ar bildinājumu. Un viņš saņēma piekrišanu. Tā paša 1942. gada aprīlī viņi apprecējās un pārcēlās uz dzīvošanu Petričā, kas bija Dimitra dzimtā vieta. Viņu kopdzīve ilga līdz Dimitra nāvei.
Vēstīts, ka Dimitram tolaik jau bija līgava – dzimtā ciema daiļākā meitene, taču viņš viņu tomēr pameta un apprecējās ar aklu sievieti no sveša ciema. Grūti spriest, vai viņš to varēja iepriekš paredzēt, taču realitātē dzīve ar “svēto”, kā Dimitrs pats dēvēja savu dzīvesbiedri, izrādījās viņam neticami smaga nasta. Tik lielā mērā, ka viņš izmisumā padevās dzeršanas postam, kas 1962. gadā noveda viņu pāragrā nāvē no aknu cirozes. Savukārt Vanga neizmērojami skuma par sava dzīvesbiedra aiziešanu un vairs nekad neesot novilkusi sēru tērpu.
Var piebilst, ka Vangai nebija pašai savu bērnu, tikai divi audžubērni: Veneta Mitreva un Dimitrs Velčevs, kurš vēlāk nodibināja speciālu gaišreģes fondu. Vanga spēja abus izaudzināt un nodrošināt viņiem pietiekami kvalitatīvu izglītību.
Gaišreģes rokraksts un citi aspekti
Pētnieki pauduši, ka par Vangas veikumu kopumā tomēr nav iespējams pateikt kaut ko ļoti konkrētu un viennozīmīgu – kaut ko tā kā teikusi, kaut kas esot tikai mīts jeb, vārdu sakot, viss tādā misticisma migliņā skauts. Un ar patiešām reālām liecībām un apliecinājumiem jau esot pavisam bēdīgi. Turklāt rodas nenovēršama sajūta, ka tādi vispār nevienam nav lāgā vajadzīgi…
Ne gluži vienādas un viennozīmīgas liecības snieguši laikabiedri. Piemēram, šo un to pastāstījusi arī kāda Biljana, kuras mamma savulaik cieši draudzējusies ar Vangu un kurai Vanga vairākas reizes palīdzējusi ar dažādiem padomiem.
Biljana paudusi, ka vispār jau Vanga bijusi mēreni neganta vecene, pārsvarā skarba un asa, dusmojusies, kad atskārtusi, ka viņas laiku mēģina tērēt saistībā ar nebūtiskiem sīkumiem un tamlīdzīgi.
Bijuši pat tādi, kurus viņa vienkārši acumirklī aizdzinusi prom. Tāds liktenis piemeklējis arī, piemēram, PSRS pazīstamo ekstrasensu Anatoliju Kašpirovski, lai gan palicis pilnībā nezināms jautājums, ar kādu viņš bija sadomājis patraucēt bulgāru gaišreģi.
Pats Kašpirovskis nekad šo epizodi gan nekādi nav komentējis. Biljana arī apgalvojusi, ka Vanga varējusi nopietni sadusmoties, kad viņu dēvējuši par “bābu” jeb “veco”, jeb faktiski veceni, kas gan Bulgārijā esot visnotaļ tradicionāla un absolūti cieņpilna uzruna ievērojamām zintniecēm un gaišreģēm. Tiesa, ja ņem vērā to, ka Vangu tā sāka dēvēt kopš laika, kad viņai bija aptuveni 30 gadu, iespējams, viņu var arī saprast…
Tostarp krietnā atšķirībā no lielākās daļas dziednieku Vanga ļoti cienījami izturējusies pret oficiālo medicīnu, pati allaž ieteikusi nekādā gadījumā nenodarboties ar pašārstēšanos, jo sevišķi nopietnu un smagu slimību gadījumos. Viņa arī allaž centusies nepaust nelāgas vēstis. Tajos gadījumos, kad sajutusi sev priekšā esošā cilvēka drīzu nāvi vai lielu bēdu tuvošanos, teikusi, ka diemžēl neko neredzot, un mudinājusi ātrāk doties prom no viņas. Kā, piemēram, gadījumā ar bulgāru karali, kuram tikai ieteikusi ielāgot kādu datumu, piebilstot, ka tajā notikšot viņam kaut kas ļoti būtisks, kas pēc gada izrādījās viņa nāves diena.
Bet savas personīgās dzīves pareģojumus Vanga vai nu nekad nav paudusi publiski, vai arī vienkārši tādus nav spējusi veikt. Katrā ziņā nekur nav ne fiksēts, ne vispār kāds būtu dzirdējis to, ka viņa precīzi pareģotu pati savu smago saslimšanu, savas nāves datumu, vietu un citus parasti raksturīgos momentus, kas vienmēr tik ļoti sajūsmināja viņas apmeklētājus.
Taču, lai kādi arī būtu gan pētnieku, gan vienkārši nelabvēļu prātojumi, laikam jau lielākā daļa atsevišķiem cilvēkiem izteikto pareģojumu tomēr piepildījušies, turklāt pat pietiekami bieži, jo pretējā gadījumā nebūtu iespējams izskaidrot Vangas teju vai neiespējamo popularitāti.
Viņa dziedēja cilvēkus, palīdzēja atrast pazudušus tuviniekus, izdāļāja ieteikumus – dažkārt tie varbūt izklausījās aizplīvuroti un nekonkrēti, taču ļaudis centās tos ievērot un vairākumā gadījumu patiešām guva vēlamos panākumus.
Tostarp vēstīts arī par to, ka mūsdienās Rupites muzeju kompleksā atrodas arī kaut kāds Vangas slepenais arhīvs, kurā esošie materiāli pilnībā atklājot visus viņas fenomena noslēpumus. Protams, neesot zināms neviens no dzīvajiem cilvēkiem, kurš tajā būt ielūkojies vai vismaz zinātu precīzu tā atrašanās vietu.
Pilnībā neapšaubāms esot fakts, ka Vanga nekad nevienam neesot ne nodarījusi, ne pat vēlējusi ļaunu, kā arī pat nav mēģinājusi konkurēt ar tā dēvēto oficiālo medicīnu, gluži otrādi, tātad teju vai masveidā cilvēkus nosūtot pie dažādiem ārstiem un tādā veidā viņiem neizmērojami palīdzot.
Vienmēr arī atteikusies pati saņemt naudu, lai gan nereti labprāt pieņēmusi dažādas interesantas dāvanas, kāda, piemēram, viņai nezin kāpēc likās kāda apmeklētāja uzdāvinātās tualetes ziepes ar savdabīgu smaržu.
Vēstīts arī par kādu faktu, ka ielūkošanos nākotnes notikumos Vangai sekmējuši cukurgraudu gabaliņi. Proti, Vanga lūdza, lai apmeklētāji pirms ierašanās pie viņas tos iepriekš visu nakti notur sev zem spilvena. Esot aprēķināts, ka kopumā Vangai bijis vismaz miljons apmeklētāju, kuri viņas mājā nogādājuši ne mazāk par divām tonnām tādējādi “apgulētas” cukura rafinādes!
Ar dažiem apmeklētājiem Vanga pabija kopā burtiski tikai dažus mirkļus, jo nereti cilvēkam atlika tikai ienākt pie viņas istabā, kā pareģotāja jau uzreiz nolasīja savu “spriedumu”, savukārt ar citiem sarunājās un izprašņāja pat vairākas stundas.
Un absolūti atbilstot patiesībai apgalvojums, ka dažus apmeklētājus viņa kategoriski atteikusies pieņemt, burtiski ar varu dzenot prom vispār no savas mājas pagalma.
Vēl kāds Vangas laikabiedrs vārdā Angels Dimitrovs savulaik stāstījis par piedzīvoto laikā, kad dienējis armijā. Vienam no dienesta biedriem pēkšņi un pilnībā bez pēdām pazudis dēls. Ierasties pie Vangas militārajā formā nedrīkstēja, tāpēc abi draugi pārģērbušies civilajās drēbēs un devušies tādā kā patvaļīgā atvaļinājumā.
Pirmais pārsteigums esot bijis milzīgais ļaužu pūlis pie Vangas mājas, bet otrs – viņas pēkšņā iznākšana laukā un teiktie vārdi, ka “militāristiem nekavējoties jādodas mājās”, norādot tieši uz abiem pārģērbtajiem. Līdz ar to var uzskatīt, ka satikšanās nav notikusi, taču, pārnākot mājās, viņus tur sveiks un vesels sagaidījis pazudušais. Otrreiz Angels aizbraucis pie Vangas kopā ar sievu, kad viņa bija ļoti smagi saslimusi. Pēc īsas sarunas Vanga ieteikusi doties pie kāda ārsta Plovdivā, kurš izrādījies vienīgais, kas spējis izārstēt slimnieci!
Tostarp 80. gadu nogalē Bulgārijā strādājušais izdevuma “Komsomoļskaja pravda” korespondents Anatolijs Strojevs reiz aizbraucis pie Vangas kopā ar kādu vietējo žurnālisti, kurai Vanga pavēstījusi, ka viņa nekad neapprecēsies un viņai nekad nebūšot bērnu. Taču Anatolija bulgāru kolēģe apprecējusies jau nākamajā gadā, un drīz arī nācis pasaulē viņas pirmais pēcnācējs – meita.
Par piepildītiem un nepiepildītiem Vangas pareģojumiem
1993. gadā Vanga it kā esot pareģojusi, ka 21. gadsimta pirmajā ceturksnī atjaunošoties PSRS un tās sastāvā būšot arī Bulgārija, savukārt Krievijā līdz tam laikam būšot piedzimis daudz jaunu cilvēku, kuri spēšot labvēlīgā virzienā mainīt šo pasauli.
Bet 1994. gadā Vanga pareģoja, ka 21. gadsimta sākumā cilvēce būs atbrīvojusies no ļaundabīgā audzēja, “vēzis būs iekalts “dzelžu ķēdē””. Turklāt šos vārdus viņa skaidroja tā, ka “medikamentiem pret onkoloģiskajām slimībām esot jāsatur daudz dzelzs”.
Tāpat Vanga vēstījusi, ka aptuveni tajā pašā laikā jau būšot izgudrotas zāles pret novecošanu un tās būšot izgatavotas no zirga, suņa un bruņurupuča hormoniem, jo “zirgs ir spēcīgs, suns izturīgs, bet bruņurupucis ilgi dzīvo”.
Par šiem pareģojumiem kopumā ir skaidrs, ka tie vēl nav piepildījušies, lai gan viena daļa par sazvērestīgām dēvēto teoriju pauž, ka patiesībā ir gan, tikai alkatīgā un ļaunā cilvēces daļa šos atklājumus turot dziļi ieslēgtus slepenos seifos, jo to parādīšanās būtiski ietekmēšot viņu ierasto iedzīvošanās ritējumu (domāti galvenokārt negausīgi mantrausīgie farmācijas lieluzņēmumi).
Protams, dažādos avotos un dažādu aculiecinieku stāstījumā saglabājušies dažādi vēstījumi, taču pieņemts uzskatīt, ka vismaz daži zīmīgi Vangas pareģojumi gluži droši vēlāk piepildījušies.
Vanga esot apbrīnojami precīzi pareģojusi gan Josifa Staļina, gan Leonīda Brežņeva, gan arī Indiras Gandijas nāvi.
Viņas kontā esot arī tikpat precīzs pareģojums gan par kodolavāriju Černobiļas AES, gan par PSRS sabrukumu, gan apšaubāmo Borisa Jeļcina uzvaru dramatiskajās Krievijas prezidenta vēlēšanās 1996. gadā, gan tostarp arī sava tautieša Veselina Topalova kļūšanu par pasaules čempionu šahā.
Un tā bija arī tā dēvētā Prāgas pavasara revolūcija Čehoslovākijā 1968. gadā, kuru apspieda Prāgā iebraukušie padomju tanki. Tā bija ar Indiras Gandijas slepkavību, par kuru jau 1969. gadā Vanga esot vēstījusi: “Viņu pazudinās dzelteni oranžā kleita!”, un patiešām – atentāta dienā 1984. gada oktobrī Gandija nebija zem šādas krāsas kleitas uzvilkusi bruņuvesti.
Savukārt 1980. gadā Vanga paziņoja, ka, sākot ar 80. gadu sākumu, “no posteņiem aizies svarīgi vadītāji, tāpēc pasaules sabiedrībai jāgaida ļoti lielas pārmaiņas”. Un, raugi, 1982. gada 10. novembrī nomira PSRS boļševiku partijas ģenerālsekretārs Leonīds Brežņevs, savukārt viņa sekotāji valsts galvenās personas postenī Andropovs un Čerņenko katrs tajā spēja nodzīvot aptuveni pa vienam gadam. Tūlīt pat iesākās perestroika jeb padomju sistēmas pārbūve, kas vēl pēc dažiem gadiem vainagojās ar PSRS sabrukumu.
Tāpat Vanga esot precīzi pareģojusi arī Krievijas zemūdenes “Kursk” traģisko nogrimšanu. Jau 1980. gadā viņa esot paziņojusi: “Kurska aizies zem ūdens, un visa pasaule to apraudās.” Zināms, ka attiecīgā traģēdija notika 2000. gada augustā, paņemot 118 zemūdenes apkalpes locekļu dzīvības.
Savukārt 1989. gadā Vanga esot apbrīnojami precīzi pareģojusi par terora aktiem dēvētos traģiskos 2001. gada 11. septembra noslēpumainos notikumus ASV pilsētā Ņujorkā: “Amerikāņu brāļi gāzīsies, dzelzs putnu noknābāti.” Tāpat viņa arī esot pareģojusi, ka par ASV 44. prezidentu kļūs “melnais cilvēks” un tas būšot pēdējais šīs valsts prezidents. Saistībā ar šo pēdējo pareģojumu gan pagaidām patiesa izrādījusies tikai tā pirmā daļa…
Tostarp ir daļa cilvēku, kuri personīgi pazinuši Vangu un kuri apgalvo, ka viņa bijusi tikai sekmīga dziedniece un patiesībā vispār nekad neesot izteikusi nekādus pareģojumus. Citi savukārt pauduši, ka tādā veidā kāds cenšas it kā attaisnot pareģotājas izteiktos, bet nepiepildījušos pareģojumus. Un tādu, izrādās, tomēr esot bijis daudz.
Piemēram, Vanga kategoriski uzskatījusi, ka 21. gadsimta pašā sākumā cilvēki būs pilnībā pārtraukuši sēt un novākt ražu, pārtiekot tikai un vienīgi no ģenētiski modificētiem produktiem. Labi zināms, ka pagaidām cilvēce vēl joprojām barojas nevis ar “Eiropas līmeņa progresīviem plastmasas izstrādājumiem”, bet gan tiem pašiem dabiskajiem zemes augļiem.
Vanga esot pareģojusi, ka 1994. gada pasaules futbola čempionāta finālā satiksies “divas komandas, kuru nosaukumi sākas ar burtu B”, taču no visām dalībvalstīm finālā piedalījās tikai viena ar B burtu nosaukuma sākumā – Brazīlija.
Vanga arī esot pareģojusi, ka trešais pasaules karš sākšoties 2010. gada novembrī un beigšoties 2014. gada oktobrī. Tas sākšoties vispirms kā parasts karš, kas pāraugšot liela mēroga konfliktā ar kodolieroču un tad arī baiso ķīmisko ieroču pielietošanu. Bet 2011. gadā saistībā ar radioaktīvo nosēdumu izkrišanu Ziemeļu puslodē nebūšot palicis neviena dzīvnieka, neviena auga. Bet jau drīz musulmaņi uzsākšot ķīmisko karu pret izdzīvojušajiem eiropiešiem.
Savukārt 2014. gadā lielākais vairākums cilvēku sirgšot ar pūžņojošiem augoņiem, ādas vēzi un citām ādas slimībām, kas būšot vistiešākās ķīmiskā kara sekas. Bet 2016. gadā “Eiropa būs palikusi tukša, pilnībā bez cilvēkiem”.
Lai gan šo un vēl citu vairāk vai mazāk apokaliptisko Vangas pareģojumu ne tikai piepildīšanās, bet jau pats izteikšanas fakts joprojām paliek apšaubāms, ir arī neskaitāmi pilnībā precīzi fiksēti tādi viņai piedēvēti pareģojumi, kas pat ne tuvu nav piepildījušies.
Piemēram, pašās 80. gadu beigās Krievijas pilsētā Volgogradā neizskaidrojamos apstākļos bez pēdām pazuda vairāki bērni, pēc kā divi vietējie žurnālisti aizbrauca pie Vangas, kura viņiem pavēstīja, ka bērni esot dzīvi un viņus jau drīz atradīs. Diemžēl tā nenotika, un viņi vēl joprojām nav atrasti.
Līdzīgs ir gadījums saistībā ar 1991. gada kara notikumiem Horvātijā, kad pazuda divi krievu žurnālisti, kuri tur bija ieradušies nolūkā visus notikumus atspoguļot tieši no notikumu vietas. Arī tajā gadījumā Vanga vēstīja, ka abi esot dzīvi un drīz uzradīšoties sveiki un neskarti, taču tā vietā noskaidrojās, ka viņi sagūstīti, apsūdzēti spiegošanā un operatīvi nošauti.
Tostarp tieši žurnālisti visbiežāk arī izplatījuši dažādus ne gluži patiesībai atbilstošus mītus par Vangu un viņas pareģojumiem. Piemēram, labi zināmais mīts par “modinātājpulksteni Gagarinam”, kad pie Vangas it kā esot ieradies lieliskais krievu aktieris Vjačeslavs Tihonovs (fon Štirlics teleseriālā “Septiņpadsmit pavasara mirkļi”) un Vanga viņam uzreiz esot jautājusi: “Kāpēc neesi izpildījis sava labākā drauga Jurija Gagarina vēlmi? Pirms sava pēdējā lidojuma viņš taču atnāca pie tevis uz mājām un teica: “Laika man nav, tāpēc nopērc modinātājpulksteni un turi to uz sava rakstāmgalda, lai šis modinātājpulkstenis tev atgādina par mani”.”
Tūlīt pēc tā Tihonovam esot kļuvis slikti… Taču pats Tihonovs vēlāk teicis, ka tā ir vistīrākās raudzes izdoma, faktiski meli. Nekā tamlīdzīga realitātē nekad nav bijis, nekādu modinātājpulksteni Gagarins viņam nav lūdzis iegādāties, un vispār viņi pat nemaz nav bijuši pazīstami, jo Tihonovs esot Gagarinu pats savām acīm redzējis tikai vienu reizi kādā oficiālā pasākumā, turklāt arī tikai no paliela attāluma.
Arī pirmais un vienīgais PSRS prezidents Mihails Gorbačovs noliedzis, ka būtu viesojies pie Vangas, kura it kā tieši viņam esot pareģojusi PSRS sabrukumu.
Gorbačovs paudis, ka krietni pirms savas nākšanas pie augstākās varas, viņš jau esot dzirdējis it kā Vangas izteikto prognozi par to, ka reiz “ieradīsies valdīt Mihails”, taču skaidri apzinājies, ka tās ir neglābjamas muļķības, jo katrā ziņā viņš pats allaž ļoti skeptiski izturējies pret “visiem tiem ekstrasensiem, gaišreģiem un tamlīdzīgajiem” un viņu paustajiem pareģojumiem.
Vangu apmeklējušās slavenības
Kā jau minēts, Vanga kā fenomens visvairāk populāra bija tieši savā dzimtajā Bulgārijā un arī PSRS, jo sevišķi Krievijā. Izrādās, viņu apmeklējusi gūzma šajā zemē par izcilām un ievērojamām dēvējamu personu.
Bedross Kirkorovs stāstījis, ka Vanga viņam izārstējusi dīvainu, ilgstoši nepārejošu kaiti kājā un vienlaikus pareģojusi ievērības pilnu dzīvi viņa dēlam Filipam. Tas noticis laikā, kad Bedross pats bija jauns un mazajam Filipam bijuši vēl tikai četri gadiņi.
Kājas kaitē Bedross iedzīvojies armijas dienesta laikā, neveiksmīgi nokrītot no zirga. Tā bijusi ne lauzta, ne izmežģīta, taču kopš tā laika vienkārši nepārejoši sāpējusi. Lai arī skaidras diagnozes un izpratnes par problēmu ārstiem nebija, tomēr viņi jau bija sagatavojušies veikt ķirurģisku iejaukšanos. Tad Bedross vēl izlēmis izmantot Vangas pakalpojumu. Un, kā uzskata pats, ar šādu izvēli nav kļūdījies.
Vanga viņu nomierinājusi, paužot, ka jau drīz viss pāriešot pats no sevis, jo Bedrosam esot pietiekami laba enerģētika, vien esot pašam jāiemācās to atraisīt. Viņa arī iemācījusi speciālā veidā – pretim pulksteņa rādītāju virzienam – masēt sāpošo vietu, pēc kā Bedross sajutis acumirklīgu uzlabojumu, bet vēl pēc laiciņa sāpes vispār izzudušas. Ārsti tā arī palikuši, stāvot ar skalpeļiem rokās…
Tostarp par dēla Filipa nākotnes izredzēm Vanga pēkšņi esot pati sākusi runāt, paužot, ka zēnu sagaidot ļoti liela popularitāte.
Viņa teikusi: “Es viņu redzu augstumā – kalnā, bet rokās viņam ir metāla nūjiņa.”
Pirmajā acumirklī iedvesmotajam tēvam šķitis, ka Filips kļūšot par ievērojamu diriģentu, taču izrādījies, ka Vangas minētais kalns bijis krievu populārās mūzikas Olimps, savukārt metāla rundziņa – mikrofons.
Dzejnieka Andreja Vozņesenska atraitne Zoja Boguslavska savu tikšanos ar Vangu aprakstījusi savā atmiņu grāmatā “Pareģojums”. Piemēram, Vanga esot īsi un kodolīgi pavēstījusi, ka Zoja kļūšot par ļoti sekmīgu cilvēku un reiz pat šķērsos okeānu. Un – 1968. gadā Zoja pēc Kanādas vēstnieka ielūguma patiešām šķērsoja okeānu, lai Kanādā tiktos ar augstskolu studentiem.
Aktrise Alla Demidova arī savās atmiņās apstiprinājusi situāciju ar Vangas iecienītajiem cukura graudiem. Proti, viņa izpildījusi norādījumu tos iepriekšējā naktī novietot sev zem spilvena, nākamajā dienā paņemot līdzi. Taču licies dīvaini, ka tikšanās laikā Vanga periodiski kaut ko izņēmusi sev no kabatas un dīvaini kāri ostījusi. Alla nodomājusi, ka atnestais cukurs viņai nemaz nav svarīgs un tas, ko viņa tur tagad osta, ir kaut kāds slepens dopings, kas noslēpumainā veidā gaišreģi savieno ar mistisko pasauli.
Vēlāk asistente Allai paskaidrojusi, ka tās esot visparastākās tualetes ziepes, kuras burtiski tikko Vangai uzdāvinājis iepriekšējais apmeklētājs, un kaut kādā dīvainā kārtā pareģotājai ļoti iepaticies attiecīgais aromāts…
Kopumā Alla tomēr esot sajutusies neveikli, jau sākusi iekšēji nožēlot savu vizīti, taču tad pēkšņi Vanga piecēlusies, apskāvusi aktrisi, pavēstījusi dažas šķietami it kā nebūtiskas lietas, novilkusi ar plaukstu pāri mugurai un tad vienkārši ieteikusi nevalkāt kurpes ar augstiem papēžiem. Un viss. Maskavā Alla atgriezusies jau kā gluži cits cilvēks, neviens teju vai nav pazinis viņu. Un augstpapēžu kurpes vairs nav vilkusi kājās, un viss bijis tieši tā, kā pareģojusi Vanga, – viss bijis labi.
Savukārt dzejnieks Jevgeņijs Jevtušenko stāstījis, ka jau pirmajā acumirklī viņš savā priekšā redzējis “viedu zemnieci ar ļoti labu auru”. Katrā ziņā viņa nav raisījusi iespaidu par šarlatānismu, un jāpiebilst, tādas runas jau daudzviet bija izplatījušās. Bija skaidri sajaušamas viņas unikālās spējas. Viņš pie Vangas bija ieradies saistībā ar savu slimojošo dēlu. Viņa pateica tikai vienu – lai dzejnieks atmet smēķēšanu. Un viss. Jevgeņijs atmetis arī. Un dēls vairs nav slimojis. Nu, un kurš tagad iebildīs: vai tad tā nav viena mistiska zemnieciskā gudrība?
Vanga un baznīca
Vangas mājā vienmēr bijis daudz svētbilžu, un tā tas tagad ir arī viņas muzejmājā Petričē, kur ir pat speciāla istaba, kurā pareģotāja katru dienu esot lūgusies dieviņu. Viss liecina, ka viņa pati sevi uzskatījusi par dziļi ticīgu cilvēku, lai gan baznīcas vara pat ne tuvu tā neuzskatīja, galvenokārt izsakot pārmetumus par to, ka viņas fenomenālās spējas ir tiešs rezultāts saiknei ar dēmoniem.
Viņai jau dzīves laikā nopietni pārmests, ka lielākā daļa viņas paziņojumu draudīgi robežojas ar okultismu, kā arī tas, ka periodiski viņa mēdza iekrist savdabīgā transā, kategoriski noliedza kristiešu aizkapa dzīvi, toties nesatricināmi ticēja reinkarnācijai jeb pāriemiesošanās fenomenam.
Gan Bulgārijas, gan Krievijas pareizticīgās baznīcas joprojām paužot uzskatu, ka Vanga savus pareģojumus veikusi, izmantojot ļauno garu starpniecību – lai cik arī dīvaini būtu kaut ko tamlīdzīgu dzirdēt no 21. gadsimta pieaugušu dievlūdzēju mutes…
Dzīves pēdējos 20 gadus Vanga dzīvoja un pieņēma cilvēkus Bulgārijas ciematā Rupitē, kur 1994. gadā par viņas sarūpētajiem līdzekļiem un pēc bulgāru arhitekta Svetlina Ruseva projekta uzbūvēja Svētās Paraskevas dievnamu jeb faktiski tā dēvēto zvanu torni.
Apskatnieki pauduši, ka saistībā gan ar pašas būves, gan tajā esošo zīmējumu nekanoniskuma dēļ zvanu tornis palicis Bulgārijas pareizticīgo baznīcas neatzīts, tāpēc par to parasti runā kā vienkārši par “templi”, absolūti neuzsverot tā piederību.
Var piebilst, ka tā patiešām ir ļoti savdabīga būve, nekam lāgā nav līdzīga, un tieši šīs kanoniskās neatbilstības dēļ Bulgārijas pareizticīgā baznīca neesot vai nu iesvētījusi, vai vismaz ilgu laiku mēģinājusi to nepieļaut. Lai gan viss liecinot par to, ka neko tādu neviens, ieskaitot Vangu, nemaz nav arī prasījis.
Jo Vangas iecerē šis dievnams esot bijis domāts bez izņēmuma visām reliģijām jeb vienkārši ticībai kā tādai un dziedināšanai, nevis kanonu ievērošanai…
Vēstīts, ka Vanga ļoti labvēlīgi izturējusies pret Jeļenas Blavatskas teozofiju un Nikolaja un Jeļenas Rērihu noformētās “Dzīvās ētikas” mācību. Krasimira Stojanova savulaik vēstījusi, ka kādas tikšanās laikā ar krievu rakstnieku L. Ļeonovu Vangai esot atvērusies liela iedvesma un viņa sākusi aizgūtnēm runāt par sagaidāmajiem lielajai valstij liktenīgiem notikumiem, turklāt turpat uz vietas arī nodibinājusi saikni ar jau sen mirušo Blavatsku, kā rezultātā visiem klātesošajiem esot bijusi iespēja dzirdēt “patiešām pārsteidzošas vēstis”.
Stojanova arī stāstījusi par to, kā Vangu apciemojis Rērihu dēls Svjatoslavs Rihters (ievērojams pianists), kuram aklā bulgāru gaišreģe teikusi, ka viņa tēvs nav bijis vienkārši mākslinieks, bet gan iedvesmas pārņemts pravietis, jo praktiski visas viņa gleznas esot atskārsmes, pareģojumi, savdabīgi šifrējumi, kurus smalka un jūtīga sirds spēj atšifrēt un izbaudīt.
Tostarp neilgi pirms savas nāves Vanga nākusi klajā ar iespaidīgu paziņojumu par to, ka Zemi regulāri apciemojot citplanētiešu kosmosa kuģi no planētas, kuras nosaukums izklausoties aptuveni kā “Vamfim” un kas esot “no planētas Zeme pēc kārtas trešā”, savukārt cita ārpuszemes civilizācija gatavojot kādu vērienīgu notikumu, un tikšanās ar šo civilizāciju notikšot pēc 200 gadiem.
Noslēpumainie pēdējie dzīves mirkļi
1996. gada augusta sākumā tobrīd 85 gadus vecās Vangas allaž itin labā veselība pēkšņi nostreikoja, turklāt tik lielā mērā, ka nācās viņu nogādāt uz elitāru slimnīcu galvaspilsētā Sofijā. Pēc dažām dienām ārsti ārkārtas preses konferencē vēstīja, ka viņas stāvoklis esot ļoti kritisks. Viņas palātā, regulāri nomainot cits citu, dežurēja praktiski visi tā laika par labākajiem uzskatāmie Bulgārijas ārsti.
11. augusta rītā Vanga sākusi smagi rīstīties, tā, it kā slāptu. Ārsti centušies normalizēt elpošanu un grasījušies veikt iegriezumu kaklā, lai varētu trahejā ievietot elpošanas caurulīti, taču tā arī nepaspēja pat pieskarties slimniecei.
Tiklīdz speciālists ar skalpeli tuvojās Vangas kaklam, acumirklī visā slimnīcā nodzisa gaisma.
Drīz gan iedarbojās alternatīvie elektrības nodrošināšanas avoti, taču šajā reizē tie nezin kāpēc sākuši darboties ar krietnu aizkavēšanos. Turklāt vēlāk tā arī neizdevās noskaidrot šo traucējumu iemeslu. Lai kā arī būtu, bet tieši tajā brīdī –– pulksten 10:10 –– Sofijas klīnikā “Lozineca” Vanga nomira. Tas notika 1996. gada 11. augustā, atbilstoši oficiālajai versijai – saistībā ar labās krūts vēzi praktiski neglābjamā stadijā, kategoriski atsakoties no ķirurģiskas operācijas un vispār jebkādas modernās ārstēšanas.
Dokumentāli neapstiprināmas versijas tostarp pauž, ka Vanga patiešām ļoti precīzi pareģojusi savu nāvi jau vismaz mēnesi iepriekš. Neilgi pirms aiziešanas viņa vēl esot arī izteikusi dīvainu frāzi: “Nāks brīnumu un lielu atklājumu laiks nemateriālajā sfērā. Būs arī izcili arheoloģiskie atklājumi, kas pašā saknē mainīs mūsu priekšstatus par pasauli kopš vissenākajiem laikiem. Tā tas ir noteikts.”
Protams, jau teju vai acumirklī daudzi izplatīja apgalvojumu, ka Vanga pati tomēr runājusi par savu neizbēgami drīzo aiziešanu nāvē. Piemēram, pēc tā, kad Rupitē par godu Svētajai Petkai bija uzbūvēts Vangas dievnams, pareģotāja esot klātesošajiem paziņojusi, ka tagad viņa visus savus virszemes pienākumus izpildījusi, tāpēc sagatavojusies drīz aiziet.
Savukārt bijusī Bulgārijas nacionālās mākslas vingrošanas izlases trenere Neška Robeva atmiņās paudusi, ka Vangas bēru dienā lijis spēcīgs lietus, un tā iespaidā viņa nodomājusi, ka tās esot par Vangu raudošo debesu asaras. Turklāt lijis patiešām ļoti spēcīgi, taču tas nav traucējis sapulcēties neredzēti daudz ļaudīm. Taču tieši tajā mirklī, kad no baznīcas nests laukā aizgājējas zārks, debesis esot acumirklī noskaidrojušās un spožs saules stars teju vai ideāli izgaismojis Vangas kapa vietu. Robeva piebildusi: “To es skaidri redzēju pati savām acīm.”
Dažas pēcnāves kaislības
Vēstīts arī par to, ka Vanga dzīvojusi ļoti pieticīgi, tomēr burtiski pēdējo dzīves gadu laikā viņas personīgais kapitāls esot izaudzis līdz vairākiem miljoniem dolāru. Kopš sociālistiskās nometnes sabrukšanas šie miljoni vairs automātiski neieplūda valsts kasē, taču pēc Vangas nāves noskaidrojās, ka viņa tāpat to visu savā testamentā godprātīgi novēlējusi valstij. Tostarp viņas miteklī neatrada arī itin nekādus potenciāli slepenus skaidrās naudas krājumus, ne arī it kā lielā daudzumā no pateicīgajiem apmeklētājiem saņemtu dārglietu slēpņus.
Aizdomas par kaut kādiem iespējamiem Vangas slepenajiem skaidrās naudas krājumiem, visdrīzāk, radās saistībā ar kādu gluži konkrētu skandālu, par kuru Bulgārijas izdevumā “Rabotničesko delo” rakstījis žurnālists Vasils Stojanovs. Viņš vēstījis, ka laikā no 1967. gada, kad Vangu savā paspārnē jeb uzraudzībā ņēma Bulgārijas valdība un specdienesti, līdz 1991. gadam viņa savai valstij esot nopelnījusi aptuveni 10 miljonus dolāru, kas viņas rokās nekad nav nonākuši, jo aizgāja tiešā ceļā uz valsts kasi.
Taču kādā reizē tomēr nejauši atklājies, ka viņas mājā dīvainā kārtā uzkrājies aptuveni 90 000 levu, kas bija aptuveni tikpat liela summa padomju rubļos. Neviens nevarēja izskaidrot, kā tas varēja notikt, tostarp arī pati Vanga atteikusies pat ar vienu vārdiņu kaut ko komentēt. Atradumu, protams, konfiscēja, taču, kā pausts labi zināmajā anekdotē, tas aizdomu rūgtumiņš saglabājās, un tāpēc pēc Vangas nāves nenorima runas par to, ka kaut kur viņas mājā vai pagalmā jābūt pat vairākiem tādu kapitālu slēpņiem ar, iespējams, vēl lielākām summām.
2008. gada 5. maijā Vangas mājā Petričā atvēra viņai veltītu muzeju.
2011. gadā, atzīmējot Vangas 100. dzimšanas dienu, Rupitē uzstādīja viņas skulptūru, kura, kā pauduši zinātāji, sverot aptuveni 400 kilogramu.
2014. gadā Bulgārijā svinīgi atzīmēja arī 20. gadskārtu kopš Vangas uzceltā dievnama zvanu torņa uzbūvēšanas.
Pēcnāves slava
Var piebilst, ka kopumā pasaulē Vanga nav un nekad nav bijusi īpaša slavenība: ASV un Āzijā viņu praktiski nezina nemaz, un Eiropā galvenokārt izturas visnotaļ skeptiski, bet ļoti populāra viņa, protams, bija un joprojām ir dzimtajā Bulgārijā un praktiski visās bijušo PSRS veidojušajās valstīs. Turklāt Bulgārijā Vangu vispirms godā kā izcilu dziednieci, kura allaž pratusi piemeklēt individuālu pieeju katram pacientam.
Lūk, īss viņas dziedniecisko padomu apkopojums:
nelietot pārlieku daudz medicīnisko preparātu;
siltajā laikā staigāt basām kājām;
iet gulēt plkst. 10 vakarā un celties 5–6 no rīta;
iespējami biežāk dzert meža augļos un augos nostādinātu tēju;
reizi nedēļā ēst diedzētus kviešus un uzdzert tīru ūdeni.
Citāti
2024. gadā Krievijā iestāsies miera un labklājības valstība uz tūkstošiem gadu.
Ja vienkāršu patiesību nespēsim saprast ar savu prātu, mūs to saprast piespiedīs nepielūdzamie kosmosa likumi. Taču tad jau būs par vēlu, un apskaidrība mums izmaksās pārlieku dārgi. Cilvēki izgudro aizvien jaunus likumus, gluži kā šujot jauna fasona apģērbu, taču vēl paies ilgs laiks, kamēr mums izdosies radīt pietiekami izturīgu audumu.
Cilvēce ir ceļā uz neprātu, un tas arī piebeigs to. Šī varaskāre, šī vardarbība: kā gan tas tā var būt – vakarējie noziedznieki tagad valda pār citiem cilvēkiem? Viltus, izvirtība, bezdievība, cilvēki tiecas uz ļauno, bet labajam izmisīgi pretojas – tas viss mums atriebsies.
Paralēli cilvēka saprātam pastāv cits, ievērojami pilnīgāks, augstāks saprāts. Šis saprāts sākas un beidzas Visumā. Tas ir mūžīgs un bezgalīgs. Tam viss pakļaujas.
Saprotot sapņus un dažādus redzējumus, daudz ko savā liktenī var mainīt. Tikai dzimšanas un miršanas datumi nav maināmi, jo ikviens cilvēks šajā saulē dzīvo tieši tik ilgi, cik viņam no augšas noteikts savas Zemes misijas izpildīšanai.
Ak, ja vien cilvēki varētu redzēt to, kas ir tur, viņpasaulē, viņi nesapņotu par bagātību, nebūtu ne zagļu, ne slepkavu, ne nodevēju!
Daudzu kataklizmu galvenais iemesls ir pašā dabā, bet lielā mērā vainojami arī zinātnieki ar saviem nebeidzamajiem eksperimentiem. Pārāk daudz cilvēki sākuši lietot visādus modernus izteicienus, rīkot dažādus simpozijus, konferences, kongresus, bet daba un tautas tostarp aizvien vairāk neizmērojami cieš.
Pastāv “liels laiks”, vienkārši “laiks” un “tādi laiki”.
Paracelzs kļuva par diženu dziednieku tāpēc, ka ārstēja gan pacienta miesu, gan dvēseli, gan arī viņa garu.
Visas slimības ir no kņadas, pārliekas rosīšanās. Biežāk ielūkojieties zvaigžņotajās debesīs, un tad kosmosa harmonija palīdzēs iemājot harmonijai dvēselē.
Rīta rasa ir vasaras brīnums. Rītos augi izdala daudz ārstniecisko vielu, tāpēc ir lietderīgi apmazgāties rasā ne tikai slimajiem, bet arī veselajiem – profilaksei.
Zemes civilizācijas nākotnes noslēpumu sevī glabā Ēģiptes piramīdas.
Tieši tur mums noliktas atslēgas uz absolūtajām zinībām.
Kāpēc jūs baidāties no nāves? Tā ir tik skaista. Es to redzu smaidošas jaunas sievietes ar izlaistiem gaišiem matiem veidolā
Pāriemiesošanās pastāv, tikai tā neskar gluži visas dvēseles. Uz Zemes atgriežas tikai labākās. Piemēram, es uz Zemes esmu jau ceturto reizi.
Nevajag iedomāties, ka esat brīvi darīt visu, kas vien ienāk prātā, jo šeit neviens nav brīvs.
