Olafs Zvejnieks: Latvijas atpalicība no Igaunijas un Lietuvas izveidojās pēdējos nepilnos 20 gados, kopš iestājāmies ES 78
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Savdabīgs aklā dialogs ar kurlo pagājušajā nedēļā padevās finanšu ministram Arvilam Ašeradenam un Latvijas uzņēmējiem, kurus pārstāvēja Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) prezidents Aigars Rostovskis.
“Ja salīdzināmies ar abām pārējām Baltijas valstīm, tad ir situācijas, kur varēja būt labāk, bet nav labāk – nu tā vienkārši ir,” kādā televīzijas raidījumā sprieda ministrs. “Igaunija ir drosmīga ar inovācijām, ar pieeju valsts digitalizācijai tikusi daudz tālāk, savukārt lietuvieši industriālajā sektorā ir aizgājuši tālāk nekā mēs, viņiem nacionālā bagātība ir par trešdaļu lielāka nekā Latvijai, jo viņi ir uzņēmīgāki un daudz zinošāki,” domu turpināja finanšu ministrs.
“Izglītības sistēma ir tā, kas mums iebuksē, jo mums nav naudas, bet tā tur ir jāiegulda,” atzina Ašeradens. Rezumējot – igauņi ir drosmīgāki, lietuvieši – uzņēmīgāki, bet latvieši – ne cepti, ne vārīti. Un situāciju mainīt diez vai izdosies, jo naudas latviešu izglītošanai nav. Skan vareni, iedvesmojoši un pārliecinoši, un tā laikam ir valdības izslavētās ekonomikas transformācijas programmas kvintesence.
Daudz pārliecinošāk jautājumu par to, kāpēc atpaliekam no kaimiņiem, spējuši analizēt Latvijas uzņēmēji. Viņu viedokli šajā jautājumā pagājušajā nedēļā formulēja Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras prezidents Aigars Rostovskis. Lai gan 30 neatkarības gadu laikā esam iekļuvuši pasaules bagātāko ekonomiku klubā, tomēr esam viena no nabadzīgākajām šīs valstu grupas loceklēm, raksta Rostovskis.
Taču kas vēl ļaunāk – “šobrīd nav nekādu indikāciju, ka mums ir cerības nonākt starp Eiropas turīgākajām valstīm, kas nozīmē, ka līdzšinējā ekonomikas attīstības politika nedarbojas un to steidzami nepieciešams mainīt, fokusā liekot straujāku eksporta attīstību un investīciju piesaisti, nevis dažādu finanšu līdzekļu pārdali”.
Latvijas atpalicība no Igaunijas un Lietuvas izveidojās ne jau 90. gados vai divtūkstošo gadu sākumā, kad ekonomika piedzīvoja lielākos satricinājumus. Gluži otrādi – šī atpalicība veidojusies pēdējos nepilnos 20 gados, kopš Latvija iestājās Eiropas Savienībā.
“Šajā laikā Latvijas ekonomikas attīstības politika nav bijusi koncentrēta uz eksporta attīstību, privāto investīciju piesaisti un biznesa vidi, bet gan uz ES fondu izmantošanu un Briseles lēmumiem – politikas veidotāji mūsu valsts attīstību balstīja uz paklausību Briselei un Eiropas naudas pārdali ierēdnieciskā manierē,” raksta Rostovskis.
“Tas arī ir radījis plašu uzņēmīgo, biznesā esošo cilvēku kategoriju, kuri tā vietā, lai investētu savu enerģiju cīņā par eksporta tirgiem un biznesa attīstību, cītīgi rosās budžeta naudas un Eiropas fondu apgūšanā. (..) Šādas politikas īstenošana ir novedusi pie tā, ka pēc 30 gadiem galvenajos ekonomikas parametros – piemēram, pirktspējas paritāte un iekšzemes kopprodukts uz iedzīvotāju – mēs no kaimiņiem lietuviešiem un igauņiem atpaliekam par aptuveni 15%. Politiķiem, kas šādu ekonomikas attīstības modeli ir īstenojuši, jāuzņemas atbildība par tā fiasko un jāatzīst, ka tā ir bijusi kļūda,” viņš raksta.
Ko tad darīt un kā mainīt situāciju? Latvijas uzņēmēji, kurus šajā gadījumā pārstāv Rostovskis, nosauc piecas jomas, kurās visvairāk nepieciešamas pārmaiņas. Pirmā no tām – birokrātija, kas ietver gan dokumentu un saskaņojumu sakārtošanas dārdzība, gan šo procesu ilgumu. Otra valsts radītā šķēršļu josla ekonomikas attīstībai – darbaspēka pieejamība. “Ir jābūt izstrādātai kārtībai, kā uzņēmējs nepieciešamo darbaspēku ātri varētu saņemt un, beidzoties darba attiecībām, šo darbaspēku veiksmīgi arī varētu virzīt ārā no valsts. Šobrīd ir apgriezta situācija – uzņēmējam ir grūti ārvalstu darbaspēku dabūt, bet, kad tas jau ir Latvijā, nav izstrādāta kārtība, kā tam doties atpakaļ vai tālāk uz citām valstīm.”
Trešajā problēmu jomā no pirmā acu uzmetiena valsts it kā nebūtu vainojama, proti, pie tā, ka Latvijā ir vienas no augstākajām energoresursu cenām reģionā, it kā ir vainīga kaimiņvalsts Krievija. Taču arī te viss nav tik vienkārši – “Latvijai nepieciešama enerģētikas stratēģija, kuras galvenie mērķi būtu enerģijas pieejamība un konkurētspējīga cena reģionā”.
Tulkojot latviešu valodā – valstij jāmaina sev piederošo enerģētikas monopolu darbības mērķis no pašreizējās valsts budžetam izdevīgās maksimālās peļņas gūšanas stratēģijas uz tādu stratēģiju, kas spētu nodrošināt zemāko iespējamo energoresursu cenu, un šim mērķim ar Krieviju nav nekāda sakara.
Ceturtais problēmu aspekts ir finanšu (ne)pieejamība. “Mūsu uzņēmēji nedrīkst būt situācijā, ka tiem ir sliktākā finanšu instrumentu pieejamība reģionā. Jārada apstākļi, kas bankas motivētu finansēt biznesu un arī projektus ar relatīvi augstāku risku.” Un tikai piektais jautājums šajā uzskaitījumā ir nodokļi: “Darbaspēka nodokļi, kas ir nesamērīgi augsti. Tāpat nepieciešama nodokļu vienkāršība un speciāls regulējums mazajam biznesam.
Ideja, ka visiem jābūt vienādam nodokļu slogam, reālajā dzīvē nestrādā veiksmīgi, un redzam, ka arī citās valstīs mazajiem uzņēmējiem ir atšķirīgs nodokļu regulējums.”
Šis nelielais dialogs samērā skaidri parāda, kur meklējamas idejas atpalicības pārvarēšanai. Neviena no tām nav īpaši jauna, taču, neskatoties uz dažādām valsts un ieinteresēto pušu sadarbības formām, virzības nav. Kurš ir kurls un kurš akls šajā dialogā?
