– Lūdzu, noraksturo savu mīluli? Ar ko viņa īpaša uz citu suņu fona? Kādas ir Mejas mīļākās nodarbes? 0
Akita ir primitīvo suņu šķirne, kas nozīmē, ka šie suņi jau pēc savas dabas ir ļoti neatkarīgi un grūti padodas dresūrai. Taču man Mejā tieši tas visvairāk patīk, ka viņa ir brīvdomātāja ar augstu pašcieņu.
Varbūt kāds suņu dresētājs teiks: “Kas tas par suni, kurš atļaujas neklausīt saimniekam uz tūlītēju komandu!” Meja to atļaujas, taču mani tas nemaz neuztrauc, jo zinu, ka ar viņu vienmēr visu varēšu sarunāt, tikai pēc dažām minūtēm, nevis tūlīt un tagad. Man nav tik svarīgi, lai mani klausītu uz vārda.
Akitas rej ļoti reti un nekad to nedara bez iemesla. Meja pēc rakstura ir ļoti nosvērta un mierīga.
Šiem suņiem nepieciešamas aktīvas fiziskās nodarbes, garas un ilgas pastaigas, kuru laikā arī saimnieki tiek maksimāli fiziski nodarbināti, ar pavadu rokās skrienot pa kalniem un lejām, krūmiem un gar jūras liedagu. Bieži vien laikā, kad gribas atpūsties, paslinkot, paēst (kaut tikko jau ēsts), suns ir tas, kurš liek mainīt plānus un doties vakara pastaigā. Tādā ziņā Meja ir lielisks palīgs cīņā ar lieko svaru un kūtrumu.
Reiz pēc kādām viesībām mēs ar Meju gājām pastaigāties pat pustrijos naktī. Garajās pastaigās pa rajonu, kurā dzīvoju, esmu iepazinusi vai ikkatru tā kvadrātmetru, atklājusi ielu nosaukumus, par kuru eksistenci man pirms tam nebija ne jausmas, iepazinusies ar tālāko māju kaimiņu suņiem, tuvējā bērnudārza bērniem, tantēm un onkuļiem, kuriem patīk mans suns.
Meja labprāt spelējas ar kaimiņu suni, kurš sagadīšanās pēc arī ir akita, taču amerikāņu, nevis japāņu. Tad nu viņas pat visu dienu spēlējas katra savā sētas pusē – dalās ar mantām, koku zariņiem, virves gabaliņiem, bet ne ar kaulu.
Meja dažkāŗt mēdz palielīties ar savu kaulu, noliekot to otram sunim neaizsniedzamā attālumā, kaitinot to un rejot, ja otrs suns grib kaulu aizsniegt. Bieži vien manā dārzā ir otra suņa mantas un sētas otra pusē – Mejas mantas, proti, bumbas, resnas virves un pīkstošas rotaļlietas.
Kad Meja grib iet ārā, viņa ar zobiem saķer kādu manu drēbes gabalu un sāk raustīt.Tas nozīmē, ka pienācis laiks doties pastaigā. No rītiem Meja mūs modina, klusi pienākot pie gultas. Tad viņa smagi nopūšas, nedaudz pagaida un sāk rīta mazgāšanas procedūru – laiza vai nu kāju, vai roku, kas nu pirmais pagadās “pa ķērienam”.
Kad Meja no rīta iziet ārā, viņa, purniņu kustinot, kāri ieelpo apkārtnes gaisu, izstiepj sākumā vienu, pēc tam otru pakaļkāju, tad izstaipoties uzmet kūkumiņu, un dodas rīta pastaigā pa dārzu. Tas izskatās tik smieklīgi un mīļi. Mums mājās ir vēl arī divi kaķi, kas savā starpā šad tad mēdz ķīvēties, un Meja ir tā, kas viņu “kautiņu” izšķir, pieskrienot klāt un uzliekot savu ķepu vienam vai otram kaķim.
– Kas ir tas, par ko savu četrkājaino draudzeni visvairāk mīli?
Par to, ka liekas – viņa saprot cilvēku valodu un ar viņu iespējams sarunāties. Kad ejam pastaigā, vienmēr aprunājamies. Dienās, kad man jāiet uz darbu, Mejai saku: “Es tagad iešu uz darbu, tev jāgaida mājās. Gaidi, mēs drīz nāksim!” Tad viņa tā saprātīgi paskatās, grūti nopūšas un aiziet gulēt savā vietiņā, aiziet “gaidīt”. Es viņu mīlu par saprātīgumu.
– Kādas ir japāņu akitu sliktās īpašības, trūkumi?
Tādu ir maz. Dažkārt viņa neklausa, kad pēc pastaigas pa mežu jābrauc mājās. Tad viņa neparko negrib kāpt automašīnā, un reiz pat pusstundu mēs viņu gaidījām un izdomājām visādas viltības, lai ievilinātu mašīnā. Bet turpmāk mēs jau zinājām, kā jārīkojas, un jau iepriekš viņu sagūstījām. (Smejas.)
