Akcīze pienenēm 0
Ar preču zīmi “Durbes veltes” trešo gadu Durbē tiek ražoti augļu, ogu, dārzeņu konservi un mājas vīni. “Ja piedāvāju tikai ievārījumus un konservus, tie peļņu nenes. Daudz lielāka pievienotā vērtība ir vīniem, kuri palīdz nosegt kompotu un konservu radītos zaudējumus,” atklāj Evija Kopštāle.
Šeit iespējams apskatīt un lejupielādēt foto no “LA” dienas Durbē.
“Ģimene, izņemot licenci 15 tūkstošiem litru vīna, varētu normāli dzīvot,” viņa aprēķinājusi. Evija ir pārtikas tehnoloģe, kas jau studiju laikā specializējās vīna raudzēšanā.
Pie vīniem viņa atgriezusies pēc darba Grobiņas pilsētas domē. “Atzīšos, ka pēc pašvaldību vēlēšanām, kad man jaunā valdīšana darbu uzteica, gadu mocījos, mēģinādama saprast, ko es varu un ko vēlos sasniegt,” sievišķīgā vājumā atzīstas Evija. “Vācijā paskatījos Reinas un Mozeles ielejas vīna darītavas, pārstrādes cehus. Ko tik tur neražo, pat zemenes želejā! Pag, pag, kāpēc Vācijā var un šeit ne?” redzētais bija uzņēmējdarbības sākšanai nepieciešamais grūdiens.
Arī agrāk līdztekus algotam darbam ģimene arvien audzējusi dārzeņus, zemenes un augļus pašu patēriņam un pārdošanai. Mājās katru gadu paši sev gatavojuši vīnu no āboliem un aronijām. Biznesa plāns radās, liekot lietā vecāku dārzeņu un ogulāju audzēšanas prasmes, pārtikas tehnoloģes zināšanas un vīra Vara Štrehera saimniecībā “Avenes” izaudzēto. Tiklīdz Latvijā legāli varēja veidot mazās vīna darītavas, tā Evija un Varis ķērās klāt.
Evija mūs aizved uz bijušajām garāžām, kur lielos plastmasas traukos rūgst dažādu krāsu sulas. Pienenes aplietas ievelkas metāliskajā traukā. “Piegriezu klāt citronus un šo masu savārīju, tagad tie diennakti stāvēs, bet rīt pievienošu cukuru. Tad pienenes divus trīs mēnešus rūgs, vēl mēnesi padzidrināsies, tad jāfiltrē, pieliek vēl cukuru atkarībā no vēlmes pēc pussausā vai pussaldā un… pieneņu vīns gatavs,” stāsta Evija. Šī eksotiskā vīna visi pērnā gada 150 litri jau pārdoti, šogad pienenes salasītas, lai varētu iegūt 400 litru.
“Durbes veltes” nelieto ķīmiju ne konserviem, ne ievārījumiem, ne vīnam. Tikai tā ir iespējams produktiem piešķirt garšas, kas atgādina mammas vai vecmāmiņas gatavoto – tas ir Evijas bauslis. “Vīnam parasti klāt liek sulfītus, lai tas būtu stabils un ilgāk varētu nostāvēt plauktos. Mēs to nedarām, un tāpēc šad tad gadās, ka no sūtītās partijas kāda vīna pudele izšauj. Vīns ir dzīvs. Mēs to nespirtojam. Galva pēc tam nesāp.”
Mazliet jocīgi skatīties, ka Evija alkohola ražotnē staipa līdzi ratiņu sēdeklīti ar mazuli. “Esmu praktiska meitene,” viņa noraida manas puritāniskās aizdomas.
“Dzēra, dzer un dzers. Jautājumi ir divi: ko dzer un kur paliek nauda? Kāpēc mums atbalstīt franču un spāņu zemniekus un vīndarus? Vācijā nedzer franču vīnus, Francijā – vācu. Varbūt mums Latvijā vairāk cienīt savējos?”
Degustējot ābolu un aroniju vīnu, jāatzīst, ka tas tiešām ir labs. Grūti noteikt, ka tas nav no ‘Merlot vīnogām.
Bet vēl jau ir citi, kuros izmantotas upenes, avenes, irbenes, aronijas un pat bērzu sulas. “Katram vīnam ir savs pircējs. Ja būs viens vīns, būs viens pircējs. Ja pieci vīni – pieci pircēji,” piedāvāto 11 vīnu izvēli pamato Evija.
“Tā kā šeit ir akcīzes preču noliktava, atskaitē man jāpilda tādas pašas veidlapas kā “Latvijas balzamam”. Tas rada zināmas grūtības, jo apgrozījums nav tik liels, lai atskaišu gatavošanai algotu atsevišķu darbinieku. Gribētos, lai valsts no savas puses ir pretimnākoša mazajiem ražotājiem un samazina prasības pildīt dažnedažādās atskaites, veidot instrukcijas un citādus dokumentus, kuriem praktiskas nozīmes nav, bet laiku atņem ļoti daudz,” sapīkusi Evija.
