Akadēmiķis Tālis Millers: Man dzīvē ir laimējies 0
Akadēmiķis, Dr. Chem. Tālis Millers (1929) gandrīz 60 dzīves gadus veltījis zinātnei. Viņš strādājis vadošos amatos Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) Neorganiskās ķīmijas institūtā. Aizsācis un vadījis pētījumus neorganisko savienojumu plazmas ķīmijā un tehnoloģijā.
Vairākus gadus bijis LZA viceprezidents, pēc tam prezidents. Eiropas Zinātņu un mākslas akadēmijas loceklis. Aptuveni 300 zinātnisku rakstu autors, 84 autorapliecību īpašnieks. Rīgas Tehniskās universitātes Goda doktors. Triju Zvaigžņu ordeņa komandieris.
– Vai Latvijā zinātnieki vēl strādā?
– Strādā, kā nu ne! Tagad gan viņiem nereti ir mazāk iespēju izvērsties. Padomju laikos Latvijā zinātne strauji attīstījās vienlaikus vairākos virzienos. Tika dibināti zinātniskie institūti un radās speciāli konstruktoru un tehnologu biroji, kuros zinātnieku izgudrojumus ieviesa eksperimentālajā ražošanā. 1976. gadā tādu izveidoja arī Neorganiskās ķīmijas institūtā, ko es vadīju. Sešpadsmit darbības gados sākumā eksperimentālā ražošanā, vēlāk rūpnieciskā ražošanā tika ieviesti 22 zinātnieku izgudrojumi.
Diemžēl pašlaik izgudrojumu praktiskā izmantošana bieži kavējas, jo trūkst eksperimentālo ražotņu. Lai no zinātniskajos institūtos iegūtajiem gramiem saražotu tonnas, šāds starpposms ir obligāti nepieciešams.
– Vai pats joprojām esat “maizes” darbā?
– Vairs neesmu, taču mājās arī vēl nesēžu. Man joprojām ir daudz sabiedrisku pienākumu. Zinātņu akadēmijā esmu Senāta un fonda valdes loceklis, ķīmijas, bioloģijas, medicīnas zinātņu nodaļas padomes loceklis, tāpat piedalos žurnāla “Zinātņu Akadēmijas Vēstis” redakcijas padomes darbā. Esmu valsts emeritēto zinātnieku biedrības “Emeritus” valdes priekšsēdētājs.
Tagad gan laiki tādi, kas veterānus pamazām bīda malā, nost no aktīvās aprites. Tomēr man nav par ko žēloties. Man dzīvē ir laimējies.
Esmu saticies ar gaišiem cilvēkiem – jau sākot ar pamatskolas gadiem, kad Jēkabpilī mācījos labā klasē, pie labiem skolotājiem, vēlāk arī esmu strādājis kopā ar ļoti labiem, talantīgiem kolēģiem. Daudz devis sports, vēl līdz 65 gadu vecumam spēlēju volejbolu. 1946. gadā kļuvu par PSRS čempionu diska mešanā.
– Vai tiesa, ka padomju laiku zinātniskajos institūtos strādāja tikai bruņošanās vajadzībām?
– Jā, zinātnieki izpildīja arī dažādus militāri rūpnieciskā kompleksa pasūtījumus. Tomēr nevar teikt, ka viņi strādāja tikai bruņošanās vajadzībām. Siguldā, Olainē, Cēsīs, Daugavpilī un citur Latvijā bija izveidotas 14 ražotnes, kurās mūsu tehnoloģijas izmantoja tautsaimniecībā. Krievijas pilsētā Lugā Neorganiskās ķīmijas institūtā iegūto ultradisperso pulveri izmantoja sevišķi izturīgu metālgriešanas instrumentu ražošanā.
Te jāpaskaidro, ka institūtos nodarbojās ar fundamentālās zinātnes problēmām. Bet pētījumu gaitā atklājās praktiskā pielietojuma iespējas, par kurām zinātnieku rīkotajās sanāksmēs pastāvīgi interesējās ļaudis no dažādiem militāriem dienestiem. Piemēram, izmantojot plazmas tehnoloģiju, Neorganiskās ķīmijas institūtā viens no mūsu darbības virzieniem bija ļoti izturīgu metāla virsmu pārklājumi. Kad par rezultātiem vēstīju kādā zinātnieku forumā Pēterburgā (tolaik Ļeņingradā), mani uzmeklēja kāds jauns cilvēks, kurš, neatklājot ne savu vārdu, ne darbavietu, piedāvāja sadarbību. Kādu – par to uzzināju pēc laika, kad saņēmu uzaicinājumu ierasties Maskavas apgabalā izvietotajā kosmisko raķešu būves centrā. Mēs nodarbojāmies ar termoregulējošo sistēmu radīšanu cilvēka pilotējamos kosmosa kuģos. Tas, protams, bija tikai viens šāds pasūtījums.
Līdzīgi bija ar citu mūsu atklājumu – ļoti izturīgu keramisku materiālu, ko militāristi izmantoja tanku bruņu ražošanai. Šādiem pasūtījumiem netrūka ne naudas, ne cita veida atbalsta, kuru pēc tam varējām izmantot citiem zinātniskiem pētījumiem.
Nav noliedzams, ka padomju laikā Latvijā bija radīts liels zinātniskais potenciāls, attīstīta eksperimentālā un rūpnieciskā ražošana.
– Kas tagad no tā palicis pāri? Vai viss ir izputināts?
– Tā gluži nevar teikt, ka pilnīgi viss. Precīzāk būtu – kā kurā vietā. Mantas pārdale un izvazāšana Zinātņu akadēmijas institūtus tikpat kā neskāra. Piemēram, uz savulaik Neorganiskās ķīmijas institūta paspārnē izveidotā konstruktoru biroja pamatiem tagad dibināti divi uzņēmumi, kas, kā man zināms, strādā diezgan sekmīgi. Savulaik izveidotās Organiskās sintēzes institūta eksperimentālās ražotnes vietā ir visiem pazīstamais “Grindex”.
Pašlaik mūsu lielākā nelaime ir tā, ka zinātnes attīstībai, zinātnieku izgudrojumu plašākai izmantošanai tautsaimniecībā un sabiedrības vajadzībām nav vajadzīgā valsts atbalsta. Savulaik likumā par zinātnisko darbību ierakstījām, ka ik gadu atbalsts tiek palielināts par 0,15 procentiem no iekšzemes kopprodukta. Diemžēl šī likumā ierakstītā apņemšanās palikusi uz papīra. Ja Latvijas zinātniekiem nebūtu iespēju izmantot Eiropas naudu, daudz kas no viņu iecerēm paliktu nepiepildīts. Tagad daži zinātniskie institūti nodokļos samaksā vairāk nekā saņem no valsts finanšu atbalsta veidā.
Cita nelaime – daudz lielu uzņēmumu vairs nepieder Latvijai, tie ir pārdoti ārzemniekiem. No viņu centriem ārzemēs nāk rīkojumi, kādas tehnoloģijas jāizmanto ražošanā. Piemēram, mūsu biologi izaudzēja augstvērtīgu miežu šķirni, kuru varētu izmantot pārtikas iesala ražošanā. Taču ražotnēs to neņem pretim, mieži esot jāieved no ārzemēm.
Izglītības laukā, kas ar zinātni ir saistīta vistiešāk, savulaik pieļāvām vairākas kļūdas, kuru sekas jūt tagad. Pirmā – skolās atļāvām mācīties ķīmiju, fiziku, matemātiku un citus priekšmetus pēc izvēles. Sekas – tagad trūkst inženieru, dabas zinātņu pārstāvju, ekonomistu, kas tautsaimniecības attīstībai būtu vajadzīgi visvairāk. Latvijā pašlaik ir apmēram sešdesmit privātu augstskolu, kurās izglītība pārvērsta par biznesu. Ik gadu politologu, filozofu, komunikāciju speciālistu diplomus saņem simtiem jauniešu. Protams, neviens nevar aizliegt šo biznesu. Bet valstij būtu jāzina, kur Latvijā viņi pēc tam atradīs darbu.
Te jāpiemin arī lektori un viņu līmenis. 90. gadu vidū, lai augstskolās sekmētu jauno pasniedzēju ienākšanu, pēkšņi aizliedza lasīt lekcijas lektoriem, kā arī zinātnisko institūtu vadītājiem, vecākiem par 65 gadiem. Iznākumā daudzi spējīgi mācību spēki vienā rāvienā atradās uz ielas, bet Latvijas Universitātē, Rīgas Tehniskajā universitātē un citās nebija kas lasītu lekcijas studentiem, īpaši eksaktajos priekšmetos. Vēlāk gan šo kļūdu laboja, atceļot aizliegumu. Cilvēks jāvērtē nevis pēc gadiem, bet pēc viņa spējām.
Tomēr esmu optimists un uzskatu, ka, neraugoties uz līdzekļu trūkumu, Latvijā zinātne pavisam neizzudīs. Es ticu, ka Latviju glābs mūsu zināšanas, darbs un kultūra. Tie ir stūrakmeņi, uz kuriem balstīsies mūsu valsts nākotne.
