Akā apmeties amonijs. Kā tikt vaļā? 1
Dzīvojam privātmājā Valmierā, A. Upīša ielā, ūdeni jau 40 gadu ņemam no savas akas. Kad kāda firma piedāvāja filtrus, intereses pēc gribēju pārliecināties, ko īsti dzeram, un nodevu ūdens paraugu PVD laboratorijā. Analīze uzrādīja lielu daudzumu amonija, tas reizes četras pārsniedz normu. Kur šie joni radušies? Cik kaitīgi tie ir? Negribas ticēt, ka visu laiku tie tur bijuši, jo nekādus veselības traucējumus neesam jutuši. Mazdārziņā ar minerālmēsliem neaizraujamies, notekūdeņi tiek aizvadīti pilsētas kanalizācijā. Aku šovasar iztīrīju, tā ir nosegta ar blīvu spundētu dēļu vāku, no augšas tur nekas nevar iekļūt. Laboratorijā ieteica ūdeni vēl kādu reizi izsūknēt. Ko man iesākt, ja arī tad nekas nemainīsies? Vai ir kādi paņēmieni, kā atdalīt šo vielu no ūdens? Vai filtrs, ko piedāvā firma, dos kādu rezultātu? ALBERTS VALMIERĀ
No vēstules jaušams, ka saimnieks ir kārtīgs, savu sešu grodu aku regulāri pieskata un centīgi aprūpē. Kad impregnējis tai vāku, darbojies tālāk no ūdens un ļāvis arī krāsai nožūt, bet vienalga spriež, vai tikai pie vainas nav šī Impregnat ekstra. Cik nopietna ir problēma, kas tagad nodarbina saimnieka prātu?
Diagnozes nopietnība
Protams, iespējamas visdažādākās versijas. Ticamākā – gruntsūdens līmeņa kustības, kas atnesušas piesārņojumu. Arī tur apakšā viss plūst un mainās, bet tāpēc pasaules gals nav gaidāms. Firmas “ŪdensBoss” menedžeris Uldis Kluburs stāsta, ka amonijs raksturīgs augšējiem ūdens slāņiem, nekāda debesu rasa tā nav, bet nav arī mirstamā vaina. Daudz bīstamāks esot mikrobioloģiskais piesārņojums – dažādas zarnu nūjiņas, kam sanitārie ārsti nedod pat minimālas atlaides, bet šajā ailē analīzē apaļa nulle. Par mūspuses klasiskajām vērtībām – kaļķi un dzelzi – vēstulē nekas nav minēts, tāpēc atliek vien pieņemt, ka tie abi ir normas robežās. Tas savukārt nozīmē, ka nekāda nopietna ūdens attīrīšana, piemēram, ar jonu apmaiņas sveķiem un sāls tablešu maisiem, šajā gadījumā nebūt nav nepieciešama, pilnīgi pietiek, ja tikai dzeršanai domāto atbrīvo no amonija joniem, ja jau akā tie reizēm saskrien pārliekā daudzumā. Pasākums saucas reversā osmoze, iekārtas ir visdažādākās, attiecīgi arī cenas, taču princips un rezultāts – vienāds.
Attīrīšanas metode
Reversās osmozes iekārtas parasti uzstāda virtuvē, montē zem izlietnes un pievieno aukstā ūdens caurulei, ierīkojot atsevišķu krānu dzeramajai daļai. Visas ir pietiekami ražīgas: ja sistēmā ir 2,5–3,0 bāru spiediens, tās spēj dot 80–100 litru attīrīta ūdens diennaktī. Vispirms tas izskrien cauri trim maināmiem priekšfiltriem, kas noņem rupjākos piemaisījumus, tad spiežas cauri smalkai vienvirziena membrānai, kura tiek galā ar visiem pārējiem (dzelzs, svins, varš, hroms, bārijs, kadmijs, selēns, kalcijs, nātrijs, ieskaitot nitrītus un nitrātus, utt.).Tā ir tīrā fizika, kur ķīmijai nav nekādu izredžu, un amonija joni nav izņēmums. Finālā vēl ogles pēcfiltrs, kas ūdenim it kā dod svaigumu, un beigās tas sakrājas, piemēram, 10 litru tvertnē, kuru var patukšot, turpat pie izlietnes blakus jau esošajam atverot jauno krānu. Tas gan netek ierasti spēcīgajā strūklā (spiediens ir aptuveni 0,5 bāri), toties tagad vienmēr ir izcili tīrs ūdens kafijai, zupai vai ķīselim. Pat augļus un dārzeņus var noskalot un, protams, droši padzerties. Vai garšas kārpiņas, kas ilgus gadus pieradušas pie akas valgmes standarta, arī būs laimīgas? Tas jau ir cits, filozofisks vai vismaz ieraduma jautājums! Vēl tikai jāprecizē, ka mutes, trauku vai veļas mazgāšanai amonijs nekādi nekaitē, bet dārza laistīšanai tas ir pat ieteicams.
Cenu spēlītes
Saimniekam piedāvātā iekārta esot īstā, turklāt, iespējams, pati labākā – Puricom ULTRA CS+, kas nozīmē pat septiņpakāpju osmozes filtru sistēmu, tātad gandrīz vai destilēšanu, bet ūdens vienalga paliekot dabisks, ar zemu mineralizācijas pakāpi, tātad ļoti veselīgs slāpju veldzēšanai, neaizstājams ēdiena pagatavošanai, produktu mazgāšanai utt. Vismaz tā rakstīts reklāmas lapā, kur redzama arī cena – 791 eiro.
Burvīgs ir apgalvojums, ka viss maksā tik, cik tas maksā. Salīdzinājumam – par šādu summu, iespējams, var uzstādīt pat jonu apmaiņas sveķu sistēmu visam ūdenim, kas nonāk mājā, nevis tikai vienam tievam krāniņam virtuvē! Turklāt aiz kadra paliek ierīkošanas un ekspluatācijas izmaksas, jo visi šie kasešu filtri periodiski jāmaina, pat tā smalkā membrāna nav mūžīga – droši kalpo pāris gadu, bet šai iekārtai, piemēram, maksā 45 eiro.
Par konkurentiem pieņemts sacīt labu vai neko. Firmā “ŪdensBoss”, kas ilgus gadus darbojas attīrīšanas biznesā, reversās osmozes iekārtu RO-5 piedāvā par… 170 eiro, uzstādīšana sākas ar 50 eiro, priekšfiltri jāmaina reizi ceturksnī (kopā 7 eiro), membrāna – reizi divos gados (40 eiro). Efekts tieši vai apmēram tāds pats, amonija un visiem pārējiem joniem gals klāt!
Protams, ja nejūties tik bagāts, lai pirktu lētu preci, vienmēr vari pārmaksāt. Vai arī nolaist latiņu vēl zemāk, izstudēt interneta piedāvājumus un beigās vairs tikai par desmitiem eiro pabalstīt ķīniešu industriju. Teorētiski nevis risks, bet gan ķēpa drusku lielāka, ieskaitot uzstādīšanu, jo filtrus arī šeit var brīvi nopirkt.
Izņēmuma variants
Veselība ir joma, kurā daudzi, arī šādu ūdens attīrīšanas ierīču izplatītāji, grib pelnīt. Kad potenciālajam klientam pirmā sajūsma noplakusi, lielākoties pret cenu atsitusies, pamazām uzrodas jautājums: vai tāds krāniņš patiesi nepieciešams? Vai, starp citu, piemēram, organismam ar laiku nepietrūks tā, pie kā tas sen jau pieradis? Kā to varēs kompensēt – ar uztura bagātinātājiem, attiecīgi vairojot arī farmācijas industrijas labklājību? Un vispār vai velns ir tik melns, kā to mālē?
Ja ūdens analīzē amonija jonu ir četras reizes vairāk, nekā pieļaujams mūsu valstī, tā, protams, pirmajā mirklī šķiet katastrofa. Konkrētajā gadījumā tie ir 2,26 mg/litrā (ar 0,16 mg/l pielaidi mīnusā vai plusā). Ja saimnieks centīgi dzer savas akas ūdeni, obligātos divus litrus dienā, un vēl zupas ēd, viņam labākajā gadījumā ir izredzes aptuveni 5 mg no rīta līdz vakaram savākt. Daudz tas vai maz?
Uzziņā apkopota būtiskākā interneta resursu informācija par šo piesārņojumu. Sevišķi aizkustinoša ir atklāsme, ka cilvēkam, kura svars ir 60 kg, pieļaujamā norma ir apmēram 2,4 g dienā. Matemātika nav sarežģīta, ja atceras, ka vienā gramā (g) ir vesels tūkstotis miligramu (mg). Visiem pētījumiem, protams, nedrīkst akli ticēt, taču skaidrs, ka vēstules rakstītājam šo līmeni nekad nesasniegt, ja vien ūdens nesāks slikti smakot un pavisam nejauki garšot.
Protams, principiālā izvēle lai paliek paša ziņā. Reizēm nav par ļaunu arī destilātu iedzert.
Uzziņa
• Ar amoniju speciālisti saprot gan amonjaku (NH3), gan tā jonizēto formu – katjonu (NH). Ūdenim nosaka abu šo vielu kopējo daudzumu. Pieļaujamā amonija jonu koncentrācija dzeramajā ūdenī Ministru kabineta 2003. gada 29. aprīļa noteikumos Nr. 235 ir noteikta 0,5 mg/l.
• Amonjaks ir bezkrāsaina gāze ar asu, ožamajam spirtam vai dažiem mājsaimniecības tīrīšanas līdzekļiem raksturīgo smaku. Sastopams gaisā, ūdenī un augsnē, nodrošinot augiem un dzīvniekiem nepieciešamo slāpekļa daudzumu. Amonjaks vidē ilgi nesaglabājas, tas dabiski reciklējas, turklāt augi un dzīvnieki to uzņem viegli un ātri, tāpēc līmenis strauji samazinās dažu dienu laikā.
• Amonijs ir zīdītāju vielmaiņas sastāvdaļa, apkārtējā vidē nonāk mēslu, mirušu augu un dzīvnieku sadalīšanās procesos. Augsnē tā līmenis mainās sezonas laikā – visaugstākais ir pavasarī un vasarā, kad dzīvības procesi dabā ir aktīvāki. Kaut gan daļa tiek pārveidota nitrītos un nitrātos, lielās šķīdības dēļ amonijs iesūcas dziļi augsnē un nokļūst arī gruntsūdeņos. Dabiskais līmenis ir samērā zems – mazāks par 0,2 mg/l.
• Amonija jonu klātbūtne dzeramajā ūdenī var pasliktināt tā garšu un smaržu, liecinot par iespējamo bakteriālo, notekūdeņu un dzīvnieku atkritumu piesārņojumu. Ir noteikta amonija smaržas sliekšņa koncentrācija – 1,5 mg/l (ja ir sārmains pH), bet garšas pārmaiņas var konstatēt, ja koncentrācija sasniedz 35 mg/l.
• Mūsu organisms regulāri ražo amoniju, kura pārstrādē piedalās fermenti, tāpēc risks veselībai ir samērā niecīgs, ja dzeramo ūdeni ar nedaudz paaugstinātu amonija jonu saturu lieto vesels cilvēks. Pasaules Veselības organizācija nav noteikusi pat pieļaujamo koncentrāciju, jo parasti tā ir ievērojami zemāka par līmeni, kas jau iedarbojas toksiski. Pētījumos teikts, ka cilvēkam, kura svars ir 60 kg, pieļaujamā norma ir aptuveni 2,4 g dienā. Toksiska iedarbība parādās, ja ir apmēram 200 mg uz 1 kg svara.
