Ak, Tu mihlais, vecais Ruhdi! 0
Jaunais – 2013. – gads būs ļoti īpašs, jo paies mūsu kultūras dižgaru Blaumaņa, Vītola, Ziedoņa apaļo jubileju zīmē. Rūdolfa Blaumaņa 150. dzimšanas diena, ko pieminēsim 1. janvārī, ieskandinās viņa atcerei un literārajam mantojumam veltīto gadu.
Nozīmīgās gadskārtas ieskaņā pārdomās par Blaumaņa personību un viņa literāro mantojumu aicinājām dalīties izcilo režisoru Jāni Streiču, kura tautā iemīļotāko veikumu pūrā ir filma “Rūdolfa mantojums”, ko meistars radījis, iedvesmojoties klasiķa daiļradē.
Saklausot Blaumanī mūžības balsi
“Ak, Tu mihlais, vecais Ruhdi!” Vairs neatceros, kurš no laikabiedriem viņu tik jauki uzrunāja. Arī man gribētos tāpat, tikai vārds “vecais” neder, jo Rūdolfs Blaumanis aizgāja pie tēviem daudz jaunāks par mani, kāds šodien esmu. Šī tuvība dzima bērnu dienās pie skalu uguns, kad meičām lasīju viņa stāstus un lugas. Gluži kā “Cilvēka bērnā” Boņuka draugs Pēterītis. Kad filmējot uzstādīju kadru, pagāju sānis, paskatījos no malas un… gandrīz vai apraudājos. Jo nejauši biju atkāpies bērnībā, pēckara Latvijā, tai novadā, kur tautai sava pagātne tika liegta. Un, ja ne mīļais Rūdis ar skalu guni vai plošku liesmiņu, vai ar tādu lepnumu kā karbīda lampa nebūtu mani ziemas vakaros vadījis uz Ērgļu pusi, kur latviskā dzīvošana ritēja ar pilnu krūti, nez kā man tā dzīvīte nākotnē būtu iegrozījusies. Par laimi, ganos līdzi gāja Blaumaņa noveles, lugas un Jāņa Klīdzēja “Gājputnu dziesma”. Diemžēl – aizliegta līdz ar žurnālu “Katoļu Dzīve”, kur svēto dzīves apraksti. Ar žurnāla “Sējējs” eksemplāriem, kuros vēl mirdzēja zaudētās Latvijas spožums un ilgas. Viss latviskais, uz kuru tā tiecos, likās esam citur, kur Tālavas taurētājs un viņa teiksmas radītājs.
Šo dzejoli man vairākkārt priekšā skaitīja māte. Laikam jau to prata, jo vārdi pārvērtās gleznās, kas iet līdzi visu mūžu. Turklāt viņa stāstīja, ka pazinusi šo jaunekli! Un mēs ticējām šiem naivajiem svētajiem meliem par varoņa bērnību, kas, protams, kalpoja mums kā paraugs, lai izaugtu tādi, kam “… zelts ir mana tauta un gods ir viņas gods”. Un dīvaini, ka nāve, kas no iedomām lika matiem celties stāvus, kļuva skaista un ilgota, kad domās vajadzēja veikt varoņdarbu līdzīgi kristīgajiem mocekļiem Kolizeja arēnā vai jauneklim, kas Tālavas eglē lūkoja pēc naidnieka tuvu un tālumā. Un es iemigu sapņos ne jau par karaļmeitu un pusvalsti, bet ilgās nest upuri un ziedot sevi.
Latviski rakstītajam vārdam piemita īpaša maģija, un tas kā burvju ziede Pumpura Lāčplēsī atvēra man acis.
Es ieraudzīju, ka dzīvē ir ne tikai tās vagas, kurās ravēju nezāles, ne tikai šie rudzu lauki, kurus pļāva bez vīriem un dēliem palikušās sievas un bērni lasīja nokritušās vārpas, lai ne graudiņš no Dieva svētības nezustu, bet ir cita dzīves elpa ar tām pašām vagām, ar tādiem pašiem siena vāliem, kas draud salīt, jo tūces virs kaimiņu rijas kāpj debesīs kā melni kalni…
tikai tanī, citā Latvijā, no tām dveš mūžības vara, kas nevis nospiež, bet saviļņo līdz sirds dziļumiem un paceļ mūs citā gara orbītā. Te, jāatzīstas, šo svešvārdu vēl nezināju, taču lidot iztēlē pratu labāk nekā tagad. Tikai – es nepazinu tālo zemju alkas, jo mana sapņu valstība atradās tepat un tās iemītnieki zīmējās kā svētie pravieši un kuru pulkā īpaši izcēlās “mans mīļais vecais” Rūdolfs Blaumanis. Arī Andrejs Pumpurs tur mita kopā ar Lāčplēsi un Raini, kas bija pēc sava prāta pa jaunam pārrakstījis mūsu varoņeposu. Mani viņa novatorismā aizkustināja tikai prologs, kurā biju vienisprāt par dzīvošanu arī citās dimensijās. Kaut arī tādu vārdu tad vēl nebiju dzirdējis, bet var taču ar baudu dzert augstas klases vīnu, nezinot, kas tā par marku. Kad jau vēlāk, studiju gados, mūsu kopmītnes naktssargs stāstīja, ka jaunībā katru rītu ceļā uz darbu esot saticis Raini, jutos bezgala pārsteigts. Tāpēc viņi visi, kurus bērnībā lasīju, dzīvoja tanī citā Latvijā, kas mūžīga un kurā cilvēki nemirst. Tur mūžīgs ir vecais Indrānu tēvs un aklā Indrānu māte. Palaidnis Edgars un pat Krustiņš, kas lugas beigās mirst no sava tēva raidītās lodes, bet mirst, lai mūžam dzīvotu. Nemirstība un Latvija – Blaumanis man sasaistīja šos vārdus kopā. Un es izjutu, ka Latvijai piestāv mūžība un es sapņoju dzīvot tajā. Kā viņš to panāca? Tas mūžam būs jautājums, kam atbildi meklēs literatūras zinātnieki, sociologi, psihologi un neatradīs, jo ne viss, kas no Dieva, ir cilvēka skopajos vārdos izsakāms. Kur Rūdolfa Blaumaņa tekstu maģijas noslēpums? Kā viņam izdevās atšifrēt latviešu nacionālā rakstura kodu? Kādā kārtībā salikti vārdi spēj mums uzburt Latviju? Mūzikā ir tikai astoņas notis. Tik vien. Diemžēl neviens mums neizskaidros “Pūt, vējiņi!” melodijas maģiju. Bet vārdu ir neaptverami vairāk.
Ticu, ka tāpat kā dažiem ir Dieva dota absolūtā dzirde, tāpat tik reta parādība ir dzīves patiesības izjūta. Esmu sastapis cilvēkus, kas nav spējīgi melot. Ne bailes no grēka tos biedē, bet mocības, ko izjūt bērns ar absolūto dzirdi, kad viņam jāklausās, kā dzied kaimiņš, kuram “lācis uz auss bija uzkāpis”.
Tādas, pat fiziskas mokas, sāpes un lēkmes izcieš tie, kas nonāk saskarsmē kā ar meliem vārdos, tā ar ačgārno lietu kārtību valstī vai privātajā dzīvē. Arī rakstu valodā. Tas atkarīgs no šīs dzīves patiesības izjūtas, kura Blaumanim bija fenomenāla. Viņš rakstīja vienkāršāk par vienkāršo, bet katra frāze, katra rindkopa sakņojās dziļāk, un tu jūti, ka vārdi ir kaut kas vairāk, nekā uzrakstīts. Sarunā ar Jāni Peteru es to nosaucu par oderi, kas dara Blaumaņa tekstu siltu kā kažoku. Cik prasti! Droši vien. Mūsu izcilais dzejnieks man skaidroja, ka tas esot zemteksts. Piekrītu, jo tas jau skan gudrāk. Bet ne jau katrs zemteksts silda. Es palieku pie Blaumaņa absolūtās patiesības izjūtas, kuru mēs kāri dzeram kā kaķēniņi siltu govs pienu. Mūsdienu teātri cenšas Blaumani modernizēt…. un darīs to bez gala. Es labāk ieturu pauzi, izvēlos klusēšanas zeltu un Mūžību, pret kuru jebkurš modernizējums atlec kā bumba no sienas. Granītā kaltajam Rūdim pie Bastejkalna kanāla tas kā sniegs vai rudens lapa, kas iekrīt klēpī. Bet es smaidu par kolēģu bailēm iestudēt “Indrānus”, kā to darīja Duburs, Mierlauks, Amtmanis-Briedītis. It kā viņi to būtu redzējuši. Dzīvojam taču citā teātra valodā, plastikā un vizuālajās iespējās. Ne tas, kāds būs spainis – no koka vai plastmasas –, noteiks modernismu, bet tas, kas aizies līdz sirds dziļumiem. Un laikmetīgs būs tas, kas saklausīs Blaumanī mūžības balsi un atšifrēs mūsu nacionālā rakstura kodu.
Ar dziļi latvisko zemtekstu
Blaumaņa patiesības izjūta attiecas ne tikai uz daiļradi vien, bet uz dzīvi un vērtībām. Apgalvojumam “mans zelts ir mana tauta” ir daudz plašāki mērogi, kuros ne tikai patriotisms vien, bet dzīves jēga un skaistums. Aiz tiem stāv Nāve, kas nav bojāeja, bet filozofija un dzīves gudrība, kuru neierauga tie, kam zelta mirdzums apžilbina acis. Tie notic laicīguma spožumam un mirst. Tas ir patērētāju sabiedrības posts.
Blaumanis neizceļas ar pārlieku Dieva vārda valkāšanu. Arī tā ir patiesības izjūta, jo ir jādzīvo pēc morāles kodeksa, ko apstiprinājusi cilvēces pieredze gadu tūkstošos un nevajag domāt, ka Radītāju var piekukuļot kā muitnieku ar zeltu.
Nekad nebeigšu brīnīties par jaunlatviešu un viņu sekotāju, tostarp arī par Blaumaņa, dzīves ceļa izvēli. Ticu, tā ir Providences vadīta gaita! Pamēģiniet Brīvdabas muzejā iejusties vienkāršo zemnieku mājokļos un to laiku apstākļos, kur valdīja trūkums un atteikšanās, kas robežojas ar nabadzību. Nacionālo un sociālo piederību tajos gados latviešu vairākums nesa sevī kā vienu veselu. Blaumanis brīvi runāja vāciski un rakstīja. Bija tuvs muižas dzīvei. Atliktu tikai pārvācoties, tikt kungu kārtā, un talantīgajam censonim tas būtu izdevies, kā paveicās daudziem. Bet viņš līdzīgi seismogrāfam juta, ka latvietis sāk lobīties no sociālās kārtas čaumalas, kur kā mālu pikā to bija iemūrējusi vācu un krievu muižniecība. Jau parādījās saimnieki, kas bagātāki par baroniem, un lepni kā Romualds Ancāns filmā “Rūdolfa mantojums” varēja teikt: “Latvietis nav kārta! Latvietis ir fundaments… pamatos!” viņš patētiski uzsvēra. To darīju apzināti, lai mēs pasmietos par sevi, jo mūsos nav tā bērnišķīgā naivuma un ticības, kas piemita Blaumaņa laika saimniekiem. Bet kā derētu! Īpaši nacionālo un sociālo problēmu harmonijā.
Blaumanis nepieder pie cīņā saucējiem un sociālās netaisnības skaļajiem atmaskotājiem, kas viņa laikā jau nāca modē. Arī piekto gadu rakstnieks pārdzīvoja, saglabājot cieņu pilno stāju kā tautas, tā muižniecības acīs. Un dīvaini arī tas, ka pat komunistu režīma laikā viņu laida pie tautas.
Jo atbilda postulātam – nacionāls pēc formas, bet sociālistisks pēc satura. Neredzēja, ka Blaumanī tas ir otrādi. Viņa kalpu un saimnieku attiecībās valda latviskais zemteksts.
Joprojām – dzīvāks par dzīvo
Tagad, jau trešajā gadsimtā pēc viņa dzimšanas, Latvijā ir savi miljonāri, kas pārliecināti, ka mūsu nācija izkusīs Eiropas Savienībā. Tas nav no zila gaisa rauts un ne no liekulīgā apgalvojuma par zeltu kā posta un netiklības cēloni. Pārticis gribēja būt ikviens Blaumaņa varonis. Arī viņš pats, kopjot “Brakus”, kala nākotnes plānus ar vārdiem: “Kad tikšu pie bagātības, tad…” Diemžēl nesanāca. Mūsu mīļais vecais Rūdis aizgāja no dzīves jauns. Liecinot, ka ar cilvēka mūža dienām ir tāpat kā ar tekstiem, ko vērtīgus dara zemteksti.
Blaumaņa “Braki” ir atjaunoti, un tie ir citi baļķi, cita grīda, nevis tā, kas glabāja sevī viņa basos soļus, sniegā sabristo zābaku kusušo sniegu, tintes traipus zem rakstnieka prastā rakstāmgalda un izdeldētās krēsla kāju vietas pie tā. Un tomēr!
Kaut māja un istabas ir tikai dekorācija, tās ir apgarotas ar mūsu katra ienākšanu, jo mēs tur ienesam Blaumani.
Un, ja tūkstoši, kas tur bijuši, katrs gara acīm viņu savā sirdī skatījuši, kā nu kurš to pratis ieraudzīt – vai vienā kreklā sēdošu pie kailu dēļu galda, uz kura to gaida rokrakstā iesāktā doma, vai ziemas kažokā kājas no sniega dauzot, vai mātei jau gatavo stāstu lasot pie saimes galda, kas balts un mirdzošs kā svētkos, tad viņš patiešām tur dzīvāks par dzīvo mīt kā Dievs Tēvs savā goda krēslā debesīs.
Laukus, kurus viņš ara un pļāva, ir pārņēmusi koku un krūmu valstība. Skats no pagalma ir bijis varen plašs, bet tagad to nosedz zaļumu mūri. Un tomēr… “Brakos” man iesmeldzas sirds, gribas kaukt pēc bērnības un izraudāt pateicības asaras Dievam un liktenim, ka dzīvē neredzamos draugos ir bijis tas puisis, kas uz laicīgās dzīves kārdinājumiem ir spējis atbildēt: “Mans zelts ir mana tauta…” Un vecais, mīļais Rūdis, kas novēlēja Latvijai sēt savas dienas Mūžībā.
