“Ak dievs, man būs niere!” Studente Samata dalās savā pieredzē par dzīvi pirms un pēc nieres transplantācijas 12
“Nieres transplantācija ir labākais, kas manā dzīvē līdz šim bija noticis,” secinājusi Samanta Berena – patlaban studente, kuru interesē dabas zinātnes un sēņu pētīšana, bet pirms dažiem gadiem viņa veselības dēļ bija pārtraukusi mācības vidusskolā un nezināja, ko gaidīt nākotnē.
Hroniska nieru slimība Samantai tika konstatēta vēl bērnībā – aptuveni 11 līdz 12 gadu vecumā, kad viņa uzturējās bērnu namā. Tagad jauniete mēdz aizdomāties, ka gādīgā ģimenē varbūt būtu bijusi rūpīgāk uzmanīta un savlaicīgāk vesta pie ārstiem, bet tās jau tikai pārdomas par nezināmo… Vidusskolas laikā – jau dialīze, bet transplantācijas iespēja jau nāca kā dāvana no debesīm, ko sekmēja veiksmīgas sakritības.
Tāpēc šai laikā, kad marta sākumā atzīmē Pasaules Nieru dienu* un kad uzmanība tiek pievērsta nieru veselībai, Samanta atsaucās savas ārstes, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas “Nefroloģijas centra” virsārstes Ievas Ziediņas, aicinājumam kopā ar pāris citiem pacientiem ar dažādu ārstēšanās ceļu dalīties pacientes pieredzē sarunā par nieru veselību, kas notika 7.martā ar tiešraidi sociālajā platformā “Facebook”, “Latvijas Nefrologu asociācijas” profilā, kur iespējams noskatīties izglītojošās pacientu sarunas ierakstu.
Prognozētas nolemtības ēnā
Jau bērnībā Samanta daudz slimojusi, dabūjusi braukāt pa slimnīcām, līdz parādījās augsts asinsspiediens, saistībā ar kuru tika atklāts, ka meitenei ir intersticiāls nefrīts un hroniska nieru slimība.
“Varētu teikt, es visu mūžu zināju, ka man ir nieru slimība un ka kādreiz vajadzēs arī dialīzi un nieres transplantātu,” secina Samanta. Izjūtas bijušas dažādas, izteikti bijis ļoti liels nogurums – varējusi nogulēt visu dienu, tad daži augsta asinsspiediena simptomi, piemēram, galvassāpes. Nieres pagaidīja, kad Samantai palika astoņpadsmit, bērnu nefrologu nomainīja pieaugušo nefrologs, un tika konstatēta dialīzes nepieciešamība.
Regulāri apmeklējot slimnīcas, vidusskolu Samanta pabeidza tikai 21 gada vecumā, un tas jau bija pēc nieres transplantācijas, taču dialīze sākās 18 gadu vecumā un sākumā nevarēja zināt, cik ilgi turpināsies, tāpēc nekādi lielie plāni netika loloti. “Mentāli dialīze bija briesmīgākais laiks manā dzīvē, tāpēc ļoti priecājos, ka esmu ārā no tā. Kā jauks sapnis šķita ideja par to, ka es varētu būt puslīdz normāls cilvēks, funkcionēt, priecāties par dzīvi un neiet uz slimnīcu trīsreiz nedēļā,” atceras Samanta.
Tolaik visvairāk palīdzējuši draugi un abi kaķi – Mija un Puķīte. Tāpat labākā draudzene un vecākais brālis daudz palīdzējis. “Kad dialīzes laikā man nāca kaut kādas psihozes, brālis vienmēr bija līdzās. Es nezinu, kā, bet viņš vienmēr zina, vai man ir grūti, slikti. Viņš neko nesaka, bet uzraksta: “Varbūt tu gribi atbraukt ciemos?”. Un tad liekas, ka viss būs OK,” stāsta Samanta. Brālis ar sievu palīdzējuši arī transplantācijas dienā, tāpat arī pēc tam – atveseļošanās periodā – viņš braucis ciemos, taisījis ēst, palīdzējis.
Transplantācija atgriež dzīvē
Dialīzes laikā Samanta tika uzņemta nieres transplantācijas gaidīšanas sarakstā, kur kārtība ir tāda, ka ik pēc trim mēnešiem atkārtoti ir jāatzīmējas un jāpiesakās sarakstā. Meitene šai rindā bija tikai trīs mēnešus un nākamajā reizē, kad gāja reģistrēties pa jaunu, turpat, slimnīcā, arī palika, jo tajā pašā dienā trāpījās donors ar visu nepieciešamo saderību, kas deva iespēju nieres transplantācijai.
“Ak dievs, man būs niere! Jā, šis tiešām ir veiksmes stāsts, un man ļoti paveicās, jo es dialīzē biju tikai gadu, un tikai trīs mēnešus biju gaidīšanas sarakstā,” atceras Samanta. “Man šķiet, ka transplantācija ir viena no labākajām lietām, kas manā dzīvē notikusi. Pēc tās bija daudz pārmaiņu – vairs nebija katru nedēļu jādodas uz slimnīcu veikt dialīzi, ir vairāk spēka, es varu studēt un jau šogad pabeigšu universitāti. Dialīzē esot, es nemaz nebūtu uzdrošinājusies sākt studēt,” priecājas jauniete.
Samanta pašlaik studē bioloģiju Latvijas Universitātē un precīzāk viņas joma ir mikoloģija – sēņu pētniecība. Universitātē esot ļoti paveicies ar Bioloģijas fakultāti un tās personālu, jo visi ir ļoti saprotoši. Samantai šķiet, ka būtu saprotoši pat tad, ja nebūtu paveicies ar nieru transplantāciju. Uz izlaidumu plāno ierasties arī labākā draudzene, kura ikdienā nedzīvo Latvijā.
Pārbaudījumi liek novērtēt dzīvi
Patlaban Samanta dzīvo Ikšķilē un pagaidām nedomā par pārcelšanos. Tur viņai nav jāmaksā par transportu, un ir piešķirts pašvaldības dzīvoklis. Arī attālinātas studijas to sekmējušas. “Man nepatīk sūdzēties par Latvijas sociālā atbalsta programmām, jo bez tām man būtu gājis briesmīgi. Man ir pašvaldības dzīvoklis, kaut kādi pabalsti, brālis, dažas tantes, kas palīdzēja mani aizvest pie kāda ārsta. Es pat nezinu, kā es tiku galā,” apsver jauniete.
Katrā ziņā līdzšinējā pieredze mudina meiteni sev atgādināt, ka nedrīkst aizmirst dzīvot savu dzīvi pilnvērtīgi. “Tas laiks ir tik, cik ir. Nevajag pārāk baidīties. Pirms es sāku studēt, man bija ļoti bail. Domāju: “Ja nu man šo trīs gadu laikā atsakās niere, un es to laiku esmu pavadījusi, cenšoties pabeigt studijas”. Vajag studēt, darīt, ceļot – visu, ko gribas!”
“Vajag dzīvot visu laiku, katru dienu! Varbūt tas skan nedaudz klišejiski, bet to nedrīkst aizmirst. Man vienkārši šķiet, ka cilvēki aizmirst, ka viņi kādreiz nomirs, un tad dzīvo kaut kādā pagaidu režīmā, it kā viss būtu mūžīgs, bet tā nav,” apsver Samanta.
Kāda ir dzīve pēc nieres transplantācijas?
Pēc transplantācijas Samanta jūtas labi, par spīti tam, ka uzradies artrīts, un jāsāk nēsāt brilles. Tiesa, jāpaseko pārtikai, ko lieto, lai nebūtu par daudz sāls, jāatsakās no pomelo un greipfrūtiem, bet citādi varot baudīt pilnvērtīgu dzīvu. Dzīves kvalitāte esot ļoti uzlabojusies, jādzer arī mazāks apjoms zāļu, un prognozes esot diezgan labas. “Daktere Ziediņa ir lieliska, un man ir prieks, ka viņa ir mana ārste. Var redzēt, ka viņai pašai rūp,” pauž meitene.
“Tas ir smieklīgi – tādas lielas grūtības un pat traģēdijas es ļoti viegli panesu, bet mazos ikdienas negadījumu brīžos, piemēram, kad saplīsa krūzīte, es sākšu raudāt. Bet, kad jāsavācas un jānoorganizējas nieru transplantācijai, viss kārtībā, es zinu visus soļus,” prāto Samanta.
Nefroloģe Ieva Ziediņa uzsver, ka pilnīgi visiem cilvēkiem svarīgs ir gan uzturs un veselīgs dzīvesveids, gan regulāras analīzes un profilaktiskās pārbaudes, jo hroniskas nieru slimības sākuma stadijas norit bez simptomiem. Savās sajūtās cilvēki nepamana un nejūt nekādas problēmas ar nierēm arī tad, ja tās ir sākušās. Valsts līmenī jādomā par to, lai hroniskas nieru slimības pacientiem būtu vēl labāka aprūpe, to sekmētu jaunāko medikamentu pieejamība un to pilnīga vai daļēja kompensēšana no valsts.
*Raksts tapis saistībā ar 2024.gada Pasaules Nieru dienas aktivitātēm martā, ko organizē “Latvijas Nefrologu asociācija”.
