Anda Līce: Latvijas garīdznieku vidū ir ne mazums tādu, kuri dzīvo dubultdzīvi 36
Šķita, lai nu no kurienes, bet no baznīcas gan būs izvējojis padomju gars, tomēr šodien tas dzen modificētas atvases. Kā rāda LELB sinodes balsojums par sieviešu ordināciju, tas gars ir dzīvīgs. Ak, brāļi, brāļi Kristū, vai tagad jūs jūtaties drošībā?
Ilgus gadus es esmu piedalījusies garīgo darbinieku eksaminācijas komisijas darbā un vērojusi arī tās nedaudzās sievietes, kuras bija sajutušas kalpošanas aicinājumu. Viņas zināja, ka augstākais, uz ko drīkst cerēt, kalpojot Latvijā, ir grūtais kapelāna vai evaņģēlista amats. Teoloģijā viņas bija galvas tiesu pārākas par dažu labu vīriešu kārtas kandidātu, taču tas neko nemainīja. Vai šis arī nav viens no galvenajiem viņu neordinēšanas iemesliem? Dievs izredz, cilvēkiem padomu neprasot. Ne viens vien ordinētais vīrietis ir izrādījies par postu baznīcai. Vārdus – “sievas lai draudzes sapulcēs cieš klusu, kā tas parasts visās ticīgo draudzēs, jo tām neklājas runāt, bet jābūt paklausīgām, kā arī bauslība to nosaka” – ir teicis nevis Jēzus, bet Pāvils. Kaut gan lielai ļaužu daļai to ir sāpīgi atzīt, visu izšķir spējas, nevis dzimums.
Diemžēl ir daudz cilvēku, arhibīskapu Jāni Vanagu ieskaitot, kuru uzskatus nekas un neviens nespēj mainīt. Bet vēl skumjāk, ka Latvijas garīdznieku vidū ir ne mazums tādu, kuri tāpat kā padomju laikā dzīvo dubultdzīvi – klusībā viņi gan atzīst, ka aicinājums nešķiro cilvēkus pēc dzimuma, taču skaļi pateikt to neuzdrīkstas, jo (tāpat, kā tas ir laicīgajā pasaulē) ir atkarīgi no priekšniecības labvēlības. Tā ir baisa lieta, kad jāliekuļo gan cilvēku, gan Dieva priekšā. Īpaši neapskaužamā situācijā tagad būs tās dažas Latvijā vēl patlaban kalpojošās mācītājas. Lai nu kādi būtu LELB vadības īstenie apsvērumi, viens gan ir skaidrs – tā ir vēl viena mūsu tautas šķelšana.
1996. gadā man bija tā laime viesoties Amerikas latviešu draudzēs un arī piedalīties VIII sinodes dievkalpojumos. Tādu garīgo atbrīvotību un savstarpēju labvēlību es nedz pirms tam, nedz vēlāk Latvijā diemžēl neesmu piedzīvojusi. Sievietes mācītājas stāvēja blakus vīriešiem mācītājiem, un tas ļāva noticēt, ka ir iespējama pasaule, kurā, kā Rakstos sacījis tas pats Pāvils: “Tur nav ne jūda, ne grieķa, nav ne verga, nedz svabadā, tur nav ne vīrieša, nedz sievietes, jo jūs visi esat viens Kristū Jēzū.” Tāda pasaule ir iespējama, jautājums tikai, vai mēs to vēlamies?
