Augstskola bez zinātnes? Aizvien meklē augstākās izglītības formulu 0
Sajūta, ka par to jau ir runāts, diskusiju tēmas atkārtojas: to vairākkārt varēja dzirdēt no runātājiem, kuri pagājušajā piektdienā uzstājās forumā “Kādu vēlamies veidot Latvijas augstākās izglītības formulu?”.
Tajā tika spriests par to, kā nākotnē veidot augstākās izglītības iestāžu pārvaldību un vai vajadzētu ieviest dažādu augstskolu veidus. Par to, vai vajag likumā noteikt katras augstskolas misiju un lomu augstākās izglītības sistēmā, diskutēts jau kopš 2005. gada, kad pat bija izstrādāts attiecīgs likumprojekts, kurš tomēr netika pieņemts.
Vai beidzot būs lēmumi?
Bijušais Latvijas Universitātes (LU) rektors Mārcis Auziņš gan apgalvoja, ka šoreiz esot sajūta, ka “ir pienācis tas brīdis, kad tiks pieņemti lēmumi”. Bijusī premjere, tagad valdes locekle biedrībā “Latvijas formula”, kuras uzmanības lokā ir valsts ilgtspējīga attīstība, Laimdota Straujuma norādīja: lai reformas izdotos, ir jānodrošina sociālais spilvens tiem, kas reformu dēļ var zaudēt darbu. Citādi būs liela pretestība.
Par nepieciešamību noteikt dažādām augstskolām dažādas funkcijas, izraugoties, kuras tad būs zinātnes universitātes un arī finansējumu augstskolām aprēķināt, ņemot vērā to tipu, politiskajā vidē visvairāk runā Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājs Arvils Ašeradens. Savu pārliecību viņš centās aizstāvēt arī forumā, sakot, ka līdzās zinātnes universitātēm varētu darboties lietišķās augstskolas. Pirmās vairāk attīstītu zinātni un izcilas studijas, otrās gatavotu profesionāļus tautsaimniecības nozarēm.
Viņa nostājai piekrīt M. Auziņš, kurš teica, ka vēl var diskutēt, vai Latvijai pietiek ar vienu vai vajag vairākas zinātnes universitātes: igauņi gan jau esot izrēķinājuši, ka viņiem pietiktu pat ar 0,5 zinātnes universitāti.
No zinātnes universitātēm tad arī varot prasīt, lai tās ieņem prestižu vietu starptautiskos augstskolu reitingos, bet pārējām augstskolām jākonkurē nacionālā līmenī.
Saeimas deputāte, iepriekš izglītības pētniece Marija Golubeva uzskata, ka augstskolas jāiedala zinātnes universitātēs un nozares augstskolās, kurās iekļautos arī reģionālās augstskolas.
Augstskola bez zinātnes?
Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) apkopojusi datus par to, cik aktīvi zinātnē šobrīd darbojas katra no Latvijas augstskolām. Apkopojums balstīts uz starptautisko zinātnisko publikāciju skaitu, jo, kā atzina IZM Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju departamenta direktors Dmitrijs Stepanovs, tieši publikāciju skaits starptautiski atzītos zinātniskos žurnālos vislabāk parāda, cik aktīva pētniecība notiek katrā augstskolā.
Interesanti, ka pēc publikāciju skaita uz vienu studentu 1. vietā ir Rīgas Tehniskā universitāte, seko Latvijas Lauksaimniecības universitāte (LLU) un Ventspils Augstskola, bet LU ir tikai 4. vietā.
Turklāt TOP 10 iekļuvušas arī divas privātās augstskolas (skat. uzziņu. – I. K.).
LLU rektore Irina Pilvere gan sacīja, ka pēc zinātniskajām publikācijām vien nevar spriest par augstskolas kapacitāti pētniecībā. Svarīgi ir arī tas, kā tās palīdz uzņēmējiem risināt, piemēram, kādas ražošanas problēmas. Viņa piebilda: zinātne un pētniecība nepieciešama visās augstskolās.
Kā zināms, politiķi plāno vismaz daļā augstskolu ieviest padomes, kurā darbotos eksperti, daļa varētu nākt arī no ārzemēm un kas noteiktu augstskolu darbības stratēģiju, iespējams, arī vēlētu to rektoru.
Kādas tieši padomes plānots veidot, neatklājās arī forumā. Amerikas Savienotajās Valstīs, piemēram, studentiem un pasniedzējiem nav nekādas lomas augstskolas vadītāja izvēlē, padome rīko konkursu un ieceļ. Tikmēr Tartu universitātē padomē darbojas gan studenti un pasniedzēji, gan arī neatkarīgi eksperti, ko ieceļ valdība.
Korporatīvās pārvaldības eksperts Andris Grafs norādīja: ir ļoti svarīgi, lai padomes locekļi būtu tiešām kompetenti, nevis to izveidotu no VIP personām, kas reāli nespētu monitorēt augstskolas darbu un nespētu tai dot nekādu pievienoto vērtību.
Forumā vairākkārt tika atzīts: ja tiks izstrādāti jauni normatīvie akti augstskolu pārvaldībai, tiem tomēr nevajadzētu pārāk stingri regulēt augstskolu darbību, bet gan jābūt kā jumta likumam, kas tomēr ļauj katrai augstskolai attīstīties pašai un noteikt, piemēram, savu personāla politiku.
Būs viena bagātā universitāte?
Kā jau ierasts diskusijās par augstāko izglītību, arī šoreiz tika norādīts uz niecīgo Latvijas augstskolu finansējumu. Kamēr viena no Austrumeiropas vadošajām augstskolām – Tartu universitāte – ik gadu var rēķināties ar 200 miljonu eiro lielu budžetu, mūsu valsts lielāko universitāšu gada budžets ir ap 60 miljoniem eiro. Viena studenta izglītošanai kaimiņi lietuvieši tērē par 40 procentiem vairāk nekā Latvijā, bet igauņi – pat par 90 procentiem vairāk.
Klātesošie izglītības politikas veidotāji būtisku finansējuma pieaugumu nesolīja. Acīmredzot kvalitāti cer celt, ieviešot augstskolu tipoloģiju un to pašu salīdzinoši niecīgo finansējumu pārdalot kā citādi. “Mums jāizvēlas viena augstskola, kurā ieguldām lielākus resursus,” norādīja premjera partijas biedrs A. Ašeradens.
Jāpiebilst – kaut arī no augstskolām tiek sagaidīts sniegums zinātnē, finansējuma pētniecībai trūkst.
Tāpēc Rīgas Stradiņa universitātē (RSU) pētniecībai tērē pat to naudu, kas nopelnīta, apmācot ārvalstu studentus, pastāstīja RSU rektors Aigars Pētersons.
Pārresoru koordinācijas centra vadītājs Pēteris Vilks norādīja, ka publiskie līdzekļi augstākajā izglītībā tiek šķiesti arī bezjēdzīgi: bakalaura studijas pabeidz tikai puse no tās uzsākušajiem, bet doktora studijas – mazāk par trešdaļu. Apzinīgāki ir maģistrantūras studenti: šajā studiju līmenī diplomu iegūst 66,6 procenti.
Forumā netapa arī skaidrs, cik lielā mērā, izstrādājot jauno augstskolu pārvaldības modeli, ņems vērā pašu augstskolu viedokli. Latvijas Kultūras akadēmijas rektore un Rektoru padomes priekšsēdētāja R. Muktupāvela teica, ka politiķiem nevajadzētu pārmaiņas uzspiest ar spēku.
