Pirms 100 gadiem Rīga pārstāja būt par rūpniecības centru 2
Bija pienācis 1915. gada augusts. Vācijas karaspēks saimniekoja Jelgavā; Rīgā no agra rīta Tērbatas ielas sākumā pie Latviešu izglītības biedrības stāvēja jaunu vīriešu rinda – tur Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komiteja sāka pirmo brīvprātīgo uzņemšanu. Netālu, Raiņa bulvārī pie Politehniskā institūta, stāvēja vēl lielāka cilvēku rinda. Tur Evakuācijas komisija reģistrēja Rīgas rūpniecības uzņēmumu strādniekus, kalpotājus un viņu ģimenes locekļus, kuriem bija jādodas kopā ar uzņēmumiem uz Iekškrieviju. Viņi gandrīz visi atgriezīsies, kamēr uzņēmumu lielās materiāltehniskās vērtības pazudīs no Rīgas uz visiem laikiem.
Krievijas armijai 1915. gada vasarā atkāpjoties, no Lietuvas guberņām Krievijas impērijas kara resors paspēja evakuēt uz austrumiem 160 rūpniecību uzņēmumus. No Liepājas nepaguva izvest nevienu; no Ventspils ostas ražotnes tomēr izdevās aizsūtīt pa jūru uz Kronštati; no Jelgavas evakuēja Krāmera metalurģisko rūpnīcu. Tagad bija pienācis laiks Rīgai – trešajam lielākajam rūpniecības centram Krievijas impērijā tūlīt aiz Pēterburgas un Maskavas. Vēl pirms kara Rīgas rūpnīcas impērijas kara resora vajadzībām ražoja 56,6% savas produkcijas. Karam sākoties, šis rādītājs krasi pieauga, tāpēc ātri evakuēt uzņēmumus un atjaunot ražošanu jaunajās vietās bija ļoti svarīgi. Tas gan izdevās tikai daļēji.
Uz Krieviju
No 1915. gada jūlija vidus līdz augusta beigām no Rīgas evakuēja 417 dažādus rūpniecības uzņēmumus jeb 90% no kopskaita. Ne vairāk par ceturtdaļu bija lielās rūpnīcas. Kopā ar uzņēmumiem evakuējās vai devās bēgļu gaitās 75 tūkstoši strādnieku un kalpotāju, kā arī vairāk nekā 125 tūkstoši viņu ģimenes locekļu. Kurp aizveda Rīgas uzņēmumus? Uz ziemeļrietumu rajonu – Pēterburgu, uz centrālo rajonu – Maskavu, Veļikije Lukiem, Rževu, Brjansku, Voroņežu, uz Volgas baseinu – Tveru, Ribinsku, Nižņijnovgorodu, Kostromu, Samaru, Saratovu, uz Urāliem – Permu, Zlatoustu, Miasu, Jekaterinburgu, Orenburgu, uz Ukrainu – Harkovu, Dņepropetrovsku, Zaporožji, Kramatorsku, Slavjansku. Pēc oficiālajiem datiem, līdz 1917. gada sākumam no 417 evakuētajiem Rīgas uzņēmumiem tikai 111 jaunajās apmešanās vietās bija atjaunojuši ražošanu. 78 bija to atjaunojuši pilnīgi vai daļēji. Daudzi dzelzceļa ešeloni ar rūpnīcu iekārtām nonāca vietās, kur iekārtas paklusām piesavinājās vietējie uzņēmēji.
Par uzņēmumiem, kurus evakuēja uz Maskavu, autoram bija iespēja gūt informāciju Maskavas arhīvos. Pēc oficiāliem datiem, tādu uzņēmumu bijis 127 (no Lietuvas pilsētām – 47). Kā evakuētie un bēgļi Maskavā nonāca 15 tūkstoši Rīgas rūpnīcu strādnieku. Daļa no viņiem atrada darbu Maskavas rūpnīcās. No impērijas Tirdzniecības un rūpniecības ministrijas atskaites izriet, ka 1917. gada sākumā Maskavā strādājuši tikai 23 Rīgas uzņēmumi. Lielākie pēc personāla skaita bija Vispārējās elektriskās kompānijas mehāniskā rūpnīca – 3690, “Provodņiks” – 1200, “Kaučuks” – 310, “Motors” – 215, Pirvica mašīnbūves rūpnīca – 175 darbinieki.
Lielinieku apvērsuma Krievijā pirmās sekas bija rūpnīcu nolaupīšana, saukta par nacionalizāciju, un rūpnieciskās ražošanas dezorganizācija. Rūpnīcas vai nu slēdza, vai tās pašlikvidējās. Atlikušās Pilsoņu kara apstākļos ražoja produkciju lielākoties sarkanarmijas vajadzībām. Dzīves apstākļi kļuva arvien neciešamāki, un latviešu domas vērsās tikai uz dzimtenes pusi, jo 1920. gads sākās ar karadarbības beigšanos Latvijā, kam sekoja miera līguma noslēgšana ar Padomju Krieviju. Evakuētie devās atpakaļ uz Rīgu. Rūpnīcu iekārtu reevakuāciju miera līgums neparedzēja. Atgriezt izdevās tikai deviņus privātos uzņēmumus, jo tie nebija nacionalizēti. Bijušajās Rīgas rūpnīcās Maskavā palika kopskaitā ne vairāk par 50 latviešu strādniekiem. Kopā ar viņiem pēc Krievijas Pilsoņu kara noslēguma Maskavas latviešu kopienu veidoja no latviešu strēlnieku divīzijas un daudzām citām karaspēka daļām demobilizētie, kas izlēma palikt Krievijā.
Rūpnīcu otrā dzīve
Kas ar Rīgas uzņēmumiem notika 20. – 30. gados? Rūpnīcu “Motors” apvienoja ar divām nelielām aviācijas rūpnīcām un kā “24. Frunzes rūpnīca” tā ražoja aviācijas motorus. Inženieris Fridrihs Canders bija evakuējies kopā ar “Provodņiku”, bet Maskavā viņš pārgāja strādāt uz “Motoru”. 1922. gada jūnijā rūpnīcas direktors piešķīra Canderam mēnesi atvaļinājuma, kura laikā raķešbūves entuziastam uzdeva izstrādāt projektu lidaparātam, kurš spētu “izlidot no Zemes atmosfēras” – tādi bija boļševiku tempi. 30. gados par “Motora” direktora vietnieku strādāja latvietis Alfons Gelmans, par ceha priekšnieku arī latvietis Filips Brants.
Lielā Krievu – Baltijas vagonu rūpnīca (“Russo – Balt”) evakuējot sadalījās: lidmašīnu ražotne nokļuva Petrogradā, vagonu – Tverā, automobiļu – Maskavā. 1918. gadā lidmašīnu ražošanu pārcēla uz Maskavu un, paplašinātu līdz rūpnīcas apmēriem, 1923. gadā nodeva koncesijā vācu firmai “Junkers”. Tomēr, kad trīs gadu laikā “Junkers” ražošanu nesāka, līgumu anulēja un “22. rūpnīca” sāka strādāt kā padomju lidmašīnu ražotāja. Par konstruktoru nodaļas vadītāju tur strādāja Vilis Dzenītis, kurš darba gaitas bija sācis Rīgas “Russobaltā”.
“Russobalta” automobiļu ražotni bagātie uzņēmēji brāļi Rjabušinski nopirka un atveda uz Maskavu kopā ar inženieriem, meistariem un labākajiem strādniekiem. Rjabušinski Maskavā jau cēla automobiļu rūpnīcu ar domu organizēt kopražošanu ar itāļu “FIAT”. Bet rūpnīcu nacionalizēja un Rjabušinski emigrēja. Padomju uzņēmums sāka ražot kravas automašīnas, 1931. gadā rūpnīcu nosauca Staļina vārdā. Par ceha priekšnieku tur strādāja Ernests Apšenieks no “Russobalta”.
Arī lielo “Provodņiku” sadalīja starp Maskavu, netālo Tušinu un Pereslavļu-Zaļesku. Rūpnīcai Maskavā uzcēla jaunu lielu korpusu, kurā turpinājās ražošana, kamēr rūpnīcas Maskavas apkārtnē likvidēja. Par galveno mehāniķi Maskavas uzņēmumā strādāja Roberts Kramiņš. Evakuējies kopā ar rūpnīcu, viņš jau bija pabijis par direktoru Pereslavļas-Zaļeskas uzņēmumā.
No Vispārējās elektriskās kompānijas rūpnīcas (VEK) uz Maskavu evakuēja tikai vienu cehu; uzņēmuma lielāko daļu tikmēr izvietoja Harkovā. Maskavā cehu steidzīgi paplašināja un pārvērta artilērijas rūpnīcā, bet pēc kara pārprofilēja par bremžu rūpnīcu. To no 1920. līdz 1927. gadam vadīja bijušais VEK strādnieks Jānis Līvens. Tas bija “sarkano direktoru” laiks, kad vadīt uzņēmumus uzdeva strādniekiem ar bagātīgu ražošanas un lielinieku partijas biedra stāžu. Paplašinātā Pirvica mašīnbūves rūpnīca, nosaukta Padomju Krievijas ārlietu komisāra Čičerina vārdā, ražoja poligrāfijas iekārtas.
No Rīgas evakuētā nelielā adatu fabrika pēc rekonstrukcijas sāka strādāt 1925. gadā, vienu no cehiem vadīja Francis Māliņš. Bet gumijas izstrādājumu ražotājs “Kaučuks” ražošanu paplašināja, un no 1925. līdz 1930. gadam to vadīja agrākais “Russobalta” strādnieks Andrejs Līdaks. Viņu amatā nomainīja Rīgā dzimušais Oskars Šmīdels no “Provodņika”. Oskara brālis Pāvels tikmēr bija ceha priekšnieks. Bet 30. gadu beigu notikumi mainīja situāciju. 1938. gada nogalē latviešu bijušajās Rīgas rūpnīcās vairs nebija. Ap 80 no viņiem tika nošauti Staļina un Molotova sankcionētajās represijās; vēl ap 30 nobendēja gulagā.
