Paņemt līdzi spēka konfekti 0
Vienas dienas pārgājienā ar bērniem vidēji var noiet 10–15 kilometru, tomēr ik pēc pusstundas vai stundas vajag sarīkot brīvbrīdi. Tas dod iespēju mazajam emocionāli atpūsties, pamainīt emocijas. Bērnus nogurdina ilgstošs un vienmuļš process. Viņi nav kā pieaugušie, kuri var stundām iet un jūsmot par dabas skatiem.
* Vajadzētu arī atpūtas brīžus iepriekš izplānot, padomāt, ko tajos darīt. Vislabāk, ja ir kāda aktivitāte, izkustēšanās. Protams, nepieciešams arī kaut ko uzēst, kaut vai pagrauzt kādu nieku. “Pie koka pēkšņi uzrodas končas. Tās ir īpašās, spēka konfektes. Ja kājiņas nogurušas, nevar vairs paiet, tās ļoti palīdz. Uzēd, un atkal ir spēks. Spēks rodas arī tad, ja mazais zina – ik pēc laiciņa būs kaut kas interesants,” – tā Baiba.
* Atpūtas pauzē var uzdot atjautības uzdevumus vai sarīkot miniatūras orientēšanās sacensības. Pārskatāmā meža pudurī pie kokiem saliek zīmes, košas kartītes, lapiņas ar skaitļiem vai burtiem. Tās jāatrod noteiktā sistēmā. Interesanti ir meklēt puzles gabaliņus, kurus, pēc tam saliekot kopā, rodas zīmējums vai uzraksts. Spēli veidot tā, lai būtu aizraujoša un brīnumiem pārpilna.
* Bērniem patīk dažādi veiklības uzdevumi. No virvēm var izveidot labirintu. Piemēram, pār grāvi, kur sagāzti koki, krustu šķērsu savelk virvi. Tam, kurš pārvar šo labirintu, ap roku apsien aukliņu, kas brīvi slīd pa virvi. Līdz ar to viņam nākas labirintu iziet pilnībā, nevar šmaukties. Tad jāpārvietojas tupus rāpus, augšā lejā, kamēr tiek līdz virves otram galam. Virves vēl var iesiet kokā, šļūkt pa tām no viena zara uz otru.
Mazajiem prieks, ja vecāki ļauj kādu brīdi, piemēram, bradāt pa strautiņu vai seklu upīti, neizsakot aizrādījumu, ka tūlīt taču tiks piesmelti zābaki.
Ar aifonu pļavā
“Esmu novērojis, ka bērni pārsvarā ir bezbailīgi. Tomēr mūsdienās diezgan daudzi ir pieraduši pie ērtībām un šādā brīvdabas iešanā izjūt diskomfortu. Kā siltumnīcā audzēti gurķīši. Lauku bērni vai tie, kuri kopš mazotnes raduši, piemēram, iet nepieradinātos pārgājienos, par sīkumiem neiespringst. Māk būt dabā, zina, kā jāuzvedas un no kā jāuzmanās. Ejot kopā ar skolēnu klasi, bieži gan ir cita nelaime – daudzi nepārtraukti čato savos telefonos. Pat ja apkārt brīnišķīga ainava, digitālajai paaudzei deguns vienalga ekrānā,” stāsta Jānis.
Arī Baibai gadījies būt kopā ar palielāku pirmklasnieku pulciņu Doles salā. “Stāstīju par Daugavu, dolomīta atsegumiem, pagrabiem, kur senatnē kala naudu. Visi centīgi klausījās. Tad izvilka savus viedtelefonus un sāka visu pēc kārtas fotografēt. Bija jocīgi – it kā bez telefona viņiem nebūtu interesanti dzīvot.”
Jānis pārliecinājies – pārgājienā, kurā iet klase vai bērni no dažādām ģimenēm, ir vērts uztaustīt, kurš varētu būt līderis, ko citi respektē. Viņam uzticēt kādus pienākumus, palūgt organizēt citus. Tādējādi iespējams noturēt īsto mikroklimatu mazāko ļaužu kompānijā.
No svara arī praktiskā puse – kā esam sagatavojušies pārgājienam. Lai būtu ērti nesama mugursoma, nevis rokās stiepjams maisiņš. Baiba uzskata, ka bērnam pašam jāsakārto sava ceļasoma. Tā ir motivācija – es gatavojos ceļojumam. Pats lai atbild par somu, un pats arī to nes. “Protams, jāparaugās, lai nebūtu lieku mantu, lai soma nebūtu pārāk smaga. Citādi būs kā tajā anekdotē – mammu, es nesīšu somiņu, bet tu panes mani…”
Noteikti līdzi jāņem dzeramais un ēdiens, arī salvetes, jo bērni mūždien nosmērējas. Obligātais minimums ir rezerves apavi, zeķes un otra apģērba kārta. Bērni drīz vien atrod upīti, aizraujošu peļķi vai dubļu lāmu.
Jānis gājis ar skolēnu grupu pa gluži civilizētu vidi. Tur bijis dīķis, pie kura apstājušies. “Visi ķerstīja varžu kurkuļus. Piepeši kāds puika līdz pusei iešļuka ūdenī. Labi, ka bija ko pārģērbt. Pat ja ir karsts laiks, slapjo apģērbu vajadzētu novilkt, citādi var saaukstēties.”
Ieteicams ņemt līdzi apvidus karti. Dziļākos mežos labāk noder Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūras veidotās topogrāfiskās kartes (ar dzelteniem vāciņiem), tās ir ļoti precīzas. Satelīta kartēs ir grūtāk orientēties. Jebkurā gadījumā vēlams topogrāfisko zināšanu minimums, jāmāk lasīt karti. Protams, lieliski, ja pieaugušie prot orientēties pēc kompasa, saules, zvaigznēm vai sūnām uz kokiem. To der iemācīt arī bērnam. Viss vienkāršais, pirmatnējais ir interesants, turklāt noderīgi praktisks.
