Aizvest Sprīdīti dabas takās. Padomi ģimeniskiem pārgājieniem 0
Ko zināt, dodoties pārgājienā
Kopā ar savu bērnu vērot ēnainas burvības pilnu mežu, ieklausīties burbuļojoša strautiņa melodijā, iebužināties liedaga smiltīs vai uzkāpt žuburainā priedē… Tādēļ vien ir vērts doties ģimeniskā pārgājienā dabā. Turklāt, izkļūstot ārpus ikdienas, varam labāk novērtēt bērna raksturu un to, kā viņš prot tikt galā ar grūtībām. Arī mazais ierauga savus vecākus citādus – ārpus mājas komforta vai mašīnas salona. Ko der zināt un ievērot, kopā ar bērnu dodoties pārgājienā?
Man patīk ieraudzīt civilizācijas neskartu pasauli, lauzties cauri brikšņiem, lūkot un atklāt, kas aiz nākamā līkuma. Mani nebaida ērtību trūkums. Tas droši vien tāpēc, ka bērnu dienās esmu piedzīvojusi pārgājienus. Vecākiem patika tā dēvētais mežonīgais tūrisms, un arī mēs ar māsu kopš mazotnes tajā jutāmies kā zivis ūdenī. Bija gan vienas dienas klejojumi pa vietējo vai tālāku mežu, gan laivošana, gan aizceļošana uz citām valstīm, tolaik padomijas republikām, – savvaļas tūristošana pa kalniem un mežiem. Reiz Krievijā Valdaja augstienē soļojām neskaitāmas stundas, lai atrastu vietu, kur sākas upe Volga. Kad tur nonācām, sašutusi iekliedzos – un šitās mucas dēļ bija tik tālu jāvelkas?! Volgas pirmsākums bija iesprostots tādā kā toverī. Taču īgnumu un nogurumu kā ar roku noņēma jautrās vēžu dzīres – spīļaiņi nez kādēļ bija pulcējušies tuvējā ezera krastā un ļāvās noķeršanai. Diez vai mani vecāki bija ielūkojušies gudrās grāmatās par ceļošanu kopā ar bērnu, bet ikviens viņu sarīkotais gājums sniedza prieku.
Gatavība kā pirms kaujas
“Lai pasākums izdotos, vispirms vajag ievērot bērna vēlmes un tikai tad pievērsties tam, ko pats gribi redzēt un cik ilgi esi gatavs staigāt,” uzskata Jānis Zariņš, kurš rīko pārgājienus un ekskursijas ģimenēm, skolēnu kolektīviem un ikvienam, kurš ir gatavs iet dabā. Jānis jau vidusskolas gados piedalījies Vidzemes jauno ģeogrāfu skolas brīvdabas nodarbībās, kas bijušas kā olimpiādes dabā, iešana nekurienē, pēc tam studējis ģeogrāfos. Krīzes gados meklējis jaunu nodarbošanos. Reiz ziemas spelgonī ar draugu Mārtiņu devušies gājienā no Zasulauka uz Bolderāju, soļojuši pa dzelzceļa līniju. Ejot izdomājuši, ka varētu darīt to, kas pašiem vislabāk patīk, – rīkot pārgājienus. Nu jau sesto gadu Jānis aicina citus apceļot Baltiju.
Itin bieži tās ir ģimenes ar bērniem. Jaunākais dalībnieks bijis divas nedēļas vecs, saldi čučējis ratiņos. Pēc gada šī ģimene atkal ieradusies, mazulis jau sēdējis slingā.
Viens no iemesliem, kāpēc vecāki izvēlas šādu organizētu pasākumu, – lai varētu atpūsties un ne par ko nedomāt, jo maršruts un ceļojuma gaita jau saplānota.
Dodoties ceļā ar bērniem, pirmām kārtām ir jāsagatavojas. Kā sacīja kāda māmiņa, nepieciešams nedaudz menedžmenta. Ne tikai jāsagādā ēdiens un jāpaņem līdzi dzeramais, bet arī pēc iespējas sīkāk jāizpēta maršruts, apzinot grūtības ceļā.
Vislabāk, ja vecāki jau kādreiz pa šīm takām ir gājuši un pārzina apkārtni. Ja ne, jāņem talkā karte. Tomēr ne vienmēr pēc tās izdosies apjaust īstos apstākļus dabā. Kartē redzams meža ceļš, taču patiesībā tur ir visai pārpurvojies vai biezi krūmi, kam nevar izspraukties cauri. “Ejot ar bērniem ir tā – jo taisnāk un mazāk grūtību, jo labāk un drošāk. Tomēr pa vidu noteikti jābūt arī kādam piedzīvojumam! Lai piepeši nāktos šķērsot dziļu grāvi, rāpties pa koku sanesumiem vai uzskriet kādā stāvā kalnā,” zina stāstīt Jānis.
Vecākiem der iepriekš izzināt, kādi dabas vai vēsturiski objekti atrodas ieplānotajā maršrutā, izdomāt, ko šajās vietās varētu pastāstīt, parādīt. Par mežu vai purvu var stāstīt kā par aizraujošu pasaku. Mazie labāk iejutīsies dabā, izpratīs tajā notiekošos procesus. Ja pārgājiena maršrutā ir apskatāma kāda muiža vai cits vēsturisks nams, nevajag pārgudri bārstīt gadskaitļus, bet labāk jau mājās atrast grāmatā vai turpat uz vietas sacerēt, piemēram, teiku par spokiem un princesēm.
“Ejot var izgudrot dažādus uzdevumus, kas jāpaveic,” iesaka Baiba Zača, kura ir ne tikai Justīnes un Matīsa māmiņa, bet arī diplomēta tūrisma speciāliste, studējusi Vidzemes Augstskolas Tūrisma un viesmīlības vadības fakultātē.
Uzdevumi var būt visdažādākie. Sameklēt desmit dažādas lapas. Pamanīt piemērotu koku, kurā var uzkāpt. Klausīties dabas skaņās, saskaitīt un salīdzināt, kurš sadzirdējis vairāk. Atrast dabas brīnumu, kāds katram tas ir.
“Vēl svarīgs ir mērķis – galā apsolīt kaut ko tādu, kas ir vauu! Ar meitu Justīni reiz sarīkojām pārgājienu apkārt Ulbrokas ezeram. Aizvedām brālīti uz dārziņu un gājām. Nav jau nekāda lielā ūdenstilpne, bet mēs ceļojām četras stundas. Mums bija mērķis – ezera iekarošana!” stāsta Baiba.
Viņai kopš savas bērnības ļoti spilgti palicis prātā, kā viņas kuplā ģimene, vēl māsīcas un draugi devušies ceļojumā uz Mazo Juglu. Gāja gar upi divas dienas, nakšņoja teltī.
“Atceros arī to, kā visas meitenes slaucīja mežu – šķita, ka tas jādara, līdzīgi kā mājas pagalmā… Nogājām daudzus kilometrus, tomēr grūtumu neatminos. To gan, ka beigās visi tikām pie speciālām mammas darinātām nozīmītēm un ēdām pašceptu kūku, kas bija nosaukta par Jugliņu. Cenšos, lai arī maniem bērniem netrūktu ceļošanas piedzīvojuma.”
Baibas atvasēm gan labāk patīkot braukt ar riteni, nekā iet kājām, tāpēc nereti izvēlas maršrutu, kur var pārvietoties ar velosipēdiem. Šādam nolūkam labs ir, piemēram, Tērvetes dabas parks vai Botāniskais dārzs gan Salaspilī, gan Rīgā. “Maziem bērniem arī tas ir pārgājiens. Galvenais, lai interesanti. Viņiem ļoti patika baskāju taka Valguma pasaulē.”
