Ilzes Ostrovskas padoms pirms vēlēšanām: Aizver acis un domā par Latviju 31
Vērtējot Latvijas situāciju pirms 13. Saeimas vēlēšanām, politoloģes Ilzes Ostrovskas politiskais barometrs rāda – situācija Latvijā kļuvusi neprognozējamāka, līdz ar to nestabilāka un cilvēki to jūt. Un pamatoti, ja likumsargs KNAB atkal ķēries pie “šoviem”, latviešu partijas turpina viena otru gremdēt, bet saskaņieši uz vēlēšanām sagrupējušies divos politiskajos spēkos, lai ņemtu varu.
Kā vērtējat KNAB neseno “šovu” ar divu Saeimas deputātu aizturēšanu? Priekšnieks Jēkabs Straume, uzsākot darbu, solīja pragmatisku darbu, kurā nebūs teatrālu gājienu.
Tas ir KNAB rokraksts, viņi vienmēr tā ir darījuši. Cilvēkiem Latvijā ir divu veidu prieka avoti – Dziesmu svētki un KNAB aizturēšanas.
Varbūt tas ir arī drauds – ja pārāk leksies, publiski savāksim.
Kādam tas varētu būt brīdinājums, bet ne vairākumam, kam dzīves līmenis nav tāds, lai justos apmierināti. Daudzmaz apmierināti ir ap 20% valstī, bet pārējiem vajag “bagātie arī raud” situāciju. Piemēram, ja aiztur Latvijas Bankas prezidentu Rimšēviču, kurš pēc vidēja cilvēka mēra saņem milzīgu algu – ap padsmit tūkstošiem eiro mēnesī.
Es to sauktu par drāmu, kad kukuļņemšanā apsūdz valsts bankas vadītāju.
Notikušais lielā mērā ir mūsu politiskās elites provinciālisma sekas: nesodāmības apziņa, demonstratīva Visuma valdnieka stāja. Taču lielas apcietināšanas notiek, kad ir aizskartas lielu spēlētāju intereses.
Vai aizturēšanas “šovs” nāks pa labu Artusa Kaimiņa partijai, lai iekļūtu Saeimā?
Tad tam bija jānotiek septembra sākumā un trīs nedēļas viņa ciešanas jānotur publiskajā telpā. Kaimiņa uzdevums ir izspiest no Saeimas Reģionu partiju un ieņemt viņu vietu, taču elektorāts ir pārāk atšķirīgs – kas nu tur tai partijai vispār ir atlicis.
Jaunā Konservatīvā partija (JKP) turpina veco latviešu politiķu paņēmienu – sist vienam otru. Nesen viens no tās līderiem Juris Jurašs uzstājās ar paziņojumu, ka Nacionālās apvienības (NA) vadītāji Raivis Dzintars un Imants Parādnieks no maksātnespēju administratoru mafijas personīgi saņēmuši lielas naudas summas, kas izskatoties pēc prasta kukuļa, taču īsti to nespēja pierādīt. Kas no tā iegūs?
Noteikti tā nebūs JKP. Šis žanrs ir tuvs Kaimiņam, Jurašs nav profesionāls aktieris, lai varētu šādi sekmīgi izpausties un iegūt skatītāju atzinību. Domāju, ka apgalvojumiem varētu būt savs pamats, bet pieņemu, ka viņus apturēja informācijas piegādātāji. Patlaban izskatās, ka abas puses problēmu vienkārši iesaldē.
Nacionāļi apgalvo, ka viņus dauza visvairāk. Galvenais iemesls – savulaik vienīgie nostājušies pret “Saskaņas” ņemšanu valdībā.
Viņus sit pa tām vārīgajām vietām, kuras ministri Rasnačs un Gerhards ir objektīvi radījuši.
Tādu ne mazums ir arī pārējo varas partiju ministriem.
Jā, bet ir kāda atšķirība starp ideju par nāciju, latviešu tautas attīstību un reālo rīcībpolitiku, kura Saeimā un izpildvaras gaiteņos tiek īstenota ar NA līdzdalību. Tā nedod gaidīto rezultātu. Piedevām izskatās, ka nacionālo karogu, kas nacionāļiem pašļucis no rokām, neviens nespēj pacelt.
Jūs viņus pāragri norakstāt…
Nenorakstu, bet viņu politiskā uzvedība izsauc vilšanos un dusmas.
Kāpēc neviens cits neķer pēc nacionālā karoga?
Baidās.
No kā?
Drausmīgāka panta padomju laikā jau nebija kā par nacionālismu. Un tās bailes ir paaudzēs ģenētiski iekodētas.
Ko teiksit par jaunpienācējiem – ne tikai JKP, bet arī apvienību “Attīstībai/Par!”?
“Attīstībai/Par!” uzsver – mēs, jaunie, bet sociālie tīkli ņirgājas, ka viņu līderi vismaz desmit gadus politikā darbojas. Jaunups un kompānija jau sen kā jauni kumeļi stallī dīdījās, cerot uz “Vienotības” vietu.
Vai viņiem var izdoties to ieņemt?
Apvienībai nav pietiekami daudz laika ar sevi iepazīstināt. Vienam no vadītājiem ieteicu, kā vinnēt – lai pierunā Ilzi Viņķeli uz vienu plaši tiražētu teikumu “Ja jūs mani neizsvītrosit no saraksta, tad apņemos, sākot jau ar šo mācību gadu, no 1. līdz 12. klasei nodrošināt, ka zēnu un meiteņu tualetes ir kopīgas!”. Visi metīsies viņu svītrot, bet partija dabūs balsis. Jokā slēpjas dzīves patiesība, jo “Par!” puse iestājas par samudžināto dženderisma* problēmu, pozicionējot dzimumu kā sociālu konstruktu.
Un JKP?
Neteikšu, ka partijai būtu kāda izteikta vēlēšanu kampaņa. Viņi izbīda trīs figūras Jurašu, Strīķi un Bordānu, kas vēlētāju uztverē diezgan lielā mērā ir kontraversālas, un nerunā par diezgan strādatspējīgiem otrā un trešā līmeņa cilvēkiem.
Tā jau ir visu partiju problēma, ka lielākoties izceļ “lokomotīves”.
Vai arī ķeras pie polittehnoloģijas – kā savulaik Stendzenieks ar slaveno zemeni palīdzēja Šleseram, vai ZZS klips ar “Prāta Vētru”, kas uzspēlēja ar Ingrīdu Ūdri novusu un uz sētas novilka zaļu līniju, tā uzraujot augšā viņu vēlēšanu rezultātu. Nepieciešams spēcīgs pārsteigums, kas “iesit pa smadzenēm” un pārliecina un ko medijos izmet īstajā brīdī pirms vēlēšanām. Visām jaunajām partijām tāds būtu vajadzīgs…
Kā apstrādāt vēlētāja prātu…
Ja tas nenotiks, partijas izkārtosies, kā tas redzams SKDS aptaujā.
Kādas ir “Jaunās Vienotības” izredzes?
Atkarībā no pārējo partiju kļūdām. Ja tās pieļaus ļoti lielas kļūdas, daudzi metīsies atpakaļ pie “Vienotības”. Par viņiem varētu nobalsot lielpilsētu un mazpilsētu latviešu inteliģence, kurai nav stingras piesaistes ZZS.
Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) partiju batālijās maz parādās. Vai palīdz Lemberga garā ēna?
Jā, visiem bail no Lemberga. Situācija mainītos, ja Lembergu notiesātu uz 25 gadiem cietumā, bet tas ir nereāli. Atsevišķu novadu elite Lemberga stingrā kontrolē ir gluži kā sacementēta ar ZZS.
Viņu var saukt par ZZS sargeņģeli…
Pat neskatoties uz to, ka reižu pa reizēm parādās raksti, ka apkārt viņam cilvēki mirst dīvainos apstākļos. Ar to pilnīgi pietiek. Visi grib dzīvot. Arī žurnālisti un tiesneši.
Kā “tulkot” Valsts prezidenta izteikumu par “Saskaņu”, pieļaujot, ka arī pēc šīm vēlēšanām tā neiekļūs valdībā?
Vēlēšanas pat mazās valstīs nav tikai šo valstu jautājums. Īpaši, ja līdz galam nav nokārtoti sensitīvie banku jautājumi ar ABLV un nacionālās bankas vadību. Viss lielā mērā ir saistīts ar ģeopolitiskajiem un naudas plūsmas procesiem, kur Latvija ir tikai instruments.
Jebkurš vārds, kas nāk no valsts pirmās personas mutes, vienmēr ir kāda zīme. Izņemot gadījumus, kad cilvēkam grūti sakārtot vārdus vienā teikumā – tāda pieredze mums arī ir bijusi.
“Saskaņa” un Ušakovs sparīgi krāsojas Eiropas sociāldemokrātu krāsās, vervē latviešus, tai skaitā arī baptistu mācītāju, tiesa, ar pēdējo sanāca izgāšanās.
Izvirzīt krievu vēlētājam kā prezidenta kandidātu latviešu baptistu mācītāju – garām! Ušakovs viņu uztverē uzvedas kā nojūdzies un no šī projekta vajadzēja atteikties. Izgāzās noīrētie amerikāņu polittehnologi, kuri acīmredzot nav spējīgi saprast Latvijas krievus.
Jautājums, vai “Saskaņa” ir sociāldemokrātiska, vairāk ir par ticību nevis ideoloģiju. Ja nopietni, tam nav nekādas nozīmes, kā viņi sevi nosauc, jo no tā nekas nemainās.
“Saskaņas” neveiksme ir citu iespēja?
Tā ir iespēja Latvijas Krievu savienībai (LKS). Ja vēlēšanās viņi dabū piecus procentus, tad kaut ko saņems klāt no mūsu latviešu “miskastes” balsīm – tām, ko saņem par partijām, kas neiekļūst Saeimā.
Ja LKS nonāk Saeimā, viņi balsojumos savienosies ar “Saskaņu”. Tā ir viņu polittehnoloģija. Visu laiku bija jautājums, kāpēc saskalda krievu elektorātu? Lai šādā veidā sasniegtu lielāku procentu. Piedevām, ja “Saskaņai” izdosies “pārliecināt” kādas no latviešu partijām atbalstīt viņus balsojumos, tad par visiem kopā var aizvilkt līdz 66% un jautājumi par otru valsts valodu un vispārēju pilsonību sakārtosies ļoti ātri. Vai ievērojāt, ka latviešu partijas uzsver, ka neies ar viņiem koalīcijā, bet par līdzdalību balsojumos – klusē?
Tas ir lielāks drauds kā vēl nekad līdz šim?
Vispār – jā. Situācija kļuvusi neprognozējamāka un līdz ar to nestabilāka, tāpēc cilvēki ir diezgan nervozi, jo jūt, ka kaut kas nav tā kā vajag. Pretošanās spars spilgti izpaudās Dziesmu svētkos, bet rīcībai jābūt 6. oktobrī.
Latviskajām partijām vajadzētu būt gudrākai taktikai, ja domā par savu valsti.
Mums vajadzēja izdarīt to, ko “Saskaņa” paveica pirms 12 gadiem. Konsolidēt vēlētājus uz vienu vai divām lielām un spēcīgām partijām un apvienot politiskos spēkus vienā sarakstā. Spēt pārkāpt sev pāri un piedāvāt, par ko balsot – tas ir ideālais un patiesībā arī vienīgais variants, lai nenonāktu līdz traģiskai situācijai.
Ko darīt vēlētājam?
Kad princim Čārlzam vajadzēja precēties ar Diānu, bija skaidrs, ka no laulībām nekas labs nav gaidāms. Ar savām bažām viņš vērsās pie ģimenes, taču monarhijai bija nepieciešams turpinājums un neviens sarunās neielaidās. Vienīgi viņa māsa Anna deva padomu – aizver acis un domā par Angliju.
Mums tas nozīmē – piedalīties procesā, pat neskatoties uz katras partijas trūkumiem, un balsot, liekot uzsvaru uz domu par Latviju.
* Dženderisms – dzimumu līdztiesības ideoloģija, kuras pamatā ir postulāts, ka dzimums ir nevis bioloģiski nosacīta jeb iedzimta cilvēka pazīme, bet gan sociāls konstrukts, kuru cilvēkam savas dzīves laikā ir tiesības brīvi izvēlēties un mainīt.
